Turku ūdenspīpe par stipru

Turku kebabs Latvijas volejbola izlasei Jelgavā iesprūda rīklē, raki izrādījās paģirains padzēriens, bet mūsējā ūdenspīpē dienvidnieki bija sabāzuši halucigēnās sēnes. Turki izrādījās viltīgāki, pagājušogad izliekoties par beigtiem, bet šogad pēdējās divas nedēļas pirms izšķirīgajiem mačiem spēlējot paslēpes. Un vispār, turkiem vienkārši noveicās.

Kas tad traucēja mūsu bāleliņiem iedzīt turkus zemē, padarīt par apsmieklu visas Turcijas priekšā un piespiest mūsu izlases galveno treneri Raimondu Vildi mainīt ierasto frizūru, lasi, palikt bez tās? Teorētiski vienkārši – pat ar zaudējumu pirmajā mačā paņem četrus setus (arī zelta) savās mājās, un sūti mājās turkus bez skalpiem, pērc smuku koferi Eiropas čempionāta finālturnīram un nostādi vasaras beigās un septembrī vienības treneri Uģi Krastiņu neērtā situācijā – vai nu klubs, vai izlase.

Jā, pirms nepilna gada turki kvalifikācijas otrās kārtas sākumā izskatījās tik švaki, ka domām par ērtu pretinieku bija pieauguši spārni, un volejbola dievam par tādiem pretiniekiem pateicībā tika upurēti āži, buļļi un citi nelaimīgi lopiņi. Uzmanīgus darīja tas, ka otrajā riņķī tie vairs nebija tie turki, jo savās mājās pretinieku motociklistiem pārbrauca pāri turku traktors. Viņi sniegumu uzlaboja, atrada ideālo sastāvu, ko saglabāja līdz pat spēlēm ar Latviju.

Bet mums taču šogad klāt nāca Gunča, kurš turkus pazīst kā kaimiņu āzi! Tas gan, bet arī turki viņu pazīst tieši tāpat. Varbūt tāpēc šā gada mači pret Turciju Celitānam jaunākajam pie pašiem labākajiem karjerā nav pieskaitāmi. Varbūt tāpēc Jelgavā viņu nomainīja Egleskalns? Toties mums šogad kliboja pirmā tempa uzbrucēji (Vāvera un Armanda Celitāna traumas), bet Samsunā otrajā setā celis piebeidza arī Denisu Petrovu, un pamatcēlāja iztrūkums volejbolā, un šajā izlases modelī, ir visjūtamākais. Labi viņa vietā Samsunā iesaistījās Artis Caics, taču ar Denisu kopā izlases pamatsastāvs kopā podus gāzis ir biežāk. It kā visi trīs uz Jelgavas spēli tika saķīlēti un bija atpakaļ ierindā, taču varbūt tas bija izšķirošais, kāpēc poļu meitenes lūkoties septembrī brauks turki.

Aplūkojot komandas, kurās iepriekšējā sezonā spēlēja latvieši un turki, mums ir Celitāns Gundars, kura ģīmetni Itālijā rādīja pretinieku komandu spēlētāju sievas, kad gribēja baidīt savus bērnus, ir Hermans Egleskalns, kurš rāvās Čempionu līgā, vairākas kārtas Eiropas kausos aizvadīja Krastiņa vadītais Somijas klubs, kurā bija arī Ansis Medenis... Bail kādu piemirst, bet tas šķiet arī viss. Tikmēr pieci turki, kaut vairāk nodarbojās ar ūdens pienešanu pamatsastāva ārzemniekiem, stutēja Čempionu līgas klubu „Arkas”, kurš šogad tur finišēja dalītā piektajā vietā, bet iepriekš ir ticis pat līdz godalgām, vēl četri spēlēja CEV kausā. Latvijā pēdējoreiz Čempionu līgas smaku juta apmēram pirms tikpat ilga laika kā vienīgā reize, kad spēlējām Eiropas čempionāta finālturnīrā. Sekojiet līdzi? Turklāt dienvidnieki arī sezonas laikā varēja slīpēt līdz nejēgai savstarpējo sapratni, kaut gan tas klubam nebija primārais mērķis. Ja Latvijas izlases volejbolisti runā, ka Turcijā spēles svarīgums sita gan pa kājām, gan galvām, turki gāja laukumā, lai spēlētu, nevis domātu. Daudzi potenciālo Latvijas kluba spēlēšanu Krievijas Superlīgā uztver bezmaz kā valsts nodevību, bet tas būtu tas ceļš, kā mūsu volejbolisti, ne visi, protams, jo labākajiem citur maksās vairāk, varētu pumpēt muskuļus nākamajai reizei ar Turciju. Ja vēl par krievu naudu, ideāli!

