Milzis Pāvels – svešumā ignorēts talants

Stecka rūpju bērns

Par Pāvelu basketbola sabiedrība sāka runāt pirms nepilniem trim gadiem, kad Gulbenes „Buku” pieteikumā parādījās 220 cm garš spēlētājs – Pāvels no Rēzeknes. Lai arī basketbolam pievērsies jau agrajos tīņa gados, tomēr tā pa īstam nobriedis treniņdarbam bija tikai 18 gadu vecumā, kad Arvis Steckis, Gulbenes basketbola treneris, nolēma ziedot visu savu laiku, zināšanas un enerģiju, lai ielaistos profesionālā avantūrā. Sākums bija grūts, puisis bija jāapmāca burtiski no nulles, turklāt arī ar attieksmi bija problēmas – pinies ne ar tiem labākajiem cilvēkiem, bēdzis no treniņiem, atkal atsācis...Kad motivācija bija rokā, progress bija pamatīgs un pat pārsteidzošs. Nepagāja ilgs laiks, kad gar Pastušeņu luncinājās gan Latvijas varenie, gan ārzemju klubi.

„Man izveidojās tāda jokaina situācija – pie manis viņš īsti progresēt laikam vairs nevarēja, jo viņam nebija sparinga,” atceras Arvis Steckis. Kādu laiku bija palīdzējis Pāvels Veselovs, tāpat vērtīga pieredze tika gūta U-20 izlasē, bet – kur tālāk? Parādījās variants Itālijā, kur Pāvels kopā ar Stecki arī devušies izpētīt situāciju. „Tajā vasarā, atbraucot atpakaļ no Itālijas, es sapratu, ka pie mums viņam vairs nav ko darīt. Tā kā kontakti ar itāļiem jau bija nodibināti, tad vienojāmies ar viņiem. Varbūt piedāvājums nebija tāds, kā gribētos, taču pietiekami labs pie tās nabadzības, kas mums bija. Es tobrīd jau biju izveidojis mazo skolnieku komandu „Buki”, un man tā nauda bija vajadzīga, tāpēc es tā arī izdarīju. Latvijā viņam īsti nebija, kur progresēt. Runājām ar Pēteri Višņēvicu par iespēju pievienoties „Turībai”, taču mēs bijām ieinteresēti kaut kādu finansiālu labumu gūt, kādu nodrošināt studentu komandai, protams, nav iespējams. Tāpēc tā sanāca,” situāciju atceras Steckis. Pēc ilgām pārdomām tika nolemts doties uz Itāliju, A2 klubu „Assigeco BPL Casalpusterlengo”

Līgums tika noslēgts uz četriem gadiem, pēdējā no tiem paredzot diezgan solīdu naudas summiņu. Tomēr ne viss ir zelts, kas spīd. Šajā gadījumā arī Itālijas saule, kas spīdēja Pāvela logos, zelta kalnu neatnesa...

Novārtā atstātais

Tomēr tagad ir skaidri redzams, ka Itālijā pavadītais laiks nav gājis labumā, jo šobrīd, atgriežoties Latvijā, Pastušeņa ir tāds pats, kāds bija, kad aizbrauca. „Izskatās, ka ārzemju klubi cer, ka spēlētājs uzreiz būs gatavs spēlēt, bet spēlētājā neiegulda praktiski neko,” secina Agris Galvanovskis, Liepājas „Lauvu” galvenais treneris, kurš tagad ir uzņēmies turpināt sava kolēģa Gulbenē Stecka misiju. „Ar Pāvelu par to runājām – ar viņu individuāli netika strādāts, svaru zālē neviens nepievērsa uzmanību. Vienkārši nāca uz treniņiem, skraidīja – kad izšaus, tad izšaus, ja neizšaus, tad...Viņu pārstāvošā aģentūra bija ieinteresēta, lai viņš progresē, tāpēc atsūtīja mums,” skaidro Galvanovskis.

