Olimpiskais arhīvs. 2006.gads. Mārtiņš Rubenis: "Es uz sacensībām pēc medaļām nebraucu"

Kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis Turīnā ierakstījās vēsturē - izcīnot bronzu, viņš kļuva par pirmo, kas Latvijai ieguvis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs. Mārtiņš tagad varētu lidināties mākoņos, un tas pat būtu saprotami, taču 27 gadus vecais sportists tā nedara. Tieši otrādi - Rubenis apgalvo, ka olimpiskā medaļa viņa dzīvē neko daudz nav mainījusi, un pat šādā situācijā neatļaujas sevi paslavēt par lielisko sniegumu.

- Kas līdz ar olimpiādē izcīnīto medaļu tavā dzīvē mainījies?
- Principā jau nekas daudz nav mainījies, vienkārši ar pozitīvu rezultātu esmu noslēdzis četru gadu darbu. Preses uzmanība tagad ir lielāka, nekā tā jebkad ir bijusi, tas jau kļuvis par tādu kā slogu, taču apzinos, ka man tam ir jāiziet cauri. Pagaidām interviju nevienam neesmu atteicis. Laikam sabiedrībā mani tagad vairāk atpazīst, jo biežāk nākas sniegt autogrāfus. Arī tāda sagaidīšana, kāda bija lidostā, man vēl nekad nav bijusi.

- Vai tagad jūties kā zvaigzne?
- Nē. Iemesls it kā tam būtu, bet to var atrast vienmēr. Var uzvarēt rajona čempionātā un staigāt ar paceltām rokām. Ir patīkami apzināties, ka esmu pirmais neatkarīgās Latvijas sportists, kas ieguvis godalgu ziemas olimpiskajās spēlēs, taču šim faktam pārāk lielu uzmanību nepievēršu. Savu varējumu allaž cenšos pierādīt sev, nevis kādam citam.

- Kāpēc tu nekad sevi nepaslavē?
- Liekas emocijas un viegla eiforija, manuprāt, var aizēnot prātu. Ja uzskati, ka daudz esi sasniedzis, tad esi apstājies ceļā, pa kuru tev jāiet uz priekšu. Dzīve ir kā viens liels ceļš, un, tā kā laika nav daudz, sīkumos to labāk netērēt.

- Esi iespaidojies no austrumu literatūras?
- Droši vien. Austrumnieki vienmēr ir skatījušies uz savu iekšējo pasauli, nevis uz apkārtējo. Dzīvojot harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli, ir vieglāk, nekā dzenoties pēc naudas vai vēl pēc kā. Viņi to jau sen ir sapratuši, un varbūt tāpēc austrumnieki sasnieguši progresu gan cilvēciskajā, gan tehniskajā ziņā.

- Uz Turīnu tu brauci pēc medaļas?
- Es uz sacensībām pēc medaļām nebraucu. Mačos cenšos gūt prieku un apliecinājumu tam, ka kaut kas ir padarīts.

- Tavs vectēvs atklāja, ka pēc uzvaras pasaules junioru čempionātā olimpisko medaļu sev nospraudi par mērķi. Vai tā bija?
- Šādu gadījumu neatceros, bet, iespējams, tā arī bija. Toreiz man pasaules uztvere un sapratne par sportu bija citādāka. Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi un es noteikti esmu mainījies. Kādam šķiet, ka uz labo pusi, kādam liksies, ka uz slikto. Cik cilvēku, tik viedokļu!

- Cik grūti ir tikt pie medaļas olimpiskajās spēlēs?
- Tas ir atkarīgs no tā, ko uzskati par grūtu. Vienam tas ir ceļš pa akmeņiem, un viņš saprot, ka klupieni un kritieni ir šā ceļa sastāvdaļa, otram tikt pie medaļas nesagādā lielas grūtības. Pašam ir gājis visādi: biju augšā, biju lejā, bet man liekas, ka tādai arī dzīvei jābūt. Ja nebūtu bedres, nevarētu novērtēt kalnu, kurā esi uzkāpis.

- Kas tev ir visvairāk palīdzējis ceļā līdz šai medaļai?
- Negribētu kādu konkrēti izcelt, jo tad kāds paliktu ar rūgtumu sirdī. Saraksts būtu ļoti garš - tam būtu nepieciešama vesela avīzes lapa.

