Futbola kartelis

Būsim pazīstami – Pablo Eskobars. Tiek uzskatīts par narkobiznesa visu laiku spožāko zvaigzni, saukts arī par narkotiku lordu un narkoteroristu. Pablo Eskobars ir vispretrunīgāk vērtētā personība Kolumbijas vēsturē. Uzaudzis absolūtā nabadzībā, Eskobars reiz savam brālēnam retoriski vaicāja: „Kāpēc bagātie nepalīdz nabagiem?” Viņš svēti ticēja, ka tiem, kam dzīvē ir vairāk naudas un mantas, ir jādalās ar tiem, kam nav nekā. Jau agrā vecumā viņš nolaupīja pirmo mašīnu, vēlāk sāka nodarboties ar kontrobandu, līdz nonāca narkobiznesā, kurā salīdzinoši ātri kļuva par visietekmīgāko spēlmani pasaulē.

Eskobara vienīgā patiesā kaislība bija futbols. Kolumbijā, protams, futbols bija, ir un būs reliģija, un tā ir vienīgā vieta, kur nabagi ir blakus bagātajiem - stadionā. Kolumbijas futbola izlasei nekad nav bijis tādu panākumu kā Brazīlijai, Argentīnai, Urugvajai, taču visās Dienvidamerika valstīs cer, ka pienāks brīdis, kad tieši viņu valsts, viņu komanda uzplauks. Kolumbija šādu brīdi gaidīja ilgi, taču tā tam laikam dzīvē bija jānotiek, ka Pablo Eskobara – teju visietekmīgā kriminālas pasaules cilvēka – stādi ļaus izaugt leģendārai futbolistu paaudzei.

Par miljonāru Eskobars kļuva jau 22 gadu vecumā, tātad – 1971. gadā. Kad ietekme pasaulē jau bija nostiprināta, Eskobara rocība lēnām atļāva viņam sākt darīt to, par ko viņš sapņoja bērnībā – palīdzēt nabagiem, tādiem cilvēkiem, kāds kādreiz bija viņš pats un visa viņa ģimene. Ir aprēķināts, ka savos ziedu laikos Eskobars dienā nopelnīja 50 miljonus ASV dolārus. Padomājiet paši – 50 miljoni dolāru dienā, turklāt tas nebija ne vakar, ne aizvakar, bet gan pirms 30 gadiem! Viņš cēla dzīvojamos ciematus bezpajumtniekiem, radīja darbavietas un – kļuva par nacionālo varoni zināmās aprindās. Viņš sāka ziedot valstij arī futbola laukumus, ļaujot bērniem trenēties pienācīgos apstākļos. Viņa līdzgaitnieki tagad teic, ka Eskobars ir bijis ledus auksts, nosvērts cilvēks, kurš atplauka tikai divos gadījumos – kad cilvēki bija priecīgi un futbola spēles laikā.

Tikai ar laiku Eskobars saprata, ka futbols ir ļoti labs veids, kā atmazgāt naudu. Viņš iegādājās veselus divus futbola klubus. „Esmu pieticīgs vīrs, kurš eksportē ziedus,” – šis ir labākais Pablo Eskobara citāts. Cilvēka, kura kartelis kontrolēja 80% tirgus visā pasaulē. Shēma naudas atmazgāšanai caur futbola klubiem bija vienkārša: manipulēts tika ar futbolistu algu reālo un uzrādīto apjomu; transfēriem; biļešu ieņēmumiem. Ar visu, lai tikai daudzmaz atmazgātos. Un tomēr – futbols Eskobaram patika. Viņš 80. gadu beigās iegādājās „Atletico Nacional”, kurā pulcēti bija teju visi labākie Kolumbijas futbolisti. Tāda kā sava veida izlase. Arī treneris abām komandām bija viens.

Eskobars bija ļoti prasīgs futbola līdzjutējs, kurš ir atbildīgs arī par, viņaprāt, vāji tiesājušu tiesnešu slepkavībām. Viņa komanda nekad nedrīkstēja zaudēt, taču finansiālā rocība – tieši sastāva komplektācijā - pārsvarā ļāva šo uzdevumu izpildīt bez ļoti lielas aizkulišu ietekmes izmantošanas. Formas pīķi „Atletico Nacional” sasniedza 1989. gada „Copa Libertadores” jeb Dienvidamerikas klubu kausa izcīņā. Pirmo reizi turnīra ilgajā vēsturē uzvaru izcīnīja komanda no Kolumbijas. Tas viss notika īstā futbola trillerī, pēcspēles sitienu sērijā tika izpildīti 16 sitieni, no kuriem vairāk kā puse netika realizēti.

