Daugaviņa shēma

Ja gribi spēlēt Nacionālajā hokeja līgā ir vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi. Pirmkārt, pašam ir jācilā pakaļa, otrkārt, komandai tava gribēšana un varēšana ir jāredz savu vajadzību kontekstā, treškārt, jābūt mēra sajūtai... Tas pēdējais attiecas uz gadījumiem, kad spēlētāji sadomājas vai – ļauj ar tādu lielu galvu dzīvot savam aģentam. Klubiem arī dažreiz jumts aizbrauc, kad jānovērtē konkrētā spēlētāja loma un atdeve. Tiesa, visos gadījumos komandas tomēr cenšas rīkoties pragmatiski – proti, ja var dabūt lētāk, tad to arī darīs. Nav dzirdēti gadījumi, kad maksā tāpēc, ka nav ko darīt un ir daudz naudas. Daugaviņa gadījums ir pamācošs un skaists, kur abas puses izceļas ar sev doto iespēju un instrumentu komplektu, turklāt – respektējot to otru ambīcijas. Pērn Kaspars varēja tikai aiz dusmām kost krekla piedurknē, redzot kā viņa čomi no fārmkluba dabū no Otavas vienvirziena līgumus, bet viņam klubs uz galda atstāj drupačas. Tomēr, norijis krupi un vēl dažas vardes, Daugaviņš ierodas uz pirmsezonas treniņnometni gatavāks par jebkuru Mārupes gurķi un piespiež komandas vadību ne tikai viņam noticēt, bet arī uzticēties. Jāatgādina, ka visu pagājušo gadu latviešu uzbrucējs spēlēja ar līgumu, kas jebkurā brīdī viņu no NHL hokejista pārvērstu fārmkluba nabagā. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Divvirziena līgums Kaspara lietā nozīmēja – sēžot Senators ģērbtuvē, viņa alga bija 600 000 dolāru, bet nosūtīts uz zemākajiem plauktiem šī iztikšana piezemētos ap 105 000. Starpību jūtat? Turklāt, ja vien Daugaviņš kaut ar mazāko mājienu liktu kluba vadībai un treneriem ievērot viņa dūšas un fiziskā spēka vājumu, viņš uz fermu tiktu aiztriekts ar pirmo ātrā pasta kurjeru. Iztēlojoties spriedzi, kuru visas sezonas garumā izgaršoja latviešu uzbrucējs. Kaspars labi saprata, ka tādu dotumu vai talantu kopums kā viņam, ir pilni fārmklubu krūmi, tiesa – ar iekšām gan ir pašvakāk... Tāpēc arī viņa vietu pie lielās komandas noteica, piemēram, folklorizēta vai tēlaini apzīmēta aknu darbība, bet – nekādā gadījumā meistarība. Viņš bija maza, bet vajadzīga skrūvīte – liekot Otavai apjēgt un noticēt, ka bez tās nevar. Būtu mazliet paņergojies – nespēlētu. Tomēr – spēlēja! Klubs paturēja viņu pie katla un tas, kā izrādās tagad, spēlē jau par labu Daugaviņa stāsta turpinājumam.

Kad Kasparam piedāvāja kvalifikācijas līgumu, bija apjaušams, ka Otava ar viņu rēķinās. Vai grib? Ja aizsargāja, tad – grib gan. Pretējā gadījumā būtu kā Bārtulim... Acīmredzot tirgū bija skaidras pazīmes, kas izstaroja ieinteresētību latvieša uzbrucēja pakalpojumos un tad Otava būtu sagatavojusi kadrus citiem. Jo 2011. gada vasaras latvieša modeli no 2012. gada izlaiduma atšķīra viena pilna sezona jeb 65 spēles NHL. Tātad – viņš komandai bija vajadzīgs, ja reiz ar tādiem līguma nosacījumiem tika turēts pie lielā galda. Kvalifikācijas piedāvājums Daugaviņa gadījumā ir plus desmit procenti pie vecajām saistībām. Ja viņam būtu vienvirziena līgums, varētu tādu „iztikas minimumu” arī celt, taču šoreiz bija citi apstākļi, kurus hokejista puse zibenīgi izmantoja. Runa ir par šķīrējtiesu jeb arbitrāžu, kas ir diezgan spēcīgs tirgus elements. Proti, ja spēlētājs nav mierā ar statusu komandā un saņemtā līguma nosacījumiem – šajā gadījumā runa ir par minēto kvalifikācijas līgumu – viņš iesniedz prasību arbitrāžā, kas skata konkrēto gadījumu pēc būtības. Protams, Daugaviņš varēja iet parasto ceļu – sēsties kopā ar aģentu pie sarunu galda un sākt kaulēties. Vienīgi, viņš labi saprata, ka noteikti nebūs kluba galvenā prioritāte un vēl vairāk – ar kasīšanos par darba algu var arī dažos gadījumos otru pusi nokaitināt. Vai atgādināt, kā notika lielajam bēdu brālim Kasparam Astašenko, kad viņš ar aģenta rokām sadomājās par lielajiem miljoniem? Skumja pasaciņa...

Daugaviņam ir liela griba palikt NHL un naudas fons vai lielums ir tikai kā kāzu muzikanti – kaut kur fonā... Iesniedzot dokumentus arbitrāžā, Kaspars ir bijis izcils stratēģis, lai sasniegtu savu mērķi. Pirmkārt, šķīrējtiesa noteikti lemtu, ka Otavai tomēr ir jādod vienvirziena līgums Daugaviņam un šī pati institūcija nosauktu arī konkrētu ciparu, kas atbilst hokejista tirgus vērtībai. Otrai pusei būtu maz argumentu, jo faktiski Kaspars visus šos Ziemeļamerikā pavadītos gadus ir pilnībā pakļāvies organizācijas diktātam – nekāda pašdarbība. Kvalifikācijas līgums savukārt apliecina, ka komandai šo spēlētāju vajag. Ja Otava būtu pērn latvieti mētājusi pa līgām, situācija nebūtu tik labvēlīga, tomēr šajā gadījumā latvieša kabatā bija konkrēta statistika, kas atbilst teju pilnvērtīgai NHL sezonai. Tātad – jums viņu vajadzēja! Ja tā, tad novērtējot Daugaviņa kalibra spēlētājus jau esošajā tirgū, arbitrāža piespiež klubu šīs realitātes respektēt. Turklāt, tās nav rekomendācijas – šis lēmums ir jāpilda, bez iespējas apstrīdēt. Nu, piemēram, visticamāk, Kasparam arbitrāža iedotu viena gada vienvirziena līgumu par summu 700 000 dolāru... Kāpēc lietoju varbūtības formu? Tāpēc, ka klubs jau šobrīd labi saprot, ka arbitrāža būs labvēlīga hokejista interesēm. Šajās dienās Daugaviņa aģents ir saņēmis no Otavas menedžeriem uzaicinājumu satikties, kas nozīmē – visticamāk, komanda negaidīs arbitrāžas lēmumu un piedāvās Kasparam savu plānu. Kaut kas no sērijas – klau, kā būtu ar diviem garantētiem gadiem un 600 000 dolāru katrā no tiem? Kaspars saka – viņš ņemtu, ja tā lietas pavērstos, jo tas viņam garantētu stabilitāti. Uz to pusi šobrīd lietas virzās... Tas nozīmē, ka Daugaviņš arī jauno sezonu sāks kā NHL vecis, ko ir godam nopelnījis.