Porziņģis: "Varbūt vajadzēja izvēlēties Brazīliju..."

30 gadus vecais liepājnieks ir viens no trim latviešiem, kas šodien dosies laukumā Itālijas A sērijas otrajā spēļu kārtā - viņa "Vanoli Cremona" šovakar viesojas Kasertā, kur lūkos izcīnīt savu pirmo uzvaru jaunajā sezonā. Pēc pagājušās sezonas, kad Jānis ilgāku laiku izrādījās nevajadzīgs nevienam, tad piekrita uzspēlēt dzimtās Liepājas komandas rindās, bet beigās pavasari sagaidīja zemu kritušajā Valmierā - vasaras vidū pienākusī ziņa, ka basketbolists noslēdzis līgumu spēcīgajā Itālijas līgā, nāca kā pārsteigums. "Lietas vienkārši gadās," šādu pavērsienu pavisam mierīgi komentē pats spēlētājs. Secina - vēlreiz pārliecinājies, ka visu izšķir sakritības. Šajā reizē sanācis tā, ka savulaik daudz spēlēts pret Kremonas tagadējo treneri. Droši vien izdevies aizķerties atmiņā. "Visa mana dzīve tāda bijusi. Tajā sezonās, kad patiešām esmu nospēlējis labi, pēc tam nevienam neesmu vajadzīgs, bet tad pēkšņi - paveras kādas negaidītas iespējas. Sākumā biju ļoti priecīgs, šobrīd - jau stipri piezemētāks."

Piezemētāks tāpēc, ka piemānīts. Pēc pirmās spēles statistikas jau noprotams, ka kaut kas nav kārtībā - četras piezīmes 11 nospēlētu minūšu laikā. "Man jāspēlē pa ceturto numuru, līdz ar to - tāds jau būs mans stāsts visu sezonu. Man reāli sameloja - ja būtu zinājis [ka būs jāspēlē kā ceturtajam numuram], nekad nebūtu pieņēmis lēmumu braukt uz šejieni. Tas nav normāli. Labi, vēl varu kā ceturtais paspēlēt Liepājas sastāvā LBL, bet ne jau Itālijas A sērijā! Te visi, kas nāk pretī, ir lielāki - tādi vecīši, ka johaidī. Un te jau neviens nav muļķis, pretinieki uz to arī spiedīs - ka esmu mazāks. Tā, cīnoties par vietu zem groza, tos sodus arī sapelnīšu," paredz Porziņģis. Pirms gada Liepājā iespēlēts kā ceturtais numurs, viņš bija ļoti neapmierināts - LBL līmenī ar saviem diviem metriem un simts kilogramiem kaut kā galā tika, taču droši pārliecinājās - tā nav pozīcija, kurā viņš gribētu un būtu gatavs atgriezties. Itāļi lēmuši citādi. "Savam aģentam divas reizes pārprasīju - kādā pozīcijā spēlēšu. Klubs sameloja... Līdz ar to šobrīd ir bišķi tāda vilšanās."

Būtu muļķīgi tagad burkšķēt, ja vienīgā izvēle būtu bijusi spēlēt Itālijā vai nespēlēt vispār, taču šoreiz bija citādi. "Pirmo reizi karjerā man vienlaikus bija divi piedāvājumi. Izvēlējos šo. Nezinu, kāds beigās būtu izvērties otrs, taču šobrīd ir sajūta, ka bišķi esmu kļūdījies," atzīst Porziņģis. "Otrs variants bija Brazīlijā. Paskatījos, papētīju - laba līga, arī labs klubs. Ar to divas dienas vilkām garumā - lai dabūtu šo. Domāju, ka tas būs tā vērts. Taču tagad vairs neesmu tik pārliecināts. Tobrīd nospēlēja tas, ka mani te gribēja. Domāju - tad jau visam jābūt kārtībā. Taču, kāda nu ir tā situācija, tāda ir - neesmu vairs tik jauns. Jāspēlē un tad jau redzēs, kas sanāks. Beigu beigās svarīgas jau ir tikai divas lietas. Viena - lai tev samaksā, un otra - lai tev ir prieks no tā, ko dari. Man pašam ļoti svarīgs arī tas otrais - lai smaids sejā būtu biežāk nekā reizi nedēļā. Taču pagaidām tas prieks ir tāds... Dalīts." Šajā ziņā Jānis ar labu vārdu atceras Valmierā pavadītos mēnešus. "Daudz dabūju darboties ar bumbu un vismaz varēju gūt prieku no tā, ko daru - atguvu spēles garšu, ko biju pazaudējis. Beigās sapratu, ka viss nav tik slikti, kā izskatījās."

