Vai mēs sliktāki par igauņiem?

Pirms nedēļas trešo (un pēdējo) kārtu par iekļūšanu Eiropas čempionātā sāka Igaunijas volejbolisti, kuriem pretiniekos bija patrāpījusies viena no vecās pasaules ikonām – Nīderlande. Igauņi nesāka prātot, kā tas nereti gadās letiņiem, ko tad es, viņi jau tādi, vai tas vispār ir iespējams, bet savās mājās ķērās nīderlandiešu vērsim pie ragiem un ja ne gluži atstāja svešzemju lopiņu bez tā vīrietības atribūtiem, tad ierādīja, ka šinī kūtī mājo vēl varenāki tauru pēcteči, un izcīnīja uzvaru ar 3:1 (25:19, 27:25, 22:25, 25:20).

Protams, 3:1 uzvara vēl negarantēja uzvaru divu maču summā, jo cik bieži nav redzēts, ka mājās gūtais viesos tiek pasēts ar šķietamu vieglumu. Tik vien nīderlandiešiem vajadzēja, kā Roterdamā neatdot nekaunīgajiem igauņiem ne seta vai labi kārtīgi samizot četros. Neizdevās ne viens, ne otrs. Vēl vairāk, savās mājās holandieši bija spiesti noskatīties, kā igauņi viņus kā dēlus liek pār celi un turpina mizot vēl negantāk kā pirmajā spēlē Pērnavā. Mūsu ziemeļu kaimiņi vinnēja spēli trijos setos, viesmīlīgajiem namatēviem setos atvēlot vien 21, 16 un 23 punktus, un pirmo reizi kopš 1983. gada nīderlandieši nākamā gada finālturnīrā nolūkosies televizoru ekrānos!

Pagājušā gada maijā Baltkrievijā, „Gubernatora kausa” izcīņas izšķirošajā spēlē Latvijas volejbolisti sasita Igauniju ar 3:1, pēdējā setā sābriem atvēlot vien 13 punktus un pakojot galveno balvu autobusā vešanai uz Rīgu. Pēc pusmēneša pasaules čempionāta atlases turnīrā Igaunijas volejbolisti revanšējās Latvijai ar 3:0 (23, 21, 19) un ieņēma 2. vietu apakšgrupā, nopelnot ceļazīmi uz trešo kārtu ar tādu pašu bilanci kā Latvijai un Turcijai – 1-2. Tur gan viņi palika pēdējā, 4. vietā grupā, bet šogad pārvarēja arī trešo soli – Eiropas čempionāta atlasē un otro reizi pēc kārtas spēlēs kontinenta meistarsacīkšu finālturnīrā.

Kāpēc Latvija nav Igaunijas vietā? Sporta veida tradīcijas ir, kopā ar igauņiem „Schenker līgā„ vienas un tās pašas bumbas dauzām ne pirmo gadu, bet viņi var un mēs – nē? Arī Latvija var! Bet jāsakrīt vairākiem faktoriem.

Pirmkārt, izlases sastāvam jābūt spēcīgākajam. Pagājušajā gadā pa Kataru šeihu svaidītos dolārus dzenāja Ansis Medenis, šogad ar to pašu nodarbojās Jānis Pēda. Jau otro pavasari nopietnu olimpisko nolūku dēļ ierindā nav to, kas grauž smiltis pludmales volejā – Mārtiņa Pļaviņa un Ruslana Sorokina, šogad arī vēl Jāņa Šmēdiņa. Nav teikts, ka visi tiktu ņemti izlasē, bet kāds pilnīgi noteikti izlases galvenajam trenerim Raimondam Vildem noderētu. Šogad trūka „smagās artilērijas” – komandas kapteiņa diagonāles spēlētāja Gundara Celitāna, ļaujot cerīgi debitēt „galvenā sitēja” postenī Hermanim Egleskalnam.