- Šķiet, ka pie medaļas lielā mērā tiki tāpēc, ka sacensības notika tev piemērotā trasē?
- Man šī trase iepatikās jau no pirmā brauciena, ko tur veicu. Bija sportisti, kas par šo trasi izteica dažādas replikas, uzskatot, ka tā ir sarežģīta, ātra un pietiekami bīstama. Tam varētu piekrist, taču manam braukšanas stilam šī trase bija piemērota.

- Ja olimpiskās spēles notiktu, piemēram, kādā no Vācijas trasēm, vai tev būtu iespējas tikt tik augstu?
- To tagad nevar zināt, jo tad arī gatavošanās būtu citādāka. Kā jau teicu, nevaru sūdzēties par to, kā man ir gājis Turīnas trasē. Vairāk vai mazāk ir izdevušies visi braucieni, kas man palikuši atmiņā. Turīna ir viena no manām mīļākajām trasēm - varbūt to pat var salīdzināt ar Siguldu.

- Dāmām un divniekiem tur bija ļoti daudz kritienu, bet kungiem to praktiski nebija. Kā tu to izskaidro?
- Dāmām un divniekiem citās trasēs parasti ir mazāki ātrumi. Divnieki ar savu smagumu trases lejasdaļā sasniedza gandrīz tos pašus ātrumus, kādus mēs, kaut gan viņi trasē dodas no dāmu starta. Trase ir pietiekami sarežģīta, turklāt ledus bija ļoti ciets. Meitenes ar šiem ātrumiem netika galā. Viņām starts ir zemāk nekā mums, taču tas tik un tā ir augstāk nekā citās trasēs.

- Parasti pirms starta ar prognozēm tu neaizraujies. Varbūt tagad vari atklāt, ko juti pēc treniņiem?
- Pēdējos divos treniņbraucienos, kad braucām visi vīri kopā, nevis pa grupām, divreiz uzrādīju trešo laiku. To gan es īpaši vērā neņēmu, tikai zināju, ka ir iespēja pacīnīties par augstu vietu. Saglabāju uzskatu, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek. Treniņi ir domāti tam, lai pats sagatavotos sacensībām - gan trases izbraukšanas ziņā, gan tehnikas pielāgošanas ziņā.

- Kā Turīnā uz tavu medaļu reaģēja konkurenti? Cīgeleram un Demčenko godalgu varēja paredzēt, bet tava bronza bija neliels pārsteigums.
- Amerikāņu treneris pēc starta pienāca un ar smaidu sejā un neviltotu prieku pateica: "Paldies par neko!" Vāciešu treneri vienkārši apsveica, un arī viņos ļaunu prātu nemanīju.

- Amerikāņi jau bija ieplānojuši medaļu Benšūfam, un tu viņiem esi atņēmis ģenerālsponsoru!
- Ļoti žēl, ka tā sanāca, taču tādas ir sacensības. Kādam ir jābūt pirmajam, kādam - otrajam un kādam - trešajam...

- Vai tev nešķiet, ka kamaniņu sports ir pārāk nežēlīgs - viena kļūda un četru gadu darbam pāri ir pārvilkta svītra. Piemēram, šķēpmešanā pietiek ar vienu labu metienu, bet pārējos vari "nopūdelēt"...
- Tāda ir kamaniņu sporta specifika un sacensību reglaments. Visiem noteikumi ir vienādi. Ja kāds grib mest šķēpu, tad viņš iet mest šķēpu; ja kāds grib braukt ar kamanām, tad viņam šie spēles noteikumi ir jāpieņem.

- Vai olimpisko spēļu laikā gadījās kāda aizķeršanās? Piemēram, ar transportu?
- Tā ir Itālija, un ar to bija jārēķinās. Tiem, kas to uztvēra kā kaut ko šausmīgu, tiem gāja grūtāk, bet es ar šādām problēmām biju rēķinājies. Zinot, ka neko nav iespējams mainīt, nevajag sevi ar tādām lietām noslogot.

- Vai sacensību rezultāti tev sagādāja pārsteigumu?
- Diezin vai. Sēdēju uz starta un domāju, ka jebkurā gadījumā pēc labākās sirdsapziņas izdarīšu to, uz ko esmu gatavs. Kāds būs rezultāts, ar tādu būs jāsamierinās. Par šīm lietām es sevi īpaši necenšos dušīt. Kā jau teicu, rezultāts parāda objektīvo vietu, kurā tu esi, un tas ir adekvāts padarītajam darbam. Bronzas medaļa bija labākais, ko es tobrīd varēju izdarīt.