Futbolisti Eskobara rokās kļuva par klēpja sunīšiem. Viņš pats gan tos sauca par „biznesa partneriem”. Spēlētājiem tika mašīnas, naudas kalni, viņi regulāri atpūtās Eskobara rančo. Futbols Kolumbijā uzplauka, bija daudz jaunu un talantīgu spēlētāju, kas visi bija auguši uz Eskobara izveidotajiem laukumiem. Lielāko daļu spēlētāju viņš pazina jau no bērnu dienām. Un tomēr – par brīvu ir tikai siers peļu slazdā katrai otrajai pelei. Futbolistiem šāda labvēlība bija jāatstrādā, kad vien narkobiznesa galvai ienāca prātā. Viņš savā rančo regulāri rīkoja draudzības mačus, uz spēli izaicinot citus ietekmīgus kungus – futbola klubu īpašniekus. Visbiežāk – „El Mexicano”. Spēlēts tika uz naudu, parasti tika derēts uz vienu līdz diviem miljoniem dolāru, bet soma ar naudu stāvēja laukuma malā. Amizanti, bet Eskobara „Atletico Nacional” futbolisti visi kā saukti ieradās ar helikopteriem, nospēlēja spēli, paņēma savu naudas maisu un – lidoja atpakaļ. Tas viss notika sezonas ietvaros, kad visu laiku ir spēles ne tikai kluba, bet arī izlases sastāvā!

Kolumbijā futbols nomāca Eskobara izraisītos politiskos nemierus. Futbolisti un treneri zināja, ka nauda ir netīra, taču tieši tai un Eskobaram personīgi viņi bija pateicīgi par visu, ko dzīvē sasnieguši. Pat ilgus gadus pēc līdera nāves nav izskanējuši pārmetumi Pablo Eskobara virzienā, jo parasti tēzes ir apmēram šādas: „esmu pateicīgs viņam par visu, un to novērtēju. Tas, ka viņš ir nogalinājis tūkstošiem cilvēku? Nu, katram ir savi trūkumi...” Kolumbijas futbolā kā nekur citur pasaulē tajos laikos – 90. gadu sākumā – bija vērojama dubultā morāle. Pat ne futbolā – sabiedrībā vispār.

90. gadu sākuma Kolumbijas izlase ir viena no visu laiku savdabīgākajām futbola komandām. Nepieradināti dabasbērni – tas, šķiet, varētu būt visprecīzākais apzīmējums. Vārtos akrobāts Renē Iguita, aizsardzībā uzticamais, daudzu Eiropas klubu kārotais Andress Eskobars, vidējā līnijā kolorītais Karloss Valderama (tika uzskatīts par vienu no labākajiem pussargiem pasaulē tobrīd), kā arī viņa sabiedrotais Fredijs Rinkons, bet uzbrukumā bombardieri Adolfo Valensija un Faustino Asprilla. Kolumbijas izlase līdz pat 1994. gadam bija viena no stiprākajām komandām visā pasaulē, tās priekšā krita Brazīlija, Meksika, Argentīna, vairākas Eiropas komandas. Faktiski – visi, kas nāca pretī. Bet Kolumbijas izbraukums uz Argentīnu 1993. gada 5. septembrī vispār ir absolūtā futbola klasika. Šajā spēlē izšķīrās, kura komanda uzvarēs atlases grupā un pa taisno, bez pārspēlēm dosies uz Pasaules kausu. Kolumbiju lidostā sagaidīja milzīgi Argentīnas fanu pūļi, kas solīja noraut galvas, dažus spēlētājus pat aizsniedza, lai pagrūstu. Gaisotne – nokaitēta. Taču spēle visu salika pa plauktiņiem. Argentīna savā laukumā zaudēja ar 0:5, bet, kā jūs domājat, ko darīja viņu fani? Stāvot kājās, aplaudēja Kolumbijas izlasei par futbola paraugstundu! Šie kadri ir ierindojami futbola vēstures zelta fondā.

Līksmīga Kolumbijā bija milzīga, spēlētājus personīgi pa telefonu pēc katras spēles apsveica valsts prezidents. Priecājās arī Pablo Eskobars. Kāda zīmīga epizode: bēguļojot jau 15 dienas no vietas, Eskobaram vienalga līdzi bija kabatas radio. Reiz viņam un viņa tuvākajam līdzgaitniekam „El Patron” uz pēdām bija policija. Ļoti tuvu uz pēdām. Viņi abi pārstāja skriet, nogūlās mežā starp brikšņiem, klusībā cerot, ka viņiem paies garām. Klusums bija visai nosacīts – Eskobars bija ieslēdzis radio un klausījies futbola pārraidi. Tas pamatīgi šokēja „El Patron”, taču – ko tu šefam iebildīsi? Kādā brīdī Eskobars iečukstējies: „Kolumbija iesita vārtus!” Tas bija laiks, kad noritēja kvalifikācija 1994. gada Pasaules kausam.

