Dabūt starp acīm un...nepiecelties

Latvietis Raitis Ivanāns spēlē Nacionālajā hokeja līgā un dara darbu, ko paši šīs līgas hokejisti sauc par „grūtāko darbu hokejā”. Varētu domāt, ka grūti ir gūt vārtus, spēlēt aizsardzībā vai sargāt vārtus. Nē, grūti ir būt NHL policistam. Par tiem sauc spēlētājus, kas noteiktās spēles epizodēs iesaistās dūru cīņās, tādejādi emocionāli uzlādējot ne tikai zālē sēdošos skatītājus, bet arī savas komandas biedrus. Tāpat vien kautiņi uz ledus nenotiek, gluži tāpat kā nenotiek bezjēdzīga grūstīšanās starp diviem tā sauktajiem hokeja policistiem – padomājiet, cik gan atsaldētam ir jābūt, lai vienkārši ietu laukumā un bez jebkādas iemesla sāktu kādu skaldīt. Tomēr – viņi to dara! Ar mazu piebildi – vienmēr ir iemesls klapei un tas meklējams nevis ģērbtuvē, bet spēlē, tās gaitā vai kādā sīkā epizodē, kas lielākajai daļai līdzjutēju paliek nemanīta.

Ivanāns kopā ar Kalgarī Flames sezonas pirmo spēli aizvadīja pret Edmontonas Oilers. Tā bija ne tikai sezonas atklāšana – divu Albertas provinces klubu pretstāvi hokeja folklorā sauc arī par „Battle of Alberta” (Kauja par Albertas provinci). Turklāt, politiskais zemteksts ir vēl skarbāks: Edmontona ir provinces (jeb štata) galvaspilsēta, savukārt Kalgarī ir šīs pašas provinces lielākā pilsēta. Tad nu sanāk, ka sporta laukumos šīs divas pilsētas ir nevis vienkārši pretinieki, bet – pat ienaidnieki. Skan jau drūmi, bet sākot ar NHL līdz pat bērnu hokeja zemākajam posmam, ar sviedriem un asinīm tiek nepārtraukti pierādīts, kura pilsēta ir labāka. Lakrosā, futbolā, beisbolā – pat dažādu pasākumu rīkošanā – abu pilsēta divkauja atgādina divu nesamierināmu indiāņu cilšu karu. Tieši tāpēc, kautiņš hokeja spēlē, kur uz ledus iznāk Kalgarī un Edmontona – ir nekas vairāk, kā dabiska piedeva šīm vēsturiskajām kaislībām. Tieši tāpēc Ivanāna klubs Kalgarī Flames, domājot arī par šādu neizbēgamu kasīšanos, starpsezonā diezgan mudīgi vienojās ar latvieti par viņa pakalpojumiem. Turklāt, Raitis nav vienīgais savā komandā ar šādām iemaņām – proti, kluba vadība skrupulozi analizē pretinieku sastāvu un izdara attiecīgus uzsvarus. Lai gan lielai daļai bija skepse par Ivanāna iespējamo iekļūšanu Flames pamatsastāvā, tās pašas „Albertas kaujas” sakarā varēja gandrīz simtprocentīgi prognozēt, ka Raitim vieta komandā būs. Tā vienkārši ir nepieciešama un zemāk sapratīsiet – kāpēc?

Jums izskatījās, ka Raitis Ivanāns uzprasīja Stīvam Makintairam – vai viņš negrib izkauties un puse no darba jau bija padarīta? Maldi. Oilers smagsvars uz ledus iznāca tieši tajā brīdī, kad savu maiņu bija nolēmis atstrādāt tieši Ivanāns. Turklāt, tā nebija nagu nieze, kas dzina Makintairu pretī Ivanānam. Tā bija elementāra atriebība jeb vēstījums par epizodēm, kas ar latviešu uzbrucēja piedalīšanos diviem Oilers hokejistiem beidzās ar savainojumiem. Pirmajā gadījumā runa bija par 23 gadus jauno centru Žilbēru Brulē, kas ar Ivanāna augumu tika ielīmēts apmalē un tur arī palika (mēģiniet iztēloties auguma un spēka starpību, ja, piemēram, Kambala paceltu roku pret Kristapu Valteru), otrajā situācijā Raita neveikla kustība viņa nūju novirzīja deviņpadsmit gadus vecā uzbrucēja Magnusa Pājarvi sejas virzienā, pārsitot lūpu. Tiesneši šo pārkāpumu nepamanīja, taču Makintairs bija vērīgāks. Nebija šaubu, ka par šiem diviem incidentiem Ivanāns nepaliks nesodīts, jo tā to atstāt nevarēja. Lai gan pats vārds – sods – skan mazliet nežēlīgi. Drīzāk jau tomēr stāsts ir par savdabīgu vēstījumu – proti, Tev nebūs mūsu puikas aiztikt! Ja ņem vērā, ka sezonas laikā abas komandas grupas ietvaros aizvada sešas spēles, spējam iztēloties, ko tas nozīmē un – cik svarīgi ir teikt uz ledus pēdējo vārdu ar izsaukuma zīmi. Abi kautiņa dalībnieki nākamās spēles izlaida – Ivanāns tāpēc, ka pēc nokauta visticamāk bija svarīga pilna medicīniskā izmeklēšana galvai, bet Makintairs droši vien arī nepalika bez brūcēm, dauzot Raita vaigu kaulus. Var redzēt, ka viņš pēc kautiņa, ar saviebtu seju tausta rokas pirkstus...