- Cīgelers un Demčenko šoreiz bija ārpus konkurences?
- Domāju, ka nē, vienkārši viņiem izdevās labi sagatavoties un nostartēt savā līmenī. Iespējas uzlabot savu rezultātu ir vienmēr, taču par to var runāt daudz un dikti.

- Vai tevi nepārsteidza tas, ka Hakls palika tik zemu [viņš ierindojās septītajā vietā]?
- Pēc pirmās sacensību dienas un īpaši pēc pirmā brauciena likās, ka olimpiskajās spēlēs viņš atkal paveiks brīnumu. Taču, ņemot vērā to, kam viņam šosezon nācās iziet cauri, šis rezultāts nebija tas sliktākais. Šis viņam bija ļoti sarežģīts gads. Par Hakla braukšanu gan neņemos spriest, jo neesmu redzējis nevienu sacensību braucienu - pat ne savējo.

- Hakls ir paziņojis par savas karjeras beigām. Cik ilgi plāno braukt Cīgelers un Demčenko?
- Cik es no viņiem esmu dzirdējis, tad Vankūveras spēlēs viņi domā piedalīties. Bet vai tad cilvēks var būt drošs, kas notiks pēc četriem gadiem?

- Pirms Turīnas tu atzini, ka neesi pārliecināts par savu dalību Vankūverā. Vai iegūtā medaļa šajā ziņā kaut ko ir mainījusi?
- Domāju, ka mēs neviens nevaram būt droši par to, kas notiks rīt. Varam cerēt un plānot, taču neviens nezina, kas atgadīsies.

- Kā tu vispār iztēlojies nākamo olimpisko ciklu? Vāciešiem nāks jauna paaudze...
- Vāciešiem paaudžu maiņa lielu robu neiesitīs. Jau tagad, izņemot Haklu, viņiem komandā ir jauni puiši un viņiem veicas itin labi. Viņiem ir tradīcijas, un tas ir normāli, ka šāda sporta lielvalsts sasniedz augstus rezultātus.

- Vai arī nākotnē turpināsi strādāt pēc tādiem pašiem principiem, tas ir, gatavošanās posmā lielāko uzsvaru liksi uz kamanām un visu pakārtosi veiksmīgam startam sezonas atbildīgākajās sacensībās?
- Nezinu. Varbūt jāparunā ar kādu sporta analītiķi, kurš man ieteiks kādu labāku variantu smejas. Man katras sacensības un katrs gads ir kaut kas jauns, un, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, veicu kaut kādas izmaiņas. Ceru, ka arī pēc šīm spēlēm atradīšu sev vielu pārdomām.

- Tu rodi izskaidrojumu, kāpēc tev tik labi veicas tieši lielajās sacensībās?
- Nevaru teikt, ka man allaž ir labi veicies atbildīgākajos startos. Pagājušogad pasaules čempionātā man galīgi neveicās, iepriekšējā olimpiādē nokritu. Tiesa, abas šīs sacensības notika Soltleiksitijas trasē. Nevarētu lielīties ar milzīgu stabilitāti atbildīgākajos startos. Arī Latvijas čempionātā šogad biju tikai trešais...

- Statistika tomēr liecina pati par sevi. Neviens nav prasījis padomu, kā svarīgākajās sacensībās sasniegt labāko formu?
- Domāju, ka vienotas receptes tam nav. Katrs sportists un katrs cilvēks ir personība, un šīs personības veidošanā loma ir daudziem un dažādiem faktoriem. Katram jāmēģina mācīties no savām un citu kļūdām un paveiktais ir jāanalizē.

- Vai Pasaules kausa posmos tev vispār ir motivācija cīnīties par augstām vietām, vai arī šos startus uzskati par gatavošanos sezonas svarīgākajām sacensībām?
- Kā jau teicu: cīņa par vietām un medaļām nav galvenais faktors, kāpēc es nodarbojos ar kamaniņu sportu. Mani vairāk saista pats process - gan sacensības, gan gatavošanās process.