„Es viņu atdevu kā diezgan progresējošu cilvēku, izspiedis fundamentāli visu, ko no viņa varēja ārā dabūt, un tur viņš arī apstājās. Ar viņu vienkārši vajadzēja tālāk strādāt, kas acīmredzot laikam netika darīts,” uzskata Steckis. Pāvels Itālijā ir guvis neatsveramu pieredzi, iespaidus. Tas nemaz nav slikti – to atzīst gan Galvanovskis, gan Steckis. „Viņš tagad ir pabijis visvisādās rokās, par ko es no vienas puses mazliet priecājos, jo ir bijusi iespēja pie „Virtus” patrenēties, piedalīties dažādās vasaras līgās, tad kopā ar aģenta dēlu Galinari atbrauca treneris no Denveras, ar kuru arī sanācis pastrādāt, taču man ir jāsaka tā – laikam latviešiem nav labākais variants braukt uz Eiropu, jo tur katrs uzskata sevi par lielu basketbola speciālistu. Pāvels tā ar tiem amerikāniskajiem gājieniem ir apaudzis, ar kādiem latvieši īsti nespēlē. Ir tāda sajūta, ka viņam ir kaut kāds imidžs uztaisīts, ir kaut kādi gājieni uz soda metienu līnijas parādījušies, kādus viņš nekad nav darījis, jo mēs centāmies viņu pēc iespējas vairāk racionalizēt,” spriež Steckis.

Steckis atzīst, ka tā arī nerada iespēju pats aizbraukt pie Pāvela, lai klātienē viestu skaidrību par situāciju. „Mēs diezgan regulāri sazinājāmies. Es pa distanci it kā viņu mēģināju motivēt darbam, taču es jau neredzu to, ko es gribētu redzēt. Man bija atļauts divreiz gadā braukt pie viņa, redzēt visu procesu, slēdzot līgumu, kas atļautu man to visu novērot, apvienojot arī ar kādu Eirolīgas spēli, lai man tā braukšana nav pa tukšo – aiziet pa veikaliem pastaigāt. Es tā arī ne reizi neaizbraucu. Brīžiem man nebija laika, bet neteikšu, ka arī itāļi izrādīja baigo iniciatīvu – sak, kāpēc man vajadzētu braukt un maisīties. Tas ir diezgan saprotami.”

Pastušeņas situācija nebūt nav unikāla, jo jauno, kas brauc uz ārzemēm, lai tur kļūtu par augsta līmeņa basketbolistiem, netrūkst, bet – cik tad no viņiem mērķi sasniedz? „Viņi atgriežas kā pie sasistas siles, un viss ir jāsāk no jauna. Ārzemēs vajag gatavus spēlētājus. Tas pats ar Mejeri tagad – viņš Spānijā spēlē 6 – 7 minūtes. Varbūt viņš ieraudzīs pasauli, iegūs dzīves pieredzi, bet vai viņš basketbolā kaut ko iegūs – grūti pateikt,” uz tendenci norāda Galvanovskis. Arvim Steckim ir bijusi iespēja redzēt videoierakstus no Pastušeņas spēlēm, tāpēc viņš pauž neizpratni par to, kā Pāvels laukumā tika izmantots. „Esmu redzējis ierakstus no viņa spēlēm Itālija. Godīgi sakot, es biju šokēts. Tas, ko viņš var izdarīt uz laukuma, itāļiem ir pilnīgi pie vienas vietas – viņi vairāk brūvē savu stilu,” pauž Steckis.

Steckis pauž neizpratni par aģentūru, kas rūpējas par Pāvela interesēm, jo viņi variantus jaunai komandai sākuši meklēt tikai pēc gadu mijas, lai gan situācija bija samilzusi jau labi sen. „Pāvels nav tik pieredzējis, nav bijis daudzu cilvēku rokās un nav pietiekami maisījies pa basketbolu, lai pats loģiski un racionāli izvērtētu, vai viņš tur tika izmantots vai neizmantots,” vērtē Steckis, norādot, ka šajā gadījumā vaina vairāk ir jāuzņemas interešu aizstāvjiem. Starp variantiem pavīdēja tikpat apšaubāmi klubi Spānijā, taču beigās ir pieņemts drošs un loģisks lēmums – karjera Liepājā.

