Savas bumbas viņš šuva pats

Bet tagad – 11. februārī – jāiet Cezi sveikt jau 75 gadu jubilejā. Kaut kas traks – kā tā dzīve paiet... Pastāstīsi?
Ir tiesa, ka manā jaunībā iezīmējās bezkompromisa sāncensība starp divām Rīgas basketbola meistarkomandām – VEF un ASK. Taču cīņa notika vienīgi basketbola laukumā, ārpus tā mums nekas nebija dalāms. Bijām saprotoši kolēģi gan Latvijas, gan arī PSRS izlasē. ASK, kaut armijas sporta klubs, bija tīra latviešu komanda, tāpat kā mēs, vefieši. Maskavā, treniņnometnē pirms olimpiskajām spēlēm, kad notika atlase, Maigonis, Valdis un Jānis par savu vietu lidmašīnā uz Romu varēja būt droši, turpretī man izredzes rādījās švakas.
Izlasi vadīja divi treneri – galvenais bija Spandarjans, visvarenā politbiroja locekļa Mikojana radinieks, kurš pie zemākiem gariņiem durvis vēra vaļā ar kāju. Otrais treneris nāca no Maskavas CSKA, Aleksejevs. Treniņos Spandarjans vairāk vērības veltīja pirmajam sastāvam, kurā es kā jauniņais netiku. Ar “otrajiem” nodarbojās Aleksejevs. Tad lūk, viņam bija savs favorīts no sava kluba – Aleksandrs Travins, viena ampluā spēlētājs ar mani, praktiski kandidējām uz vienu un to pašu vietu Romas braucējos. Par Travinu nevaru teikt slikta vārda, bija krietns basketbolists, pēc četriem gadiem uz Tokijas spēlēm aizbrauca pelnīti. Bet 1960. gadā Aleksejevs savējo vilka augšup burtiski aiz ausīm, bet mani zāģēja cik tik spēdams. Itin neko nevarēju trenerim pa prātam izdarīt, visu laiku skanēja brēcieni un paļas. Tās krietni iedarbojās uz nerviem, biju tā pārdedzis, ka brīnos, kā to spēju līdz galam izturēt. Taču laikam vēlēšanās nonākt olimpiskajā Romā bija tik liela, ka, jauns būdams, biju gatavs uz jebkādiem upuriem, visgrūtākajiem pārbaudījumiem, lai tiktu olimpiskajās spēlēs.

Sports man iesākās kā jau visiem Rīgas puikām – ar futbolu un hokeju pašdarbībā. Manā, Teikas rajonā, tolaik automašīna ielās parādījās labi, ja reizi mēnesī – kad kādam pieveda malku. Pārējā laikā ielas bija puiku rīcībā, mēs tur uzstādījām vārtus un pūtām vaļā no gaismas līdz tumsai. Basketbols gan groza trūkuma dēļ netika spēlēts. Arī ar inventāru bija pašvaki – dažkārt futeni nācās sist ar pašu sašūtu lupatu bumbu. Skolā ejot, protams, sportojām visu, kas tik nāca priekšā. Taču par tādām sporta zālēm pie mācību iestādēm, kādas ir tagad, mēs pat nesapņojām.
Mani sev līdzi uz treniņu paņēma skolas biedrs. Tas bija jau būvniecības tehnikumā – tātad minibasketbolu netiku spēlējis, iesāku pavēlu – pēc mūsdienu kritērijiem. Uz treniņiem bija jāmēro ceļš līdz Āgenskalnam, uz Baldones ielas zāli, kur tagad tikai tenisu spēlē—pāri Daugavai. Pavasaros, kad ledum ejot izņēma pontonu tiltu, tas bija vesels ceļojums, kamēr šurpu turpu nonāci. Treniņam veltījām pusi dienas.
Paliku basketbolā tāpēc, ka ļoti patika. Tad mums bija lielisks, neatkārtojams treneris, Augusts Raubēns. Lai nu mūsdienu korifeji neņem ļaunā, taču tādu treneru, kādi manā jaunībā bija Raubēns, Alfrēds Krauklis, vēl citi, šodien vairs nav. Tā bija īpaša suga, kurai ārpus basketbola nekas cits vairs nepastāvēja, kuriem puika bija saredzams tikai tad, ja izrādījās ar bumbu rokā un pie groza. Viņi dzīvoja basketbolā un basketbolam – un mēs, krietnus paraugus un nesavtību redzēdami, tiecāmies viņiem līdzi.
Tolaik nekādas garās pārrunas nekur, pat uz izlasi ejot, netika veiktas. Pateica: tad un tad atnāc tur un tur, tu ņēmi savu čemodāniņu un vešiņu, ķīniešu kedas (kas tolaik skaitījās super) un gāji, kur teikts. Uzreiz jau komandā netiku, biju jaunais gurķis – treniņpartneris. Kad tiku pie spēlēšanas, man varen laimējās, jo nonācu vienā aizsargu pārī ar pašu Raimondu Karnīti. Parasti pirms spēlēm visas iespējamās kombinācijas tika izbīdītas uz šaha galdiņa – zīmējamo plākšņu tolaik, protams, nepazina. Kombinējot dažkārt aizrāvāmies tiktāl, ka nokavējām iziešanu laukumā…

