Meklējam Latvijas "veci"! Var arī ārzemnieku...

Pēc uzvaras pār „Biolars” komandu "Schenker" Latvijas volejbola čempionāta pusfināla sērijas otrajā spēlē sarunā ar portālu „Sportacentrs.com” šādus vārdus teica "Lāse-R" galvenais treneris Raimonds Vilde. Pēc spēles, kurā bija uzvarēts! Tiesa, pirms tam, sērijas pirmajā mačā tika piedzīvots zaudējums savās sienās... Pusfināla sērija rīdziniekiem tomēr beidzās laimīgi, un šodien viņi pirmajā finālmačā par Latvijas čempionu titulu tiksies ar „Poliurs/Ozolnieki” pastiprināto (Mārtiņš Pļaviņš) komandu. Un jautājums par „veci, kas grūtos brīžos neskatās uz citiem, nemeklē vainīgos, bet pasaka, lai dod viņam bumbu iesist, kad citi baidās uzņemties atbildību” atkal ir aktuāls. Pēdējo reizi sezonā, bet vissvarīgākajā brīdī. Uz spēles čempionu kauss.

Šis motīvs par līdera trūkumu no Vildes puses skanēja jau kopš sezonas sākuma. Vairākus komandas zaudējumus „Schenker” līgā var norakstīt tikai un vienīgi uz to, ka komandā grūtā brīdī tā arī neatradās līderis, kurš ar savu piemēru spētu motivētu un pacilātu komandas biedrus varoņdarbiem. Jā, bija spēles, kad rīdzinieki laukumā „lidoja”, kad viņiem viss izdevās, taču tādos brīžos labi spēlē visi, un papildu iedvesma nav nepieciešama. Komandas uz šādām lomām mēdz piesaistīt ārzemniekus kā mūsu puišus Igaunijas komandās, bet, kur tad Latvijā tādu naudu ņemt? Cēsu laiki ar leģionāru iepirkšanu pamatsešinieka apjomā sen garām.

Kāpēc šādas runas neskanēja pagājušajā sezonā? Tāpēc, ka uz vietas bija „komandas motoriņš” Armands Celitāns, kura došanās Eirolīgas un Beļģijas virzienā iezīmēja šīs akūtas problēmas sākumu. Viņa vieta joprojām ir brīva, kaut gan brīžiem to cenšas aizņemt Aleksandrs Kudrjašovs, brīžiem – Jānis Vāvers. Brīžiem viņiem tas izdodas, bet tikai brīžiem. Grūtos brīžos apmulst arī viņi. Un komanda „izkar” plakātu: „Meklējam veci! Meklējam līderi!”

Būtu jauki, ja tā būtu tikai „Lāses” problēma. Ar līdzīgām likstām sezonas pirmo pusi nokāvās arī „Daugavpils Universitātes” volejbolisti. It kā potenciāls ir, vēlēšanās ir, treniņos strādā, bet laukumā pēc pusotra uzvarēta seta sāk skatīties viens uz otru un it kā baidīties, kas nu būs? Gadu mija atrisināja šo problēmu ar pieredzējušā cēlāja Andra Krūmiņa piesaistīšanu. Kaut arī Andris komandai palīdz tikai spēlēs, ar viņa autoritāti un pieredzi ir bijis pietiekami, lai „Schenker” volejbola līgas 2. aplī vienība ielektu izslēgšanas spēļu dalībniekos, bet Edgars Točs tiktu atzīts par līgas labāko spēlētāju janvārī.

Arī pretiniekiem valsts čempionāta pusfinālā „Biolars” volejbolistiem bija līderis diagonāles Andreja Jamrovska personā, kuram problēmas nesagādāja arī atstāšana grūtā brīdī divvientulībā ar pretinieku trīskāršo bloku. Kāpēc tika zaudēts DU cīņā par 3. vietu, laikam vairāk jautājums ir pašiem jelgavniekiem, taču Krūmiņa lomu šeit nedrīkst novērtēt par zemu.

Pusfinālā gan daugavpilieši neko nevarēja izdarīt pret negaidītajiem šīs sezonas Latvijas komandu favorītiem – Ozolnieku „Poliurs/Ozolnieki” vīriem, par kuriem visu sezonu viņu galvenais treneris rūdītais lapsa Zigismunds Grigoļunovičs nenoguris apgalvo, ka tādi amatieri vien tur ir savākti. Ja amatieriem ir tāds „kurbulis” kā Aivars Siļutins un tāds katru spēlētāju laukumā jūtošs motors kā cēlājs Ivo Baranovskis, kuru dēļ komanda laukumā kļūst par vienu veselu, „Lāsei” var būt lielas problēmas. No otras puses, kāds pamatojums šajā pārī uzskatīt par favorītiem rīdziniekus? Pirmssezonas spēlē Mežaparkā vēl vinnēja lāsēni, bet „Schenker” līgas ietvaros ožiem divas uzvaras regulārajā turnīrā, divas – izslēgšanas spēļu ceturtdaļfinālā un vēl viena – Latvijas kausa finālā!

Vai „Lāses” izredzes ir bezcerīgas? Nē, bet ar vienu nosacījumu. Līderi klubs šosezon vairs neizaudzinās, taču komandai ir apslēptās rezerves – galvenais treneris Raimonds Vilde! Viņa komandas vadības stils ir uzsvērti, varbūt pat pārspīlēti mierīgs, spēles aizvadot krēslā un cerot, ka puiši paši sapratīs, kas darāms, un beidzot saņemsies. Latvijas čempionāta pusfināla otrās spēles pret „Biolars” otrajā setā, kad pirmais bija zaudēts ar 24:26 un tikai divu setu attālumā bija cīņa ar DU par meistarsacīkšu bronzu, Vilde... piecēlās kājās. Un komanda pamodās, jo, kaut arī no laukuma malas, Raimonds deva vienībai pietrūkušo elementu – nepārtrauktu enerģijas devu. Pārējo jūs jau zināt. Piebilstams tikai tas, ka pēc trešās pusfinālspēles Vilde laukuma malā izskatījās iztukšots vairāk kā volejbolisti laukumā. Visi bija atdevuši visus spēkus.

Secinājumi. Pirmkārt, arī šovakar un turpmākajās finālspēlēs līderis rīdziniekiem laukumā grūtos brīžos nez vai atradīsies.

Otrkārt, par laimi komandai ir Vilde.

Treškārt, viņam jāatrodas pie laukuma, kas ir gandrīz simtprocentīga garantija uzvarai (labi, 99%), jo komanda jūt, ka spēlētāji nav vienaldzīgi.

Ceturtkārt, kad galvenais treneris sēž, viņam liekas, ka komanda pati ir spējīga izpildīt doto spēles uzdevumu, tikt ar to galā. Mēs zinām, ka nevar. Komanda brīdī, kad Raimonds sēž, domā, ka Vildem spēlētāji un notiekošais laukumā pat īsti neķeras pie sirds (kaut gan tā nav!), bet, kājās stāvot, volejbolisti jūt arī galvenā līdzdalību.

Piektkārt, „Lāse” IR LABĀKA, kaut gan oficiālās spēlēs šogad pretiniekus nav pārspējusi, taču tās ir epizodes. „Poliurs” spēlē ārkārtīgi stabili, bez kritumiem un ņem visu, ko dod oponenti tīkla otrā pusē. Ja rīdzinieki dos, Ozolnieku puiši nekavēsies to izmantot.

Sestkārt, Raimond, celies kājās un paņem zelta medaļas!

Septītkārt, uz ko atliek cerēt ožiem? Ka Vilde nepiecelsies.