Latviešu šaha pionieris un arājs

Parasti, par šaha talantiem stāstot, līksmojam par to, kādi viņi bijuši brīnumbērni, kā šahu sākuši vareni spēlēt vēl lāgā staigāt nemācēdami. Atceroties Aivaru Gipsli šīs superpuikas īpašības viņam nekādi nevaram piemērot — viņš šahu sāka spēlēt 12 gadu vecumā, kad cilvēks jau zina, ko dara, nevis seko vienīgi instinktiem. Tāds pamatīgums viņu pavadīja visu sportista mūžu.
Bet iesākumā bija Rīgas pionieru pils šaha pulciņš, kur priekšā jau gaidīja virkne nedaudz vecāku topošo šaha talantu — Tāls, Klovāns, Kļaviņš, Kirilovs. Gaišmatainais Aivars bija augumā pasīks, tālab tika iesaukts par Čirku, bet par to necik neuztraucās. Jo savu lielumu drīz vien spēja pierādīt spēlē uz šaha galdiņa.
Visi tālaika pionieri ir vienisprātis — viņiem bija neparasti laimējies ar pirmo treneri. Pils pulciņu iejutīgi vadīja tagad jau aizmirstais Jānis Krūzkops. Gipslis vēlāk viņu pieminēja: "Tas bija cilvēks, kurš savā laikā Latvijas šaha labā izdarīja krietni vairāk par jebkuru citu, treneris, kura priekšā es noliecu galvu. Uzskatu, ka viņu satiekot, man dzīvē tika paveicies."
No Krūzkopa aprindām cēlās pēckara Latvijas šahistu jaunais vilnis — fanātiski mīlot šahu, savā vidē jūtoties omulīgi taču allaž piezobojot citam citu, izauga paaudze, kurai bija lemts iet tālu pāri mūsu zemītes robežām. Pat apstākļos, kad bija jāpastāv pret krievu šaha skolu, kuras pārstāvjiem allaž tika dots handikaps ar funkcionāru īpašu labvēlību. Šis paaudzes pārstāvji bija noteicēji Latvijas izlases komandā uz gandrīz četriem gadu desmitiem...

Mihails Tāls 1985. gadā: "Tagad solīdajā žurnāla Šahs redaktorā grūti atpazīt to mazo un kārno puišeli, ar kuru kopā spēlējām Pionieru pils čempionātos,bet vēlāk republikas jaunatnes izlases sastāvā apbraukājām daudzas pilsētas, cīnoties vissavienības jaunatnes komandu sacensībās. Aivars sevi rekomendēja kā labu šahistu visai agri, jau tolaik atšķiroties ar savu pārdomāto, tehnisko spēli iepretim tādiem huzāriem romantiķiem, kādi bijām mēs ar Kļaviņu un Klovānu. Toties kopā iznāca — laba komanda."
Savus visaugstākos sasniegumus šahā Aivars Gipslis patiesi ir ieguvis komandu sacensībās. 1957. gadā viņu uzņēma PSRS studentu izlases vienībā un pasaules studentu meistarsacīkstēs Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā viņš uzrādīja tāda ranga sacensībām fantastisku rezultātu — septiņas uzvaras septiņās cīņās! Pēc gada pasaules labākās studentu komandas gods tika iegūts atkārtoti. Bet tik spožu sasniegumu kā pirmajā reizē viņš atkārtot nespēja vairs nekad, kaut vēlāk kļuva arī par Eiropas čempionu PSRS komandas sastāvā. Varbūt tāpēc, ka ar studentu nopietni sāka rēķināties šaha "profesori" — jaunais drīz vien veco vidū vairs necentās vien sargāt savus šaha bastionus, bet gan pie izsvērtas izdevības devās solīdos uzbrukumos — savu iespēju viņš garām nelaida, kaut riskēt un krist avantūrās nepavisam nemīlēja. Iespējams, ka tieši šī stabilitāte un prasme valdīt emocijas praktisku mērķu sasniegšanas vārdā Gipslim pavēra spožas šaha trenera iespējas — turklāt kaprīzajā dāmu vidē...

Nona Gaprindašvili, pasaules sieviešu šaha čempione: "Manā sportiskajā liktenī "slaidais gaišmatis" no Latvijas ienāca 1966. gadā. Grūti apskaust 29 gadus vecu treneri, par kura aprūpējamo kļūst divdesmitpiecgadīga šahiste, pasaules un valsts čempiones titulu īpašniece, kura, protams, to vien sapņo, kā noturēties tronī pēc iespējas ilgāku laiku. Vēl šo baltu dienu brīnos, kā Aivars Petrovičs tika galā ar šo sarežģīto uzdevumu. Mūsu radošā un veiksmīgā sadarbība turpinājās 13 gadus un šajā laikā mani godkārīgie sapņi it bieži arī piepildījās. Skaidrs, ka par to esmu daudz pateicības parādā trenerim jebšu padomdevējam, kura ieteikumi man bieži palīdzēja un atbalstīja šaha vētrās."