Kolumbija ar laiku saprata, ka dzīšanās pēc Eskobara prasa pārāk daudz dzīvības – viņa cilvēki tikmēr slaktēja mietpilsoņu tūkstošus. Tika nolemts paspert kādu solīti pretī, mainot likumdošanu un mīkstinot sodu. Eskobars pieteicās pats un sodu izcieta sev piederošā cietumā. Pateicoties šim cietumam, aiz restēm nonāca arī Renē Iguita. Proti, Eskobars regulāri aicināja Kolumbijas izlasi ciemos uz cietumu...uzspēlēt futbolu. Un viņi brauca! Brauca, jo negribēja zināt, kas notiks, ja nebrauks. Paradoksāli, bet tobrīd viena no labākajām pasaules komandām pa kluso brauca spēlēt uz cietumu futbolu ar teroristu...

Ar laiku par šādām vizītēm uzzināja mediji un varas iestādes, cenšoties iemūžināt kadrus, kā futbolisti mēro ceļu uz cietumu. Šāds brauciens slikti vienreiz beidzās izlases superzvaigznei Renē Iguitam, kuru arestēja un apcietināja. Oficiāli – par bērna nolaupīšanu. Reāli – par biežiem Eskobara apciemojumiem un saistību kā tādu, jo, kā vēlāk intervijās izteicās pats Iguita, tad viņam nopratināšanā ir uzdoti jautājumi tikai un vienīgi par narkotiku karali. Tiesa, nebija gluži tā, ka Iguitam nolaupīšanu piešuva – minimālu lomu viņš tajā spēlēja, par ko saņēma 64 tūkstošus dolāru.

1993. gadā, kad Eskobars atkal bēguļoja, viņš tika nošauts. Viņam neizdevās piedzīvot brīdi, kad izlase spēlē Pasaules kausā. Komanda devās uz Pasaules kausu bez Iguitas, kurš vēl joprojām tupēja aiz restām. Neskatoties uz to, futbola karalis Pele pirms čempionāta Kolumbiju nodēvēja par galvenajiem favorītiem. Čempionāts sākās ar šoku – zaudēts 1:3 pret Rumāniju, kas nozīmēja, ka nākamajā spēlē zaudēt ASV nedrīkst. Un tomēr problēmas burtiski metās izlases ceļā. Futbolistu viesnīcas numuriņos esošajos televizorus bija iemontēts video, kamēr futbolisti bija prom. Ultimāts: ja no sastāva netiks atsaukts Barabass Gomess – viens no līderiem -, tad visi futbolisti tiks nogalināti. Barabass tiešām no sākotnējā pieteikuma tika svītrots. Pret ASV kolumbieši uzbruka visos veidos, bet bumba jau otro spēli pēc kārtas kā noburta nelidoja vārtos. Vienīgos vārtus ASV guva pēc Andresa Eskobara, kolumbiešu aizsardzības balsta, sitiena savos vārtos. Kolumbijai čempionāts beidzās jau pēc apakšgrupas cīņām, mājās nācās doties ar nodurtām galvām.

Mājās viņus uzņēma „silti”, grēkāzim Eskobaram ķermenī ielaižot 6 lodes...Neviens no šīs paaudzes nesasniedza virsotnes Eiropas vadošajos klubos. Inerces vadīti, kolumbieši spēlēja arī nākamajā Pasaules kausā – vairs ne kā favorīti. Tur viņi neizkļuva no grupas, bet kopš tā laika Kolumbija Pasaules kausā vairs nav spēlējusi. Taču stāsts par Pablo Eskobaru un viņa saistību ar Kolumbijas futbolu ir interesants, neapšaubāmi oriģināls un – pamācošs. Ar naudu var panākt daudz, ar naudu tika panākts daudz, taču – ko tas viss beigās deva? Viņi atnāca no nekurienes, atstāja pēdas un pamazām izgaisa. Kur šodien ir Kolumbijas futbols? Īsumā: 8. vieta FIFA rangā; Radamels Falkao; 3. vieta Pasaules kausa kvalifikācijā Dienvidamerikas zonā. Ļoti labi, taču - tas vairs nav tas, tas vairs nav tā. Bet – kāpēc lai neuzrastos kāds cits eskobars, kurš savā dāčā uz spēli uzaicina visu Krievijas izlasi, piemēram? Kur nauda, tur vara – viss ir iespējams.