- Pasaules čempionātos medaļas tev ir, olimpiādē tagad arī, bet Pasaules kausa kopvērtējumā vēl ne reizi neesi bijis spicē. Vai nākamajā ciklā tas var kļūt par tavu mērķi?
- Līdz šim man nav izdevies uz sezonas sākumu dabūt visus faktorus, kas nepieciešami augstam rezultātam. Sezonas laikā iespējams pilnveidot tehniku un "pielikt" fiziskajā ziņā, bet vasara, kas mums atvēlēta "melnajiem" darbiem, man parasti izrādās par īsu. Tāpēc parasti rezultāts ir labāks sezonas izskaņā, nevis tās sākumā. Pasaules kausa kopvērtējums parāda sportista spēju vienlīdz labi startēt visās trasēs un liecina par viņa stabilitāti. Līdz šim man nav bijusi iespēja piedalīties cīņā par Pasaules kausu, varbūt turpmāk tāda radīsies.

- Agrāk teici, ka pasaules čempionātiem īpaši gatavojies tāpēc, ka funkcionāriem īpaši neinteresē tavs sniegums Pasaules kausa izcīņā un lēmumi tiek pieņemti atkarībā no starta sezonas galvenajās sacensībās.
- Tas nešaubīgi bija iemesls, kas piespieda galveno akcentu likt uz pasaules čempionātiem. Tagad mana pieeja sportam ir mainījusies. Kādreiz man bija svarīgi, lai būtu nauda, finansiālais atbalsts un cilvēku atzinība par paveikto. Šobrīd to daru vairāk sev un sev tuviem cilvēkiem, kam mani starti sagādā prieku.

- Jūties savai nākotnei nodrošināts?
- Par to nekad nevari būt drošs. It kā jau runā, ka man nebūs par ko uztraukties, bet pagaidām tas ir tikai runu līmenī.

- Kamaniņu braucējas pēc starta Turīnā izteicās, ka gaisotne komandā nav tāda, kādai tai vajadzētu būt, un ka būtībā jēdziens "komanda" nemaz nepastāv. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?
- Gaisotne ir tieši tāda, kādu sportisti ap sevi ir izveidojuši. Nevar tajā visā vainot kādu konkrētu cilvēku, federāciju vai kādu no treneriem. Tā ir kopīga lieta. Cik cilvēku, tik viedokļu. Mums vienkārši ir dažāda dzīves uztvere, un sadzīvot vienam ar otru nav vienkārši. Taču nodarbojamies ar vienu lietu, kopā dzīvojam un strādājam, un mums jāmēģina cienīt otru. Jācenšas pieņemt tas, ka es redzu kādu trūkumu citā sportistā un viņš savukārt redz kaut ko manī. Ir vajadzīga cilvēciska attieksme, un tas arī viss. Pats neesmu no tiem, kas speciāli kādam liek koku spieķos.

- Kā šī attieksme izpaužas? Jūs cits ar citu nesveicināties?
- Personiski es sveicinos ar visiem un ar visiem mēģinu uzturēt kontaktu. Ja kādam tas sagādā riebumu vai nepatiku, man nav nekas pretī, ja kāds man neatbild. Pagaidām tā vēl nav gadījies, bet aizvien vairāk liekas, ka šis sveiciens skan "caur zobiem". Visi esam pieauguši cilvēki un audzināt viens otru neiesim. Ja dažiem patīk kašķēties, tad lai tā arī paliek, bet, ja ir vēlēšanās normāli sadzīvot, vienkārši vajag normāli runāt. Pats neesmu atteicis nevienam, kas man pienāk klāt un paprasa padomu tehnikas jautājumos vai kā citādi.

- Orlovas un brāļu Šicu Turīnā iegūtā septītā vieta ir labs sasniegums, bet ko vari teikt par pārējo kamaniņu braucēju startu? Vai rezultāti ir normāli, ņemot vērā, ka mums ir pašiem sava trase?
- Pārējie arī šogad strādāja smagāk nekā citus gadus, taču, kamēr neesi pirmais, vienmēr var vēlēties labāk. Jārunā ar viņiem pašiem - neņemos spriest, vai sasniegtie rezultāti ir tie, uz ko viņi tiecās. Rezultātu veido daudzi komponenti, un viņiem ir jāpiestrādā pie it visa - nav lietu, kuras varētu atdalīt no pārējām. Ja kādam kamanas nav līmenī, ja tās ir grūti vadāmas, tad arī rodas bailes no trases. Jo lielāku darbu izdari, jo augstāk tiksi!

