Raimonds Šteins: "Esmu vēlreiz piedzimis..."

Atgriešanās laukumā notika 30. aprīlī spēlē pret Rostoku, kurā 26 gadus vecais dobelnieks Raimonds Šteins sargāja vārtus pirmo puslaiku. Tajā spēlē Edevehta pārtrauca sešu neuzvarētu spēļu sēriju - 33:32. Nākamajā spēlē Raimonds jau bija vārtos visas 60 minūtes un izpelnījās uzslavas ne tikai no saviem komandas biedriem, treneriem un līdzjutējiem, bet arī no Ašerslēbenas komandas trenera. "Ja vārtsargs tā spēlē, tad pretiniekam uzvarēt gandrīz nav iespējams," secināja pēc mača viesu treneris. Edevehta uzvarēja ar 39:28, bet Šteins atvairīja 18 no 46 metieniem no spēles un divus 7 m soda metienus. Atgriešanās notika.

Tamlīdzīgus notikumus nevienam nav patīkami atcerēties, taču sarunu sākām ar to liktenīgo dienu Raimonda dzīvē - pagājušā gada 7. oktobri... "Var teikt, ka tā ir mana otrā dzimšanas diena. Patiesībā, viss varēja beigties ļoti bēdīgi. Jā, man nekas nebija salauzts, taču nav obligāti kaut ko jāsalauž, lai nosistos," atceras Raimonds. "Braucu ar savu angļu moci "Triumf" pa ārpuspilsētas ceļu uz treniņu, kad pēkšņi man pretī braucošais auto veica kreiso pagriezienu. Nebraucu īpaši ātri, taču izvairīties no sadursmes vairs nebija iespējams. Kā tā vācu tante mani neredzēja - nezinu, taču tā kādreiz gadās - it kā neviena nav un to griez pa kreisi, bet tad pēkšņi kāds iznirst priekšā, skaties spogulī un nevienu tur neredzi, griez pa kreisi un pēkšņi tev kāds uzskrien virsū. Apmēram tikai pēc nedēļas slimnīcā sāku saprast, kas ir noticis un kas varēja notikt. Mēģinu spiest ārā negatīvās atmiņas. Trīs dienas biju komā, tad vēl gandrīz pāris nedēļas pavadīju intensīvās terapijas nodaļā un tikai 22. oktobrī pārcēlos uz rehabilitācijas nodaļu."

- Daudzi teica, ka sezona tev beigusies un ka varbūt pat vispār vairs handbolu nespēlēsi...
- Īpaši optimistiski ārsti nebija. Sezona beigusies, viņi teica, tas skaidrs. Laikam jau viņi parasti saka to sliktāko variantu, lai vēlāk slimniekam nenāktos vilties (smejas). Tiklīdz nonācu rehabilitācijas nodaļā, tā jau ar pirmo dienu sāku organisma nostiprināšanu. Var teikt, ka sāku treniņus, tikai savu toreizējo iespēju robežās. Man pat nebija ienākusi doma, ka varētu nespēlēt jau šosezon, nerunājot jau nemaz par nespēlēšanu vispār. Liels atbalsta bija no kluba, no faniem, par mani regulāri interesējās, morāli atbalstīja.

- Atgriezies vārtos pēc gandrīz 7 mēnešu pārtraukuma un jau pirmajā pilnajā spēlē biji lielisks. Kaut kas neticams!
- Jau kopš marta sākuma trenējos kopā ar komandu, bet pirms tam katru dienu darbojos pats. 10. aprīlī man beidzās slimības lapas termiņš un 23. aprīlī jau pirmo reizi spēles laikā sēdēju uz komandas soliņa. 30. aprīlī pret Rostoku jau spēlēju pirmo puslaiku, treneri vēl neriskēja ļaut man aizvadīt visu maču. Pret Ašerslēbenu jau biju vārtos visu spēli un aizvadīju to labi. It kā nemaz nebūtu bijis septiņu mēnešu pārtraukuma. Tad jau varēja teikt, ka esmu patiešām nevis formāli atgriezies.

- Edevehtas klubam nav izredžu palikt nākamsezon 2. bundeslīgā...
- ... bet tas nenozīmē, ka atlikušās spēles var aizvadīt, kā pagadās. Var teikt, ka tagad spēlēju komandai un sev - lai sevi atlikušajos mačos pēc iespējas labāk apliecinātu. Man tomēr gribētos palikt kādā 2. bundeslīgas komandā, bet tagad laikam būtu muļķīgi cerēt, ka pēc septiņu mēnešu pauzes man pēkšņi kāds kaut ko piedavās. Labi jānospēlē pēdējie divi čempionāta mači, labi jānospēlē izlasē. Sestdien mums būs spēle viesos ar savulaik spēcīgo Nordhornu, kas 2002. gadā bija Vācijas vicečempione, bet tikai pirms trim gadiem - EHF kausa ieguvēja.

- Latvijas izlasei Eiropas čempionāta spēles ir jūnija sākumā...
- Jau esmu runājis ar Handbola federācijas vīriem un jau esam vienojušies, ka būšu klāt. Pauze pēc 2. bundeslīgas čempionāta nebūs nemaz tik liela, jo jau 3. jūnijā sākas izlases koptreniņi. Dažas dienas padarbošos individuāli. Sadarbojos ar Latvijas handbola aprindās labi zināmo norvēģi Bjernu Nerviku, viņam ir sakari Vācijā un citās valstīs, jācer, ka viņam būs iemesls man kaut ko pienācīgu sameklēt...