Citādi incidents būtu palicis kā ikdienišķa NHL statistika, ja vien pēc sitiena vai tiešā trāpījuma Ivanāns pats spētu piecelties. Ja godīgi, skats bija diezgan drūms un nez vai tas kalpo par iedvesmu hokeja spēles varonības un vīrišķības argumentiem. Raitis gulēja zemē un nevarēja piecelties – viņam tika sniegta palīdzība, taču pats uz savām kājām viņš ledu nespēja atstāt. Atbalstījies uz kolēģu pleciem, varenais latviešu hokejists izskatījās bezspēcīgs. Komandas biedru, treneru un menedžeru vēlākie komentāri bija uzmundrinoši, taču atmiņā visiem palika Ivanāna uz ledus guļošais stāvs, kurš pēkšņi bija pārvērties par nelaimes čupiņu. Labi, ka šajā kautiņā nenotika nekas traģisks, ja vien par to nesauc ainu, kurā cilvēks ir uz mirkli pazaudējis samaņu - cerēsim, ka ar Ivanāna veselību viss būs kārtībā. Tikai – vai viņš varēs atgriezties laukumā kā tas pats Ivanāns, kāds bija pirms liktenīgā Makintaira sitiena? Raita pienākumos ietilpst konkrētas darbības, kuras viņš tajā vakarā paveica. Viņa pienākumos ietilpst izkaušanās ar pretinieka komandas izaicinātāju, ja vien tam ir pamats, laiks un vieta. Tagad pēc loģikas viņam vajadzētu Makintairam atbildēt. Tieši pēc šī teikuma ir jāievelk elpa un jāpadomā – kam par godu un, par kādu cenu? Gods ir spēlēt NHL un Ivanāna cena šajā gadījumā ir 600 000 dolāru pirms nodokļu nomaksas. Vai guļot uz ledus un skaitot zvaigznes viņš jutās sasniedzi savu mērķi?

Spēles ātrums un atlētisms neizbēgami noved pie situācijām, kurās hokejisti saskrienoties, gūst savainojumus. Izvairīties no tā nebūs iespējams. Ne visos gadījumos tie ir apzināti manevri ar nodomu – salauzt pretinieku fiziski. Policists uz ledus ir kā atbilde uz šo nekontrolēto agresiju. Turklāt, to sauc arī par - hokeja kā spēles nozīmīgu sastāvdaļu. Taču, aizdomāsimies – ja pēc šīs izklaides viens no kaušļiem uz mūžu paliek invalīds? Ja kādā no kautiņiem cilvēks ar vienu sitienu tiek vienkārši nosists? Jā, viņi zina noteikumus, viņi saprot, kāpēc atrodas šajā līgā un sporta veidā. Taču – šie noteikumi ir pašu cilvēku radīti un pieņemti. Turklāt, pārsvarā kautiņi ir nevis divu karstgalvju izplūkšanās, bet gan skaidra un nepārprotama divu indivīdu spēka un vardarbības izrāde. Bet, ja izrādē tomēr ir rekvizīti, mānekļi, imitācijas vai inscenējumi, tad NHL kautiņā uz ledus viss notiek pa īstam. Turklāt, vienīgā robeža, kas šo darbību izbeidz ir - vai nu abu brašuļu nogāšanās uz ledus, kur viņus mēģina izšķirt tiesneši, vai – precīzs sitiens otram starp acīm, kas izdzēš spēju atbildēt... Humāni? Izklaidējoši? Pamācoši? Tieši par to šobrīd Ziemeļamerikā diskutē hokeja prese. Ir jau vēlme, lai mūsu Raitis būtu Lāčplēsis, taču pavisam jauki būtu, ja viņam pēc tās plēšanās paliktu arī ausis...

P.S. Ja Ivanāns būtu sadevis Makintairam pa seju – vai mēs moralizētu līdzīgi? Droši vien, ka nē. Bet redzot, kā viens savējais pēc saņemtā sitiena paliek uz ledus bezspēcīgāks par jaundzimušo – ap dūšu bija šķērmi...