- Salīdzinājumā ar citiem tev par tehniku ir lielākas zināšanas.
- Bet no kurienes tās man radušās? Pats esmu tam visam izgājis cauri, bet vai kādam šādas iespējas nebija? Es jau kopš Murjāņu laikiem uzskatu, ka ir jāpazīst tā tehnika, ar kuru braucu. Trasē mēs esam kā viens vesels, un, ja tas tā nav, nav arī rezultāta. Man būtu sarežģīti braukt, ja kāds pirms starta uz ledus noliktu man nezināmas kamanas. Tāpēc esmu izvēlējies šādu ceļu, kaut arī tas nav vieglākais. Cits varbūt gaida, ka kāds viņam kaut ko atnesīs uz paplātes...

- Kā ir citu valstu izlasēs? Vai viņiem visu izdara mehāniķi, vai tomēr sportisti paši strādā ar savām kamanām?
- Cik sportistu, tik variantu. Ir lielās komandas ar tradīcijām un treneriem, kas paši braukuši augstā līmenī un šīs nianses "izkoduši". Viņi strādā kā mehāniķi. Mums bija periods, kad kamaniņu sports praktiski bija iznīcis. Beidzās padomju laiki, kad sportam bija nepieciešamā nauda un iespējas, un viss turpinājās bērnu līmenī. Tikmēr pārējās komandas bija pavirzījušās uz priekšu, un mums nācās pieraut. Lai panāktu tos, kas ir priekšā, jāstrādā divreiz vairāk par viņiem.

- Kurā brīdī saprati, ka kamanas ir svarīgākais aspekts, lai gūtu panākumus?
- Nekad neesmu teicis, ka kamanām ir lielākā nozīme rezultāta sasniegšanā. Jā, fiziskās sagatavotības ziņā atpalieku no labākajiem, bet varbūt mana sagatavotība ir vairāk pielāgota tam, lai varētu izbraukt pa trasi. Starts jau nav vienīgā fāze trasē, kur vajadzīga fiziskā piepūle. Ja ir "piedzīti" muskuļi un no vieglatlētikas viedokļa esi lieliskā formā, braucienu ir sarežģītāk kontrolēt. Uzskatu, ka bez kamanām nav kamaniņu sporta, tāpat kamaniņu sporta nav bez braucēja.

- Kad uzbūvēji savas pirmās kamanas?
- Atceros, ka Nagano olimpiādē braucu ar pirktām itāliešu kamanām, kas tika veidotas pēc pasūtījuma un bija stipri viduvējas. Pasūtījuma izpildītāju sejā nebiju redzējis. Pašam iniciatīva radās laikā no Nagano līdz Soltleiksitijas spēlēm, bet pie kamanu pilnveidošanas sāku strādāt jau pirms tam.

- Uz nākamo sezonu būvēsi atkal jaunas kamanas?
- Pieļauju, ka jā. Tajā brīdī, kad esi apsēdies un pateicis, ka esi sasniedzis to, ko gribēji, tu esi apstājies. Redzot tehnikas tendences, viss iet uz priekšu. Kāds pa vasaru noteikti kaut ko labu būs izveidojis, un domāju, ka ar šīm kamanām būs grūti cīnīties par sešnieku vai pat desmitnieku. Taču var būt arī tā, ka ar šīm kamanām vēl četrus gadus varēs braukt augstā līmenī.

- Ko nozīmē būvēt jaunas kamanas?
- Ņemu vērā iepriekšējo kamanu plusus un mīnusus un veidoju jaunas. Kā es izdaru secinājumus? Droši vien palīdz intuīcija, bet ne vienmēr tā ir bijusi pareiza. To, vai esmu trāpījis vai ne, redz tikai pēc padarītā darba, tāpēc reizēm sanāk uzkāpt uz grābekļa. Tā tas bija arī šosezon. Viss, ko biju uztaisījis uz sezonas sākumu, izrādījās kļūdaini. Taču tas viss ir procesa sastāvdaļa - ja neizmēģināsi, tad nezināsi, vai tā ir pareizi vai ne. Tikai tā iespējams iet uz priekšu.

- Vai nav žēl padarītā darba? Tagadējās kamanas pabeidzi būtībā uz olimpiskajām spēlēm, un tagad atkal tās jāliek malā...
- Ar šo vienu startu vismaz daļu no tā, ko es no kamanām gaidīju, tās paveica. Turklāt es šīs kamanas nedomāju likt malā!

