Nenovērtēt par zemu

Protams, visām izlasēm bija savs fons, taču nevienai nebija apstākļi, kas liktu kādu celt favorītu kārtā vai gluži pretēji - stumt pie pastarīšiem. Jā, lietuviešiem nesen bija spēle pret krieviem, taču profesionāļiem spēlēt pēc divu dienu atelpas nav nekas ārkārtējs. Un nebija arī tā, ka kaimiņi uz šo turnīru būtu deleģējuši tikai un vienīgi rezervistus. Bet, ja par tiem, neba vienmēr tā plaisa starp starta sastāva spēlētājiem un tiem, kuri laukumā nāk uz maiņu, ir tik liela. Piemēram, mēs ilgi varētu diskutēt, kurš Latvijas valstsvienībā šobrīd ir labākais spēlētājs kreisās malas aizsarga postenī - Ritus Krjauklis vai Ritvars Rugins? Mēs zinām, kurš šķiet perspektīvāks, bet tas vēl šobrīd nenozīmē - kā labāks. Abu futbolistu meistarība noteikti nav krasi atšķirīga. Un tādus piemērus mēs droši vien varētu atrast arī Lietuvas valstsvienībā, ko nedēļas nogalē pieveicām. Lietuvieši nebrauca zaudēt, viņi brauca cīnīties par kausu, tāpēc 0:5 pret Latvijas izlasi viņiem ir šoks, nevis, piemēram, klusībā pieļauta varbūtība.

Rezumējot, var teikt, ka esam paveikuši labu darbiņu. To nevajag novērtēt par zemu. Protams, ir jābūt uzmanīgiem, jo Igaunijā redzēto nevajag arī pārvērtēt, taču palikt vienaldzīgam arī ir grūti. Tik solīds sniegums valstsvienības izpildījumā nav ikdiena, tāpēc pie tā mazliet pakavēsimies.

Šķiet, Latvijas valstsvienības galvenais treneris Aleksandrs Starkovs ir atradis jaunā izlases modeļa kodolu, kas sāk saprasties arvien labāk un tāpēc arī rezultāts neizpaliek. Diemžēl neredzēju šā gada pirmo spēli pret Kazahstānu un par tās saturu nevaru spriest, taču nākamās trīs spēles likušas vairāk pieskarties pozitīvajam. Diviem mačiem Baltijas kausa izcīņā droši varam likt klāt arī pārbaudes spēli pret Polijas izlases rezervēm (0:1). Lai arī zaudējām, šī bija tā reize, kad to varam nosaukt par cienīgu piekāpšanos. Jau tajā mačā Latvijas valstsvienība parādīja labu spēles organizāciju un disciplīnu, ar kuru mēs ne tikai lieliski jaucām poļu uzbrukumus, bet arī paši atbildējām ar saturīgi veidotiem prettriecieniem. Un tā nebija vienkārši plika veiksme, kad, piemēram, partneri izdodas uzbrukumā atrast ar negaidīti veiksmīgu tālu piespēli. Tā bija solīda saspēle vidējā līnijā, kas ļāva būvēt savu uzbrukumu soli pa solim. Meklējām ātros malējos pussargus, lūkojām pēc iespējas izdevīgākā pozīcijā bumbu piegādāt uzbrucējam. To pašu redzējām arī Baltijas kausa izcīņas turnīrā.

Priecēja, ka mūsu pussargiem beidzot "turējās" bumba. Šajā ziņā jāuzteic Oļegs Laizāns un Ivans Lukjanovs, bet, jo īpaši - Aleksandrs Cauņa. Viņš ir futbolists, uz kuru balstās šās izlases modelis vidējā līnijā un uzbrukumā un droši vien balstīsies arī nākotnē. Aleksandrs ir apveltīts ar labu bumbas pieturēšanas tehniku un piespēli, kas pretiniekiem var būt "nāvējoša". Jācer, ka viņš turpinās progresēt Maskavas CSKA vienībā, ka tur iegūs lielāku spēles laiku.

Simpatizēja, ka mūsu pussargu spēlē parādījusies lielāka pārliecība, drosme, arī aukstasinība. Par to liecina kaut vai tas, ka spēlētāju apspēlēšanas arsenālā tika izmantoti manevri, kurus līdz šim varēja redzēt tikai treniņos, kad atmosfēra nav tik spiedīga. Un, kas ir ļoti svarīgi, ka pārliecību gūst ne tikai katrs futbolists atsevišķi, bet arī visi kopā kā komanda, jo tas jau sen vairs nevienam nav noslēpums, ka mūsu spēks slēpjas komandā, nevis individuālajā meistarībā.

Liels ieguvums noteikti ir Edgara Gaurača sekmīgais sniegums uzbrukumā. Viņš liks būt modrākam arī savam vienaudzim Artjomam Rudņevam, kurš šobrīd tiek uzskatīts par mūsu uzbrucēju numur viens. Tas vēl būs jāpierāda, jo ne visu izšķir kluba pieraksts. To, ka esi labākais, jāpierāda konkrētajā komandā, un, ja runājam par izlasi, Artjoms pagaidām to izdarījis tikai daļēji. Izlasē ir vajadzīgs uzbrucējs, kurš gūst vārtus, nevis tas, kurš var lepoties vienīgi ar skanīgu darba vietu vai labiem panākumiem klubā.

Noteikti liels trumpis mūsu valstsvienībai ir Andra Vaņina spēle. Arī šajos mačos pārliecinājāmies, kāpēc viņu pērn atzina par labāko futbola vārtsargu Šveicē. Viņš ar savu kvalitāti iedveš pārliecību visai komandai, kas ir īpaši svarīga aizsargiem. Arī viņi jūtas drošāki un pārliecinātāki.

Atzinīgus vārdus pelnījuši arī aizsargi, kuri droši vien jāskatās komplektā ar balsta pussargu Aleksandru Fertovu. Viņa kontā ļoti liels darba apjoms. Ja par aizsargiem, viņi labi tika galā ar saviem pienākumiem par spīti tam, ka nebija abu pamatsastāva centru Kaspara Gorkša un Denisa Ivanova. Mūsu kvartets arī bez viņiem izskatījās pieklājīgi. Tas mudina domāt, ka nav gluži tā, ka esam galīgi bez rezervēm. Jā, puišiem vēl nav tādas pieredzes, taču tā augs vienīgi spēlējot.

Un kur nu bez paša Starkova. Viņa pirksts ir jūtams. Patīkami redzēt, ka katrs spēlētājs labi apzinās savus pienākumus un vietu laukumā. Taču būvēt gaisa pilis vēl ir pāragri. Pirms 2014. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas cikla sākuma jau būs pavisam cits fons. Galu galā vairāki futbolisti šobrīd ir darba meklējumos, un vēl nav nekādas garantijas, ka šajā ziņā tiks sperts solis uz priekšu. Ideāli, protams, būtu, ja katrs no viņiem to izdarītu un spēlētu vēl augstākā līmenī, bet nesmādēsim arī to, ja paliks līdzšinējā līmenī. Galvenais, lai nav solis atpakaļ. Gaidām rudeni!