Dzelži atslēgas kaulā, mugurā un kājā...

"Šī ir pirmā diena, kad sāku justies kaut cik pusdzīvs," vēl tagad atceros piesmakušo Meļeha balsi, kad viņu pērn jūnijā astoņas dienas pēc kritiena un smagas sešu stundu ilgas operācijas sazvanīju slimnīcā Itālijā. "Biju kā biezputra uz asfalta - pamatīgi satraumējis visu kreiso ķermeņa daļu. Plecs bija kaut kur uz muguras, rokas - aiz muguras. Gulēju, skatījos debesīs un spļāvu asinis," tik neapskaužamā stāvoklī Oļegs bija uzreiz pēc šļūkšanas pa asfaltu un uztriekšanās virsū no dzelzs veidotajam ceļa nožogojumam...

Detaļās laikam labāk pat neiedziļināties, citādi kādam vēl apgriezīsies dūša. Vienkārši runājot, puse Meļeha ķermeņa bija jāsaliek pa daļām - jāsaskrūvē, jāsastiprina, jo plecs burtiski bija sadrupis, vēl arī lauztas ribas un kāja. "Sports ir sports - tā gadās. Galvenais, ka esmu dzīvs. Ārsts teica, ka esmu dzimis laimes krekliņā," pusgadu vecās atziņas restaurē Meļehs.

Atceros, jau toreiz Oļegs pauda apņemšanos riteņbraukšanā atgriezties. Ja godīgi - brīnījos, kur viņam tāds optimisms pēc kritiena, kurā mata tiesu bijis no nāves. Toreiz viņš arī deva atskaiti, ka riteņbraukšana jāaizmirst uz mēnešiem trim, bet pēc tam? Pagājuši seši mēneši. Nolēmu Oļegu satikt, lai redzētu un dzirdētu, kas dzīvē mainījies, kādi nākotnes plāni.

2004. un 2009. gada Latvijas čempions grupas braucienā "Sporta Avīzes" birojā ieradās tik sprauns, it kā tas, ko rakstīju iepriekš, būtu noticis ar pavisam citu cilvēku. Šāvu pa tiešo - vai vēl mēģinās startēt riteņbraukšanā? "Jā," apstiprinošu atbildi saņēmu bez vilcināšanās. "Neesmu no cilvēkiem, kuri nokrīt, vārtās, un tā viss arī paliek. Es gribu piecelties. Man ir iespēja braukt tajā pašā Itālijas komandā, kurā braucu pirms kritiena. Vadība man teica - vienalga, kad tu piezvanīsi un būsi gatavs, esam ar mieru parakstīt līgumu."

Oļegs neslēpa, ka pēc šī kritiena noticis zināms klikšķis galvā. "Domāšana ir mainījusies par 180 grādiem. Esmu pavisam cits cilvēks. Apsveru ne tikai iespēju turpināt sportot, esmu iekustinājis vēl pāris lietu, kas saistītas ar riteņbraukšanu, taču vairāk par to nevēlos stāstīt. Kad būs lielāka skaidrība un vairāk paveikts, tad arī runāšu. Tagad svarīgi līdz galam savest kārtībā veselību. Būtu pateicīgs, ja atrastos kāds labvēlis, kurš varētu finansiāli atbalstīt, lai varu iziet visu ārstu kursu līdz galam. Pagaidām dzīvoju un ārstējos no iekrājumiem, taču tie iet uz beigām. Tā ideja, par kuru ieminējos, man rosinājusi vēl lielāka motivācija turpināt. Netaisos nolaist rokas. Pērn gada beigās biju Itālijā pie ārstiem uz pārbaudēm. Viņi vienkārši netic, ka es esmu tas pats cilvēks, ka tik īsā laikā jau braucu un skrienu," Meļehs pauž pārliecību, ka "viss sākas no galvas".

"Es negribēju atšķirties - klibot vai tamlīdzīgi. Tāpēc cītīgi gāju uz fizioterapijām un masāžām. Paldies tiem, kas palīdzēja. Uzskatu, ka esmu spēcīgs galvā. Varbūt tieši tāpēc to nenokāru pēc tik smagām traumām. Pēc kritiena bija tikai 40 procentu varbūtība, ka izdzīvošu. Ja esmu palicis šaipus saulei, acīmredzot man vēl kaut kas šajā dzīvē ir jāpaveic," 28 gadus vecais Meļehs atbild ar filozofijas piesitienu.

Slodzi Oļegs atjauno pakāpeniski: "Pirms kritiena man burtiski bija optimāla kondīcija, sirds pieradusi strādāt kā mašīna, taču tad uz četriem mēnešiem pēkšņi miers. Sirds vienkārši neko nesaprot. Nedrīkstu sportot daudz un intensīvi, bet pusotru stundu dienā varu strādāt mierīgi - lieku bāzi, lai sirds iekustās.” Oļegs jau skrien, slēpo un brauc ar velosipēdu.

Jautāju, vai nav bažu, ka atkal riskē ar veselību? "A, kurš ir pasargāts no traumām?" Oļegs atbildēja ar pretjautājumu. "Ja tā domāsi, nelaimi arī piesauksi. Ja es, piemēram, slapjā laikā, braucot lejā pa kalnu, vienmēr domātu - ka tik nenokrītu, tad nebūs iespējams pabraukt. Man nav pirmā reize, kad jau esmu norakstīts. Pēc mononukleozes (bēdīgi slavenā Epšteina-Barra vīrusa - I.K.) izslimošanas arī runāja, ka man jābeidz, bet pēc tam 2009. gadā uzvarēju Latvijas čempionātā un rezultāti atkal aizgāja uz augšu."

"Protams, man bija pārdomas, vai dzīve nedod kaut kādus mājienus. Manuprāt, tas nevis bija mājiens beigt profesionāļa karjeru, bet gan to, ka dzīvē nevajag darītu tikai vienu lietu, kā to darīju es, visu veltot riteņbraukšanai. Tā nedrīkst - ja nekas nesanāk, tad ir "žanī". Noteikti jābūt rezerves variantam," secinājis Meļehs.

"Par cīņas gribu" - domāju, nebūtu pārspīlēti Meļehu redzēt kandidātu pulkā šajā "Latvijas gada balva sportā" nominācijā. Ne jau tikai uzvarētāji ir šās balvas cienīgi. Viņu vidū pelnījuši būt arī tie profesionāļi, kuri sportam atdevuši sirdi un dvēseli, kuri cīnījušies līdz galam - arī tādās situācijās kā Meļehs.