Atvainojiet, tikai – bez manis, lūdzu

Vitjaz latviešu valodā pārtulkojams tā kā Bruņinieks, tā kā Spēkonis. Nekādā ziņā ne kā prasts kauslis. Diemžēl tieši tādi spēlētāji pulcēti mazpilsētas komandā un viņiem par to huligānismu maksā. Par to, ka izrādās kā visas KHL ķēmi un biedēkļi. Nu ko, arī cirks bez klauniem nevar pārtikt, vienīgi... tāpēc jau visiem klātesošajiem nav par tādiem pašiem jāpārvēršas. Var pat gadīties, ka pa to burzmu kādu nieku patiesa hokeja saskatīsim...

Tikmēr Raitis nupat ir publiski pateicis:
”Negribas uzkurināt publiku, pasakot kaut ko lieku. Ikviens grib spēlēt hokeju, arī tāda tipa spēlētāji, kā es. Zināmā mērā tas ir tas, ko vienmēr esmu gribējis. Tajā pašā laikā līdz šim man bija cita loma, un tā man ļāva hokejā izsisties. Bet par Vitjaz – Ziemeļamerikā šie paši kaušļi tā nerīkojās. Viņi jau arī nav vainīgi – ja reiz liek tā darīt un par to maksā.”

Tā nu tas notiek. Reti kad tie daža (ne)laba gaidītie kautiņi risinās no sirds un līdz īstām asinīm, parasti tas ir cirks publikas iekvēlināšanai un izdabāšanai. Spēlēšana uz zemiskiem instinktiem. Manuprāt, sāncenša pārspēšana asprātībā un strīda argumentos sagādā daudz lielāku gandarījumu, nekā sadauzīta šilte – diemžēl dinamiskajā sportā nav laika izvērstām vārdu kaujām. Pasaki bļin un slido tālāk. Bet tu, skatītāj, atceries tos laikus, kad Romas Kolizejā gladiatori dūra cits citam ar zobeniem un trejzobjiem līdz nāvei. Tur tik bija, ko redzēt un pārdzīvot, un siekalu tecināt – protams, ja vien pašam nebija jāiet tajā arēnā zobentiņu māgā trāpīt. Mūsdienās ko līdzīgu kinokadros parāda Stalone un van Damme, atgādinot – par naudu var pagrīdē nopirkt arī zemiskas kaislības. Bet plašas publikas notrulināto nervu galu kutināšanai pastāv tāds „cīņas veids”, kā reslings. Kur rauj laukā klešņas no locītavām, dur pa acēm, lēkā pa zarnēm un skrūvē nostu galvas. Un pēc nāves cīņas abi „sakropļotie” naidnieki kopā ierauj pa mēriņam viskija, aprunādami savas ģimenes lietas.

Mana dzimtā stihija ir basketbols. Pusgadsimtu tajā piedaloties neesmu redzējis nevienu kautiņu starp sāncenšu komandām, kaut arī groza bumba ir asiem kontaktiem bagāts sporta veids. Vai basketbolisti būtu inteliģentāki, dvēselēs smalkāki par citu sporta veidu piekopējiem?
Diezin vai. Neba tikai Krištopans, Strēlis, Valters u.c. redzami ievērojamās publiskās vietās – tāpat arī Balderis, Ščerbatihs, Klementjevs u.c. apliecinājuši, ka „pat sportists” spēj veikt lielas lietas citās dzīves jomās. Tikai, kā no televīzijas zināms, bagātie arī raud.
1971. gada Tautu spartakiādes laikā ACSK lielo basketbola arēnu pāršalca ziņa: latiši mazajā arēnā kaujas līdz asinīm. Skatītāju pūlis, asiņu smakas alkstot, brāzās turp. Paspēja saskatīt, kā dažus pilienus dzīvīgās vielas no grīdas uzslauka tiesnesis. Lieta vienkārša, bet sirsnīga: Latvijas izlase galotnē nopietni zaudēja Ļeņingradai, pamata saspēles vadītāju Strēli nomainīja Zabello, aicinādams komandu saņemties pēdējai iespējai. Savukārt Freimanis uzskatīja, ka te vairs nav, ko rokas piepūlēt un pušu rauties. Zabis aizrādīja vienreiz, aizrādīja otrreiz, un tad aiz lielas sirds metās pārmācīt sakāvnieku ar dūrēm. Tā izplūcās vēlākais Bankas Baltija prezidents ar vēlāko Ādažu kluba galveno treneri. Abus tūlīt nosūtīja mājās – vienā vilciena kupejā. Citu seku – arī vēlākajās savstarpējās attiecībās – notikumam nebija.

Šo piemēru pieminu kā izņēmumu, kas reizi 50 gados apstiprina likumu: sportisti parasti ir savu pārdzīvojumu valdītāji; ir jābūt pilnīgam ārkārtas stāvoklim, lai sasareibtu tiktāl, ka kulaciņi slaistās paši no sevis, galvai tiem vairs netiekot līdzi. Nepavisam nedomāju, ka hokejistiem šāds stāvoklis ir ikdienišķa parādība. Bet spēli pēc spēles izkauties kā forštates klubiņa ballītē... Nu ko, kādam tas varbūt arī ir dzīves veids un mūža sapnis. Tikai bez manis, lūdzu. Ja šovakar kausies, dzēsīšu nost zilo ekrānu.

Tiešajā tulkojumā no angļu valodas „sport” skan kā „izprieca”. No purnu dauzīšanas man izprieka maz. Un kā jums?