Liepāja – garo spēlētāju laboratorija

Tā visa ir pagātne, bet - kāds ir sausais atlikums šobrīd? „Grūti pateikt. Labi ir tas, ka viņš Itālijā komunikablāks palika. Tomēr dzīves vērtības arī pamainījušās, jo tur viņš kaut ko ir arī nopelnījis. Arī attieksme pret viņu bija citāda, jo, dzīvojot Gulbenē vai Rēzeknē, visi uz viņu skatījās kā uz tādu dzīvnieku – garš cilvēks. Zini, kā garajiem, kad viņus skolā uz zoba paķer. No tāda viedokļa viņš ir ieguvis, bet vai basketbola ziņā viņš ir ieguvis? Runāju ar tiem, kas ar viņu ir spēlējuši vēl kopā Gulbenē: tāds, kāds viņš tad bija, tāds arī tagad ir,” secina Galvanovskis. Arī Steckis ir domīgs, vērtējot to, cik Itālijā pavadītais laiks bija vērtīgs. „Viņš noslēdza līgumu ar aģentūru, aizbrauca spēlēt, saņemot par to algu četru gadu garumā. No tāda viedokļa, tas ir labi – tu esi nodrošināts ar treniņu procesu un algu. Daudz kas ir atkarīgs no viņa paša un, protams, no speciālistiem, kas ar viņu strādā,” saka Steckis.

Galvanovskis Pastušeņas izredzes nostiprināties profesionālajā basketbolā vērtē kā cerīgas. „Jāstrādā daudz ar viņu, tad kaut kas varētu sanākt,” pašsaprotamo akcentē Galvanovskis. „Mums notiek individuāls darbs ar garajiem spēlētājiem, tā ka mēģināsim dabūt viņu uz pareizā ceļa. Nav spēļu prakses, nav individuālā darba ar viņu bijis.” Stiprā puse noteikti ir metiens. Steckis atminas, ka metiena izjūta šim puisim ir iedzimta – sākotnēji bumbu metis kā arbūzu, taču tā lidojusi grozā. „Metiens nav slikts – gan soda metienu var iemest, gan pustālo, arī trīspunktnieku kādu reizi var uzšaut, arī trāpīt. Mazliet pielabojām soda metiena izpildījumu, un pret U-18 sanāca ļoti labi – abus trāpīja,” pirmos darba augļus atzīmē Galvanovskis. Labi izkopts arī esot āķis un pusāķis, kas 220 cm garam spēlētājam ir uzvarošā kombinācija. Arī fiziskā sagatavotība, tāpat kā veselība ir teicamā stāvoklī – vien problēmas ar muguru, kas velkas līdzi vēl kopš Gulbenes laikiem.

Protams, ka jāstrādā nopietni ir pie visiem elementiem, bet jo sevišķi – kontakta spēles, apspēlēšanas ar muguru pret grozu. Šie elementi pašreiz neeksistē Pāvela arsenālā. Liepājai jau ir pieredze šādam darbam, jo šosezon komandas sastāvā ir iekļāvies 214 cm garais Toms Leiteris, kurš pēc 6 mēnešu pacietīga darba tagad plūc pirmos augļus. Galvanovskis norāda uz Leitera piemēru, piebilstot, ka Leiteris sadzīvē ir vēl biklāks par Pastušeņu, tāpēc perspektīva nav slikta.

Tā nu Pāvels ir atgriezies tur, kur kādam rūp viņa izaugsme – mājās. Šis piemērs ir pamācošs, turklāt - tik tipisks. Ārzemēs ar jums, jaunie basketbola talanti, neviens neauklēsies. Ārzemes ir domātas gataviem spēlētājiem. Tāpēc, ja nav pilnīgas pārliecības par ceļa pareizumu, nedarīsim tā, kā dara Larisa Mondrusa – nestādīsim svešā zemē rozes. Tur tās neviens neaplies...