Latvijas sportistu sasniegumu ziemas olimpiskajās spēlēs TOP 5

Latvijas sportisti, ieskaitot zem „plašās un nedalāmās” karoga izcīnītos panākumus, ziemas olimpiskajās spēlēs nopelnījuši 3 zelta, vienu sudraba un 6 bronzas medaļas. Zīmīgi, ka visveiksmīgākās spēles Latvijas sportistiem bija tās, kuras iepriekšējo reizi notika ... Kanādā – 1988. gadā Kalgari. Mūsu sportisti mājās brauca par diviem zeltiem un trim dbonzām bagātāki.

1. „Zieminieku” vidū ir tikai viens latvietis, kurš izcīnījis divas medaļas olimpiskajos forumos, un abas – vienās spēlēs. Bobslejists Jānis Ķipurs, ar īstu latviešu zemnieka spītu palika pie saviem uzskatiem „cīņās” ar nelaiķi, PSRS bobsleja celmlauzi – izlases galveno treneri Rolandu Upatnieku. Šķīlās dzirkstis, 1986. gadā „neaizvietojamajam” Upatniekam tika atrasts pēcnācējs valsts bobsleja komandas vadībā, bet strīdu par to, kam taisnība, atrisināja 1988. gads Kalgari, pēc kuras Jānis uz mājām brauca ar zeltu un bronzu kaklā. Divnieku sacensībās valdīja īsti dabas untumi, kas trasē samesto smilšu dēļ trases klājumu pārvērta drīzāk par smilšpapīru. Pret pirmās dienas rezultātiem protestēja gandrīz visi, t.sk. arī PSRS komanda, kuras pārstāvji Ķipurs ar stūmēju no Ukrainas Vladimiru Kozlovu atradās 1. vietā! Pēc 1. brauciena Ķipura duets bija tikai ceturtais – 37 sekundes simtdaļas aiz vācu 1. ekipāžas, zaudējot arī austriešiem un kanādiešiem, tomēr 2. brauciens sagrieza visu kājām gaisā. Abi iestūma, Ķipurs nobrauca, un daba varēja sākt savas spēlītes – tuvākais konkurents braucienā tika apsteigts par 62 sekundes simtdaļām, bet bijušie līderi – vācu braucēji (Volfgangs Hope un Bogdans Muziols)– par 1,21 sekundi braucienā! Meistarības Ķipuram bija gana, lai šādu pārsvaru nākamajā dienā pretiniekiem atspēlēt neļautu – pēc četriem braucieniem vairāk kā pussekundes pārsvars pār Hopi un vairāk kā sekundes – pār vācu otro ekipāžu. Līdz ar to tika lauztas tradīcijas, kas bobslejā kopš 1972. gada uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena ļāva stāvēt tikai Vācijas vai Šveices bobslejistiem.
Nedēļu vēlāk Jānis kopā ar Kozlovu, Gunti Osi un joprojām Latvijas rekordistu tāllēkšanā Juri Toni (kuriem arī pienākas ievērojama daļa nopelnu pirmās vietas sasniegšanā šajā topā) varēja gavilēt arī četrinieku sacensībās – cīņā par trešo vietu par 0,02 sekundēm viņi bija labāki par amerikāņu braucējiem.

2. Bez Ķipura vēl tikai diviem Latvijas sportistiem izdevies kāpt uz ziemas olimpisko spēļu goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Viens no tiem – kamaniņu braucēja Vera Zozuļa liekama otrajā vietā. Piedalījusies trijās olimpiādēs (1976. gadā 9. vieta, pēc astoņiem gadiem – 5. vieta), savu „zvaigžņu” stundu sportiste sagaidīja Amerikā Leikplesidas trasē 1980. gadā. Viņa bija pirmā no sportistēm, kam izdevās uzrādīt labāko laiku visos četros braucienos. Tas viņai palīdzēja izcīnīt pirmo olimpisko medaļu Latvijai ziemas olimpiskajās spēlēs. Līdz pat šim brīdim viņa ir vienīgā(!) sportiste, kuras dzimtā valoda nav vācu, kas uzvarējusi olimpiādē kamaniņu sportā.

3. Trešā vieta tikusi pašreizējam Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidentam Zintim Ekmanim. Bijušais trīssoļlēcējs četru gadu laikā nogāja ceļu no iesācēja līdz bronzas medaļai olimpiskajās spēlēs sporta veidā, kura olimpiskā vēsture skaitāma no 19. gada! Kopā ar stūmēju krasnojarskieti Vladimiru Aleksandrovu viņš par 26 sekundes simtdaļām apsteidza Ķipura un Aivara Šnepsta ekipāžu, zaudējot vien toņa noteicējiem sporta veidā – VDR sportistiem.

4. Par to, cik grūti tikt medaļu tuvumā bez PSRS sporta sistēmas un finansiālā atbalsta, parādīja spēles Albērvilā (1992) un Lillehammerā (1994). Tikai Nagano 1998. gadā pirmajā sešiniekā iekļuva biatlonisti un bobslejisti, bet līdz neatkarīgās Latvijas pirmajai medaļai bija jāgaida vēl 8 gadi... Turīnā beidzot bija pareizais zvaigžņu stāvoklis, lai pie medaļas tiktu kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis, pierādot, ka ar darba mīlestību arī kapitālismā ierobežota finanšu daudzuma apstākļos ir iespējams kā līdzīgam ar līdzīgu cīnīties ar ziemas sportu izcilniekiem. Ne tikai cīnīties, bet tos arī uzvarēt. Mārtiņš apliecināja, ka arī Latvijā ir ceļi, kas ziemas olimpiskajās spēlēs ved pie medaļas. Turklāt viņam ir visas iespējas Vankūverā savu medaļu krājumu vēl papildināt.

5. Divās olimpiādēs par medaļām cīnījās Zozuļas konkurente kamaniņu sportā Ingrīda Amantova. Leikplesidā izdevās, Sarajevā viņa vairāk kā sekundi atpalika no trim austrumvācu sportistēm, tomēr apsteidza iepriekšējo olimpisko čempioni Veru Zozuļu. 1980. gadā Leikplesidā Ingrīda piekāpās tikai Zozuļai un tā brīža pasaules čempionei no VDR Melitai Zolmanei.

Tā nu ir iznācis, ka labāko pieciniekā nav iekļuvis neviens no olimpiskajiem medaļniekiem hokejā – ne Vitālija Samoilova zelts Kalgari, ne Helmūta Baldera sudrabs Leikplesidā, ne tie, kas bija tuvu medaļām. Vitālijam tā arī nevienu spēli izlases sastāvā Kanādā aizvadīt neizdevās, bet Baldera sudrabs pēc zaudējuma ASV amatieriem un neattaisnotajām spēļu galveno favorītu cerībām drīzāk pieskaitāms pie lielākajiem sarūgtinājumiem, kaut gan abām Latvijas hokeja leģendām jau tikšana vien uz spēlēm ir sasniegums milzīgajā PSRS hokejistu konkurencē. Cerēsim, ka pēc Vankūveras spēlēm būs iemesli sasniegumu topu mainīt.