Starp boingiem, karātavām un koklēm...

Gribētos arvien vairāk piekrist kolēģim Matulim, kas izlases spēlēs Manheimā ir saredzējis komandu bez tvaika. Vai vēl precīzāk – komanda, kas tvaiku jau nolaidusi. Izšāvusies, nogurusi, apātiska... Trenerus ieskaitot. Ar vārdiem, protams, mēs visi esam apņēmības pārpilni, taču šādā līmenī ar meistarību uz vienas slidas kalnus negāzīsi. Vēl jo vairāk tādā gadījumā, kāda ir Latvijas izlase, kad par hokejistu kvalitātēm varam runāt kā par darba zirgiem – proti, nolēkšot ceļa gabalu varam mierīgi, bet hipodromā gan mums nav ko darīt. Nedeg acis? Drīzāk – esam bez emocijām, jo tās visas ir palikušas kaut kur KHL sezonā. Lielākā daļa no Rīgas Dinamo spēlē Latvijas izlasē. Klubam kopš sezonas pirmā mača katra cīņa ir kā pēdējā – tādā režīmā viņi faktiski ir lēkuši augstāk gan par saviem dibeniem un dažos gadījumos – arī galvām. Vai to savlaicīgi saprata arī treneri, kam pavasaris kopā ar izlasi pagāja neklātienē? Prāts bija pie vietas, kad Znaroks pirms čempionāta sarunāja teikumus par izlases ilgtermiņa plāniem – divas nedēļas pirms braukšanas uz Vāciju, Oļegs šo rindu autoram vaļsirdīgi atzina, ka ar šādu materiālu, kāds ir viņa rīcībā, labākajā gadījumā varētu palikt A grupā. Tagad redzam, ka uz to pusi velk... Taču publiskajā komunikācijā tādus tekstus no mužika jūs nedzirdēsiet. Dažos gadījumos patiešām krīt uz nerviem, kad Znaroks kārtējo reizi lamā tiesnešu. Kādi tiesneši pret Kanādu! Vai citādi viņš savu komandu nosargāt nemāk? Vai – vēl nav iemācījies. Savējos nenodod? Jā, tā ir laba metode, taču dažos gadījumos savējie nesaprot, ka trenerim ir bijis nodoms viņus pasargāt...

Divās spēlēs mēs varētu uzskaitīt virkni gadījumu, kad hokejisti neizpildīja treneru uzdevumu. Labi, tas neizdodas debitantam Džeriņam, bet neko labāks nav kapteinis Vasiļjevs, kam aukstasinību un pieredzi tā kā nevajadzētu uz šiem laukumiem piemeklēt. Pirms spēles Daugaviņš pasaka, ka Latvijas izlases priekšrocība pret Kanādu ir... pieredze. Par kādu pieredzi Kaspars runāja? Vienīgais, kas nāk prātā – mūsējie, atšķirībā no šī Kanādas modeļa, pa visiem kopā ir sakrājuši daudz vairāk spēļu Amerikas un Kanādas zemākajās līgās... Tāda pieredze patiešām kanādiešiem nav. Bet – kas ir mums? Liela daļa no izlases šobrīd ir bez darba līgumiem, kas arī nav nekas labs. Ja būtu kontrakti kabatā, vai tad šie spēlētu labāk? Nezinu, taču šobrīd ir tā kā ir un var pamanīt, ka puikas tā kā taupās, tā kā cenšas, tā kā grib nospēlēt skaisti. Latvijas izlase nekad nav izcīnījusi uzvaras skaistā spēlē, vai arī – tas bija ļoti sen. Skaisti spēlēt hokeju var tad, ja meistarībā esi pārāks. Par Kanādu nerunāsim, par Šveici – tur vajadzēja vienu nesmuku apņemšanos... Katrā solī pietrūka 5 centimetri, bet pa visu spēli kopumā tur savācas vairāki desmitu metru. Vai viņi negrib? Drīzāk atļaujos apgalvot, ka nevar. Šis Latvijas izlases konkrētais modelis viens otru labi pazīst, mikroklimats ir vienkārši lielisks, treneri saprotoši, bet – pietrūkst azarta. Pat pirmsspēles vai pēcspēles sarunās ir sajūta, ka mēs atrodamies brīvdabas muzejā pie latviešu nacionālā instrumenta kokles... Rāmi un prātīgi. Nedaudz pārspīlēju, taču kopumā uz laukuma viss ir redzams – iekrītam muļķīgās epizodēs, pēc tam nospēlējam žilbinoši (iespēju robežās) un atkal seko atslābums... Nav spēka, jo tie vienkārši nav. Gudri hokeja līdzjutēji zina, kur tie ir palikuši. Ja nav spēka un pietrūkst arī meistarība – galā sanāk Kanādas skaitliskā vairākuma izspēle.

Vēl jau jāpatur prātā arī emocionālais fons, kas mūsu hokejistiem tagad liek justies kā konfekšu fabrikā pie lielajiem šokolādes traukiem... Cik ilgi ēdīsi? Pirms tam katru gadu/pavasari viņi kā gājputni sabrauca mājās, sabučojās, apkampās un spēlēja par Latviju. Fani kā traki metās savā drudzī un hokejisti bija ekstāzē... Kas notiek tagad? Visas sezonas garumā Rīgas Dinamo ir nēsāti uz rokām – desmit tūkstoši ik vakaru mauroja arēnā, skudriņas pa rokām un kājām rāpoja šurp turpu, saviļņojums milzīgs, neaprakstāma ažiotāža... Viņiem tas viss ir bijis! Pienāk pavasaris un Latvija spēlē pasaules čempionātā. Arī tur līdzjutēji vicina karogus, taču... Viņiem tas viss ir bijis! Kas tie par 3000 tūkstošiem Manheimā ar sarkanbaltsarkanām kaujas krāsām, ja Rīgā...viss jau ir bijis un trīs reizes vairāk! Protams, ka tik vienkāršota šī pasaule nav, taču maza daļiņa no tā visa tomēr ir meklējama arī šajos burtos. Kur tad vēl mūsu hokeja saimniecības sistēma un kārtība? Draugi, mēs neko vairāk neesam pelnījuši, kā dažus slotas kātus, kas pilda kalašņikova automātu funkcijas reizi septiņos gados un cīņu par devīto vietu... Labākajā gadījumā! Nu, kā tas var būt, ka mēs Vankūveras spēlēs neizburtojam līdz galam pieteikuma formu? Nu, kā tas ir iespējams, ka vēl nedēļu pirms pasaules čempionāta mūsu treneru rīcībā nebija videoieraksta par Šveices izlases pārbaudes spēlēm, lai gan tobrīd šveicieši jau bija nospēlējuši kādus piecus pārbaudes mačus? Mēs spēlējam hokeju atbilstoši savām iespējām un līmenim – laižamies uz zemes... Ar pašreizējo sistēmu, kas faktiski ir kārtība, kurā sistēma vienkārši nav, mums pietiek, lai hokejā noturētos starp pasaules desmit labākajām valstīm. Ar šo mums nepietiek, lai mēs būtu sestie, taču ir gana, lai ik pa brīdim pārsteigtu citus un arī sevi ar dažādām apstākļu sakritībām un tam sekojošajām konsekvencēm, izcīnītajām vietām un neizbēgamo eiforiju. Pret Itāliju varēsim parādīt – cik tuvu ar šo sastāvu esam desmitajai vietai. Jo objektīvi - tas ir mūsu īstais līmenis.