Par laimi, vismaz ar pirmo no nosauktajiem diviem faktoriem viss ir kārtībā. "Bija Latvijā gudrinieki, kas vasarā mani mēģināja pārliecināt, ka šeit būs baigās problēmas, taču, kad atbraucu šeit, dzirdu tikai pretējo - ka "Vanoli" ir viena no retajām vietām, kur vienmēr ir laikā. Galvenais, ka to man borēja cilvēki, kas šeit varbūt tikai ekskursijā bijuši - protams, ar basketbolu saistīti, taču laikam jau tādi, kam vienkārši gribas izlikties zinošākajiem visās lietās," nosmej Porziņģis. Kopumā gan basketbolam Itālijā naudas šobrīd ir maz - tas esot redzams nepārprotami. "Ja nemaldos, otrajā līgā kādu piecu klubu no pagājušās sezonas vienkārši vairs nav - bankrotējuši. Nāk augšā komandas no trešās līgas un spēlē. Pat tādiem lielajiem klubiem kā, piemēram, Boloņa - milzīgas problēmas. Daudzi džeki nav saņēmuši savas pagājušā gada algas."

Tieši Boloņas "Virtus" (paliksim pie vēsturiskā zīmola, jo katra svaigākā sponsora bāšanas mode komandas nosaukumā Itālijā vienkārši kaitina) bija komanda, kam "Vanoli" zaudēja pirmajā kārtā - pēc puslaika izvirzoties vadībā ar sešiem, bet beigās tomēr piekāpjoties ar 11 punktiem. Jānis gan uzskata - tas bijis labs rezultāts. "Boloņa tomēr ir diezgan spēcīga komanda. Trešdien vinnēja Milānu, kas spēlē Eirolīgā. Sākumu uz lielākas enerģijas rēķina pavilkām, taču beigās meistarība ņēma virsroku." Par savu vietu un lomu komandā, spēles minūtēm un citām gluži racionālām lietām šobrīd grūti ko spriest - Jānis to nemaz neslēpj un atzīst, ka treneri līdz galam nesaprot. "Viņš ir tāds psiholoģiskais terorists. Vienu dienu tu viņam patīc, nākamajā - vairs ne. Ja es būtu jaunāks, varbūt ļoti pārdzīvotu, bet tagad - daļēji ar tādu smaidiņu to visu uztveru. Kad kļūst par traku, vienkārši labāk neklausos..." Itālijas A sērijas nolikums šogad ļauj klubiem pieteikt septiņus leģionārus (trīs amerikāņus un četrus eiropiešus), tāpēc milzīga spiediena, ka ar uzviju jāatstrādā sev uzticētā kvota, nav. "Ja uzvarēsim, viss būs kārtībā. Taču tiekam uzskatīti par vājāko komandu līgā. Un, ja būs daži zāģi vairāk - gan jau būs problēmas. Kaut kas mainīsies arī te."

Taču - ne jau atbildība vai iespējamās pārmaiņas ir tās, kas baidītu Porziņģi. Un pat laikā samaksātā alga nav tā, kas sniedz īsto gandarījumu un saldina miegu naktīs. "Vairāk sliecos uz to, ka to laiku, kas man karjerā atlicis, gribu papriecāties par basketbolu - mēģināt izbaudīt spēli, būt uz laukuma. Šobrīd par to īsti nav pārliecības..."