Otrkārt, šādi tādi melnie runči ir pārskrējuši Vildes un dažu potenciālo pamatsastāva vīru attiecību ceļu, un abām pusēm nav viegli trenkt kaķu kori prom no sava jumta uz kādu citu dzīvojamo platību, tomēr gan sportisti, gan treneris mainās un šobrīd uz šīm lietām skatās jau no cita redzespunkta. Tāpēc ir cerības, ka šajā jautājumā var kļūt tikai labāk.

Treškārt, bez visiem apvainojumiem sportistiem, kas tiek aicināti spēlēt valsts izlasē zem sarkanbaltsarkanā karoga, jānāk talkā, nevis jāsimulē traumas, jābūt no telefona neaizsniedzamā attālumā vai jāpārceļ lidojuma maršruti uz Rīgu tik ilgi, kamēr beidzies ne tikai sagatavošanās posms, bet arī kvalifikācijas turnīrs. Volejbolisti paši zina, kurš vainojams šajos netikumos. Tad viņiem jābūt skaidram arī, ka dalība lielo turnīru kvalifikācijas un finālturnīros var krietni paaugstināt viņu tirgus vērtību un ienākumu līmeni.

Ceturtkārt, jau otro gadu līdz ar vadības maiņu Latvijas Volejbola federācijā izlasē valda lietišķa, darbīga atmosfēra, un ir izveidojies labs mikroklimats. Tiem, kuri to vēl nav izbaudījuši, pēdējais laiks.

Piektkārt, visiem jābūt veseliem.

Sestkārt, jāsaglabā tā nesavtība, kāda bija šopavasar Eiropas meistarsacīkšu atlases spēlēs, kad just līdzi tiek komandas biedriem laukumā, nevis bakstīta vudu lelle, lai kaut kas notiek pamatsešiniekam un būtu iespējams tikt laukumā. Starp citu, man liekas, ka šogad tur tika visi!

Septītkārt, jānoveicas. Ar kalendāru, ar laukumiem, sportisko formu. Vienkārši jānoveicas.

Astotkārt, kā Šveices pulkstenim vienā ritmā jātikšķ volejbolistiem, treneru kolektīvam, tehniskajam personālam un volejbola federācijai.

Devītkārt, ar katru gadu Latvijas izlases sniegums 2. kārtā uzlabojas. Pirms gada bija uzvara trijās spēlēs, šogad jau trīs panākumi sešos mačos. Un lai neviens nestāsta, ka Lielbritānija bija kusli kucēni, kuri jāslīcina jebkurā diennakts laikā! Grieķija ir jāmāk vinnēt arī savās mājās un pret somiem jebkurā pasaules malā paņemti divi seti ir divi seti.

Un, desmitkārt, ja igauņi var, kāpēc mēs nevaram? Cik sezonas „Schenker” līgā esam spēlējuši kopā ar Meresāru, Krēku, Nomsalu, Pajusalu, Pupartu, Rosenblatu, Venno, Andresu un Kertu Tobaliem, Esnu, pat vienā komandā ar viņiem (Štāls, Leitis, Andiļevko...) un skatījušies, ka nekādi Olimpa dievi viņi nav. Tādi paši mirstīgie, kā šajā tīkla pusē. Esam viņus apspēlējuši, pat tad, kad Latvijas klubi bija švakāki un mazāk sakārtoti kā estiņu blices. Pirmajā līgas sezonā uzvarēja Latvijas klubs („Poliurs/Biolar”), tad ziemeļu kaimiņi mūs apsteidza, bet reiz meistarības šūpoles nāks atkal atpakaļ, sevišķi tāpēc, ka nekāda lielā starpība meistarībā starp abu valstu izlasēm nav vērojama. Turklāt igauņu ir mazāk kā latviešu. Gaidām nākamo kvalifikācijas ciklu, vēlam kaimiņiem panākumus finālturnīrā un gatavojam viņiem pārsteigumus!

P.s. Ceļazīmi uz finālturnīru Austrijā un Čehijā saņēma arī Latvijas pagājušajā pavasarī Roterdamā apskādētā Turcija, kas šos priekus tikko atņēma tiem pašiem grieķiem (3:1, 3:2).