Bet mezgls par braukšanu vai nebraukšanu uz olimpiādi man atrisinājās labvēlīgi. Aleksejevs pie pareizas taktikas – viņš patiesi ar savu bļaušanu un piekasīšanos bija mani novedis gandrīz pie gala – izdarīja lielu stratēģisku kļūdu. Notika pirmsolimpiādes pārbaudes turnīrs, kurā piedalījās Francija, Bulgārija, nez kas vēl. Protams, arī PSRS olimpiskā izlase, taču uztaisīja vēl PSRS jaunatnes izlasi. Savējo Aleksejevs, protams, iebīdīja galvenajā komandā, bet es tiku aizdots jaunatnes izlasei. Tā nu es savā bijušajā kolektīvā dabūju izspēlēties pēc sirds patikas, kurpretī Travins aiz Valdmaņa muguras palika sēdēt uz soliņa. Es sevi atvēlētajā laikā parādīju pilnībā, viņš sevi – necik. Kaut arī maskaviešiem bija lielas priekšrocības…
Toties mēs, latvieši, bijām lepni, ka esam trešā daļa no komandas. Varbūt varētu ko nebūt noteikt, ja izlasē vēl būtu leiši un igauņi, taču toreiz mūsu tuvākie kaimiņi pie vārda netika. Mums nebija nekādas lielākas privilēģijas vai skaļākas balsstiesības.

Visas runas sākumā bija pa kaktiem. Muļķojās kā tādā spiegu filmā. Teiksim, šuva olimpiskos ancukus, uz piemērīšanu gāja visi 16, kaut bija zināms: brauks tikai 12. Skroderi māžojās ar pusšūtām žaketēm – nav jau grūti tādu bezpiedurkņu pusfabrikātu uzvilkt kuram katram mugurā un izlikties, ka varen pielaiko. Bet tā žakete varbūt nemaz nebija man domāta. Izšķirīgajā dienā visi zināja, ka pēc rīta treniņa notiks galīgā izlemšana, taču slapstījās cits no cita – kā jau Savienībā bija pieņemts. Bija tāda nelāga jušana, ka starp četriem braucošajiem aizsargiem man nenokļūt – ar nolaistu degunu būs jāatgriežas Rīgā. Pēcāk, vakarā, pie manis pienāca Valdis Muižnieks un sacīja: Cezi, tu taču zini, ka brauc? Man sirds vai otrādi apmetās, jo nekā es nezināju! Dzīvoju vienā istabiņā ar Maigo, viņš kā komandas kapteinis bija tai sanāksmē klāt, taču pēcāk man neteica neviena vārda. Kāpēc – to nezinu vēl šo baltu dienu. Man galva sareiba tā, ka šķita – zaudēšu vai samaņu. Tomēr galīgi noticēju savai laimei tikai tad, kad pēc pāris dienām bija oficiālā sapulce ar galveno sporta funkcionāru piedalīšanos, viņi nosauca sastāvu. Tad Valdis teica: atlikušajās dienās galvenais ir nedabūt kādu muļķīgu traumu. Vienalga, biju spārnos un viss gāja no rokas; Aleksejevam vairs nebija jēgas mani trenkāt un nīst. Izrādījās, ka visu tomēr daru pareizi.

Ar visu uzpasēšanu un smadzeņu skalošanu 1960. gadā problēmas PSRS sagādāja ne tikai ASV. Priekšsacīkstēs Brazīlijai zaudējām ar 54:58, finālstadijā brazīļus pieveicām vien 64:62. Un tad pienāca lieliska sajūta 1997. gadā Helsinkos, kad Latvijas senioru izlase pasaules meistarsacīkstēs uzveica tos pašus brazīļus. Mēs trīs ar Valdi un Maigoni nofotogrāfējāmies kopā ar trim tā laika Brazīlijas izlases večiem – Amauri un citiem – piemiņai par 37 gadus senu pagātni. Tad viņi beidzot uzzināja, kur atrodas tāda Latvija…

Vizītkarte

Cezars Ozers,
saukts arī Cezis
Dzimis 1937. gada 11. februārī Rīgā, Zalkšu ielā, kur mīt vēl šo baltu dienu.
Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs 1960. gadā Romā. Latvijas čempions 1958. gadā. VEF komandas sastāvā izcīnījis divas PSRS meistarsacīkšu bronzas medaļas. Bronza arī Tautu spartakiādē 1963. gadā.
Meistarklasē spēlējis no VEF, Latvijas meistarsacīkstēs no “Laimas” komandas. Aizvadījis 66 spēles Latvijas (PSR) izlasē. PSRS izlasē – 3 oficiālas sacensības Latvijas veterānu izlases dalībnieks un pasaules čempionātu medaļu ieguvējs.