Nav Turcija nekāda Žizele Bundhena, kurai uzmanību Eiropas valstu balles vidū pievērš visi kavalieri, bet, kamēr Latvijas volejbolisti trīs pēdējos Eiropas čempionātus vēroja televizorā vai internetā, turki tur bija klāt! Kamēr mēs mocījāmies ar servju uzņemšanu, turki šajā elementā tāpat kā daudzos citos tomēr izskatījās stabilāki, kas arī izpaudās galarezultātā – šī pāra uzvarētājā. Kamēr turku līdzjutēji, mikrofona uzkurinātāja vadīti, Samsunā neapklusa ne reizi, Jelgavā zelta setā brīdī, kas pretinieki tika pie vairāku punktu pārsvara, mūsu līdzjutēji gandrīz apklusa. Labi, ka nesāka izklīst pirms laika (par visu pārējo noņemu savu sombrero līdzjutēju un uzkurinātāja Raimonda Bergmaņa priekšā, jo tādu atbalstu kādai no Latvijas komandām klātienē nebiju piedzīvojis. Vienos vārtos tika ielikts pat hokejistu faniem). Tie arī ir tie sīkumi, ar ko beigu beigās no viena autiņa sanāk „Ferrari”, no otra – „Zaporožecs”. Par tādiem sīkumiem kā Latvijas divi aizvadītie treniņi Samsunā pret trim turku atbildes vizītē vai izlašu budžetu nemaz nepieminēšu, taču kopumā, kurš pēc visa iepriekš minētā joprojām apgalvos, ka turki mums bija jāņem piecos dažādos veidos?

Jau kuro gadu pa kaktiem runā arī to, ka interesanti būtu paskatīties, kā izlase spēlētu, ja tai būtu cits galvenais treneris. Man arī būtu interesanti, bet kurš ar savu īpašumu un dzīvību garantētu, ka ar citu treneri rezultāti būtu labāki? Jā, bija situācijas, kad varbūt prasījās kāda maiņa vai kāda savādāka darbība, kaut vai zelta setā varbūt uzlaist svaigākus spēkus, taču tā ir trenera izšķiršanās, un tādus brīžus, it īpaši pēc spēles, mēs varam atrast katram trenerim. Lai nu kā, tieši Vilde bija viens no tiem, kas pēc mača neveiksmi pārdzīvoja visvairāk. Citās valstīs jauns treneris nāktu ar savu koncepciju un tai pielasītu attiecīgos spēlētājus, mums visiem treneriem jāiztiek ar tiem volejbolistiem, kas nu mums ir. Piekrītu, ka reizēm izšķir nianses, taču laukumā vienalga jāiet sportistiem, nevis trenerim, jāvinnē setu galotnes, jākož kājā pretiniekam, jāiznīcina viņš psiholoģiski, jāpiečakarē. Ir pārliecība, ka laukumā mūsējie šoreiz izdarīja visu, ko varēja, bet ar to nepietika. Jā, bija kļūdas, bija nesaprašanās kā zelta setā, varēja tikt pieņemti savādāki lēmumi, taču nevar apgalvot, ka šajā pārī bijām viennozīmīgi favorīti un paši sevi norakām.

Uzvarēja spēcīgākais šajā pārī. Vai uz Poliju varējām braukt arī mēs? Protams! Kas zina, kādu dziesmu būtu vilkuši pretinieki un viņu līdzjutēji, ja Samsunā pēc 23:23 panākšanas trešajā sestā būtu izdevies uzvarēt, vai kā būtu iegrozījusies spēle, ja Jelgavā pēc 10:17 trešajā setā būtu izdevies uzvarēt? Tomēr tieši Turcija vinnēja šīs divas galotnes, nospēlējot aukstasinīgāk un meistarīgāk. Tāpat kā baltkrievi pret mums Rakverē pasaules čempionāta kārotāju mačos. Šajā ziņā esam labāki par grieķiem (žēl, ka viņi nenāca pretī), bet pret Turciju tieši pretinieki noķeksēja no galda papildporcijas šo divu setu izskatā, kamēr pārējos setos uzvarētājs bija vairāk vai mazāk skaidrs.

Viss? Pasaka beigusies? Tas atkarīgs no tā, kā šīs grūtības uztvers treneri un spēlētāji. Vilde ir izteicis varbūtību atkāpties no izlases galvenā trenera amata, dažs no volejbolistiem var nedavilkt līdz nākamajam čempionātam, tomēr laikam jau jāsecina, ka mūsu netikšana uz Poliju šogad ir traģēdija, bet nav bēres. Kā pēc mača teica Ansis Medenis, būs arī nākamās iespējas, tikai jābūt gataviem tās izmantot.