Gredzeni kopā

Un, būtībā nav pat svarīgi, kas vairāk vainīgs – vai apkalpes nemākulība un nesaskaņas, vai lidaparāta saimnieku privātfirmā esošās jukas, vai „Rosaviacija” izdotie pretrunīgie noteikumi. Kaut gan, nē- jāsoda! Lai lidmašīnas nelidotu pašas par sevi.
Pagājis gads.
Kārlim Skrastiņam nu būtu (ir!) trīs meitiņas. Piedzimusi Vivienna.
Visas Jaroslavļas elka Ivana Tkačenko ( desmit sezonas klubā), kura vārdā nosaukts pilsētā topošais sporta centrs, atraitnei – dēls.
Elvīra Ostapčuka pieņēmusi līgavaiņa uzvārdu.
Savukārt, Saleja trīs bērnu māmiņa, pēc tautības amerikāniete, Betena kopā ar bērniem kļuvusi pareizticīgā, jo Ruslans bija reliģiozs cilvēks.
Prāgā trīs ielas nosauktas čehu leģionāru vārdos – par godu Jozefam Vasīčekam, Karelam Rahūnekam un Janam Marekam.
Pepas ( Jozefa Vasīčeka) dzimtajā mazpilsētiņā uzstādīts piemineklis – granīta slidas un hokeja nūja.
Trenera Breda Makrimora - tēvs Bairons speciāli lidojis uz Detroitu, lai paspiestu roku „Red Wings” vārtsargam Džimjam Hovardam, uz kura ķiveres uzzīmēti „Loko” „detroitiešu”- Makrimora dēla, Saleja un Stefana Līva portreti.
Bet, visjaunākā aizgājušā puiša – astoņpadsmitgadīgā Maksima Šuvalova māte visās intervijā uzsvērusi, ka dēla elks bijis Kārlis Skrastiņš, kurš no zilās līnijas varēja trāpīt jebkurā vārtu punktā.
Šī gada septītajā septembrī Krievzemes „Zelta loka” pērlē – Jaroslavļā jau no agruma līņāja. Debesis apmākušās tā, ka Kremļa kupolos neatspīdēja neviens saules stars.
Pilsētnieki bija sagaidījuši no tālienes atbraukušos viesus. Arī Zani Skrastiņu ar meitām Karolīnu, Laurēnu un pat maziņo Viviennu, viņu vectēvu Viktoru Ābolu un abu vecāko meitu krustmāti Ingūnu Bobrovsku:
„Ne raudulīga žēlastība, bet – iejūtība, patiess sirsnīgums un cieņa- tā mūs sagaidīja Jaroslavļā. Uzreiz bija jūtams - pilsētai šī ir ļoti, ļoti svarīga diena. Kopus nelaime stiprina. Sevi pašu . Citus.
Piemiņas pasākumi sākās deviņos ar dievkalpojumu galvenajā – Uspenskas katedrālē. Tad, devāmies uz Ļeontjevas kapsētu., kur apglabāti 14 bojāgājušie. Te izvietots korekts un solīds memoriāls - atcerei arī visu pārējo puišu foto. Mācītājs iesvētīja jaunizveidoto piemiņas vietu. Tad autobusos braucām uz katastrofas vietu - blakus Tunošnas lidostai.”
Tolaik pilsētas centrā - Maskavas prospektā pulcējās vairāk nekā 20 tūkstoši ļaužu, lai dotos „Klusuma maršā” uz Gagarina ielu 37, kur atrodas „Arēna -2000- Lokomotiv” un kluba galvenā mītne. Nebija nekādu sarunu vai saukļu. Vien karogi ar komandas emblēmu, plakāti un pārskaitlī nestās sarkanas neļķes. Pie arēnas galvenās ieejas, tautā sauktas „Raudu sienas” jau bija milzumdaudz ziedu. Turpat, bērni ar flaumasteriem apzīmēja dažnedažādu krāsu un lielumu balonus. Visu laiku skanēja Mocerta „Rekviēms”.
„Uguns, Ūdens un Zeme- ar to visu gandrīz vai vienā mirklī saskārās Kārlis un viņa biedri. Arī šeit, lidmašīnas krišanas vietā, izveidotas piemiņas zīmes. Te ir arī gandrīz visu KHL klubu fanu šalles. Vidū liels, melns granīta krusts. Noglāstīju viļņus . Pat jocīgi – upē iemestie ziedi nevis aizslīdēja pa straumi, bet kaut kā sagriezās vienkopus. Apmākušas debesis, tālumā skan baznīcas zvans, bet tepat virs galvas pārlido kārtējā reisa lidmašīna. Šīs sajūtas var tikai izjust, bet ne izteikt.
Un, tad, 16.04. pilsētā iestājās pilnīgs klusums. Izskanējis arī „Rekviēms”. Pēc minūtes (tieši piecas pāri četriem pēc vietējā laika nogāzās lidmašīna) , atskanēja sirēnas . Cilvēki visviet apstājās. Spalgās, griezīgās skaņas kliegtin kliedza par baiso netaisnību. Arī visu mašīnu vadītāji skaļi signalizēja. Sāpes un asaras. Tad atkal iestājās klusums un tūdaļ tūkstošiembalsīga apņēmība „Loko” būs vienmēr! „Loko” būs vienmēr! „Loko” būs vienmēr! ...
Vēlāk svinīgās vakariņās kluba prezidents Jurijs Jakovļevs, katrai atraitnei dāvāja lielu fotogrāfiju, kurā „Lokomotiv” spēlētāji visi kopā smaida. Tā uzņemta Alpos, Šveicē pēdējā pārbaudes turnīrā .Bet, Zanei bija arī kas īpašs – viņai atgrieza Kārļa laulības gredzenu, kuru vīrs bija iekāris ķēdītē , jo parasti sportisti spēļu laikā nemaz nedrīkst nēsāt gredzenus uz pirkstiem. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis – vispirms tēta gredzens tika parādīts meitenītēm un pēc tam, Zane to iekāra savā ķēdītē blakus savam gredzenam. „
Piemiņas pasākumu nobeigumā notika vecmeistaru superspēle – „PSRS leģendas” vs. ”Kanādas leģendas”, kurā ar rezultātu 5:4 uzvarēja otrie (Greckis, Espozito, Mesjē, Salmings, Halls, Lemjē, Andersons u.c. pret Fetisovu, Kasatonovu, Makarovu, Larionovu, Burē, Šaļimovu, Koževņikovu u.c.).
Pirms mača pie arēnas griestiem tika pacelts liels stilizēts formas tērps ar „Loko” emblēmu un visu bojāgājušo hokejistu uzvārdiem. Ne atsevišķa spēlētāja krekls ar numuru. Tas tika darīt pragmātisku iemeslu dēļ. KHL, tāpat kā NHL, nedrīkst dublēties goda numuri ar to hokejistu numuriem, kuri spēlē.
Un 37 numuri – tas ir daudz.
Bet mums 37. – vienmēr atgādinās Kārli Skrastiņu.