- Neviens nav lūdzis, lai tu viņam pret atlīdzību uztaisi kamanas? Piemēram, kāds rumānis?
- Alberts Demčenko pēc Turīnas vēlējās no manis iegādāties aptecētāju. Vienu kamanu aptecētāju pirms trim gadiem es viņam jau pārdevu, ar to viņš brauc vēl šobrīd un Turīnā tika pie sudraba. Tas nevienam nav noslēpums. Nevar teikt, ka šis aptecētājs ir labāks par manu tagadējo - man tas bija par lielu un nebija vajadzīgs. Es ar lielāko prieku to viņam pārdevu, lai būtu nauda, par ko uztaisīt nākamo. Mans tagadējais aptecētājs, manuprāt, viņam nederētu, bet tas bija lielāks un derēja. Par manu tehniku interesējās arī citi, taču tas vairāk bija domāts kā humors.

- Varbūt atklāsi, par cik pārdevi šo aptecētāju?
- Dārgi, dārgi, tā bija astronomiska summa... Uzreiz miljonāru sarakstā varēju iekļūt smejas. Tie bija 200 dolāri, ASV dolāri!

- Cik lieli līdzekļi vajadzīgi, lai uzbūvētu kamanas?
- Lai uztaisītu tādas kamanas, kādas es vēlētos ideālajā variantā, vajadzētu tuvu 15 tūkstošiem latu. Šajā summā tiek iekļautas papildierīces un labākie materiāli, taču ne paša padarītais darbs.

- Tad jau aptecētāju Demčenko pārdevi par sviestmaizi!
- Tā bija tā nauda, ko es tajā aptecētājā biju ieguldījis. Sezonu es ar to biju nobraucis, un tas bija labāk nekā nolikt to šķūnī. Aptecētāju Demčenko pārdevu pēc Soltleiksitijas spēlēm.

- Alberts tev kamaniņu sportā ir tuvākais draugs?
- Nezinu, ko lai sauc par draugiem. Man ar viņu ir koleģiāli labas attiecības, un nevaru viennozīmīgi pateikt, ka ar viņu ir tuvāka saikne nekā ar citiem sportistiem. Ja cilvēkiem ir vēlēšanās ar mani kontaktēties, tad es viņiem negriežu muguru un nemūku projām. Ja kāds ar mani negrib runāt, es to neuztveru slimīgi.

- Šis būtu labākais laiks, kad sākt gatavot tehniku nākamajai sezonai. Šobrīd vēl nav sākušies fiziskie treniņi un ir laiks padomāt un pastrādāt pie tehnikas. Taču allaž pēc sezonas ir tāda kā viegla noguruma sajūta un gribās mazliet atpūsties. Bieži vien gadās, ka šis process ievelkas un darbs pie kamanām sākas mēnesi par vēlu. Mēģināšu ņemt vērā iepriekšējo gadu kļūdas laika plānošanā un ceru, ka uz sezonas sākumu izdosies sagatavot tādas kamanas, ar kādam gribētos braukt.

- Mazāk laika paliks atpūtai?
- Nedomāju vis, vienkārši mēģināšu visu pareizi saplānot, lai tas nenotiek pēdējā brīdī. Protams, ka ne viss ir atkarīgs no manis - tu vari plānot, kā tu gribi, bet jārēķinās, ka cilvēkiem, kas man palīdz, maizes darbs ir cits un kamaniņas ir vairāk nekā hobijs. Tomēr nevar visu atstāt uz pēdējo brīdi!

- Ko gribi nopirkt par prēmiju?
- Man jau sen ir tāds sapnis uzbūvēt sev māju kādā klusā vietā, vēlams - pie jūras. Bet vai ar to prēmiju pietiks pat pirmajai iemaksai? Pirms četriem vai astoņiem gadiem ar to noteikti pietiktu, bet nekas nestāv uz vietas.

- "Samsung" solītos labumus esi saņēmis?
- Pagaidām tie vēl atrodas pie "Samsung", bet viss ir spēkā. Nekad neesmu bijis liels televizoru fans un nedomāju, ka mājas kinozāle ir labākais, kas ar mani var notikt. Tā būs lieta, kas atkal nositīs laiku. Bet varbūt tiešām būs tā, kā teica komandas biedri - tā ir nevis laika nosišanai, bet lai labāk izpētītu pretinieku kamanas un tehniku smejas.

Mārtiņu Rubeni intervēja Rolands Norietis un Ilmārs Stūriška.