Starptautiskā liemeistara titulu Aivaram Gipslim piešķīra tad, kad viņš jau gadu bija darbojies kā treneris. Šis lielais gods tika iegūts, jau iepriekšējo gadu gaitā rūpīgi un neatlaidīgi krājot punktus prestižos starptautiskos turnīros. Gipslis zaudēja ārkārtīgi reti, taču prasīgie viņa talanta cienītāji uzskatīja, ka uzvaras latvietis varētu gūt arī vairāk. Taču mūsu šahists palika uzticīgs latviskajam pamatīgumam, bieži vien samierinoties ar treknu zīli rokā nekā mānīgi spožspalvainu medni kokā...
35 gadu jaunībā rīdzinieka šaha analītiķa un vēsprātīgā padomdevēja prasmi novērtēja arī PSRS šaha vadība, izdarot neparastu un daudzu centrālo biedrību funkcionāru nesaprastu rīcību: uzaicināja latvieti par krievu — gruzīnu — jūdu PSRS sieviešu izlases vadītāju. Lielu panākumu jausmā varēja jau piemiegt acis uz trenera neparasto tautību, jo viņa vadībā valstskomanda guva pasaules šaha olimpiādu laurus divpadsmit gadus pēc kārtas. Skoplē, Medelinā, Buenosairesā, Lavaletā, Lucernā un Salonikos. Grūtākais brīdis pienāca 1980. gadā Lavaletā uz Maltas salas, kur neizdevās kārtējā triumfālā pastaiga. Uzvarētāja komanda tika noteikta tikai pašā pēdējā turnīra dienā pēc pārtraukto partiju izspēles. Līdzbiedri secina, ka tā bijusi pavisam reta reize — Aivars redzēts nedaudz satraucies. Tomēr satraukums nebija šķērslis izsmeļošai uzvaras ceļa meklēšanai un atrašanai — Gipsļa vadītā komanda palika šaha Olimpa virsotnē.

Žurnāla Šahs redakcijā Gipslis ienāca 1967. gadā, itin drīz gūdams ievērību ne tikai kā šaha lietpratējs bet arī veiksmīgs, labi lasāms žurnālists. Tāpēc nav brīnums, ka viņu, Žurnālistu savienības biedru, Starptautiskās šaha žurnālistu savienības dalībnieku, Maskavā izdoto "64" un Šahmati v SSSR, iecienīto autoru, 1971. gadā uzaicināja par populārā izdevuma galveno redaktoru. Gipšļa laikā Šahs nostiprināja reputāciju kā viens no visā pasaulē populārākajiem senajai spēlei veltītajiem izdevumiem un sasniedza 60 tūkstošu tirāžu, tika izplatīts turpat 50 valstīs.
M.Tāls, kurš pats bijis Šaha redaktors: "Pēc savas pieredzes zinu, ka žurnālista darbība dažkārt jauc šahista praktiskos spēļu plānus, tāpēc šis apstāklis nevarēja neatsaukties Aivara izspēlēto partiju kvalitātē un arī sportiskajos sasniegumos. Taču tā ir tikai medaļas viena puse. Godprātība un pienākuma apziņa, kādas pilnā mērā piemīt Gipslim, bija kļuvušas tradicionālas.” Pasaules čempiones treneris kļuva arī par Nopelniem bagāto treneri saulainajā, vīniem svētītajā kalnu zemē Grūzijā. Gamardžoba, Aivar!”

Kad latviešu lielmeistaram palika 50 gadi, tad Maskavā 100 tūkstošu lielā tirāžā iznāca arī viņa šahiskajai daiļradei veltīta grāmata.

Aivars Gipslis par sevi reiz teica tā:
"Atskatoties uz savu šahista karjeru 35 gadu garumā, uz šo bezgalīgo sacensību un pārbraucienu virkni kas tik raksturīga mūsdienu šahistiem, es nez kāpēc vispirms atceros 1953. gadu, kad notika mans pirmais starts pieaugušo komandā. Iedomājieties vien: līdzās maestro Aleksandram Koblencam un čempionei Mildai Laubertei spēlē 16-gadīgs jaunulis. Esmu pārliecināts vēl šodien — tas ir labākais paņēmiens, kā panākt ātru šahista briedumu. Un šajā sporta veidā nepavisam nedrīkst noteikt kādus vecuma cenzus — ne minimālos, nedz maksimālos."