Kad VEF uzvarēs Lakers... Olimpiskā uvertīra

Viņi drīzāk mēģinās palikt vismaz priekšpēdējie, lai nav galīgi neērti. Tas gan nenozīmē, ka šie sportisti nav pelnījuši olimpiskos godus – viņi centīgi izpildījuši starptautiskās federācijas noteiktos kvalifikācijas normatīvus. Latiņas nav zemas, tas patiešām nav viegli, pat ja viņi starptautiskajā arēnā kuļas par vietām, kuras televīzijas parasti nerāda - tāpēc gluži nevietā ir šos ļaudis dēvēt par tūristiem vai vēl trakāk – valsts naudas šķērdētājiem. Tādi viņi nav.

Piedalīšanās olimpiskajās spēlēs ir ne tikai iespēja, bet arī pārbaudījums. Tiem, kas gar prožektoriem ir raduši grozīties ik sezonu, olimpiādes plaukts ir pierasts augstums. Savukārt tiem citiem – tā sauktajiem bārenīšiem vai autsaideriem – piecapļu karogs rada pamatīgu adrenalīna un stresa devu. Padomājiet paši: sportists, par kuru pirms tam labākajā gadījumā zināja viņa vecāki, treneris un divi trīs draugi (protams, pārspīlēju, bet uz to pusi šis stāsts publiskajā telpā velk), tagad pēkšņi nonāk vidē, kur viss ir savādāk. Viņš tiek aicināts uz prezentācijām, žurnālisti sāk uzdot jautājumus, kameras, mikrofoni, diktofoni, parādās pirmie zvaigžņu gripas simptomi. Nekas savādāks nebūs arī olimpiādē, jo izrādīsies, ka pēc sacensībām, kurās jau tagad vienam otram varam stabili iezīmēt vietu protokola pašā apakšā, šim tautas bāliņam vai zeltenei pēkšņi būs jāatbild uz jautājumiem, kas citkārt nevienu nav interesējuši. Kāda pašsajūta, vai varēji labāk, vai rezultāts apmierina, vai nebija uztraukums utt. Tagad mēģiniet iedomāties, kā jūtas šis atlēts, kam pēkšņi jāatbild uz jautājumiem, kas nekad nevienu līdz šim nav interesējuši - ja nu vienīgi kādu individuālo sponsoru vai paša sportista ģimeni? Par stresu to nosaukt nevar, jo galvā ir desmitiem citu domu, ieskaitot nelielu, bet dabisku kauna sajūtu – jo turpat blakus taču savu pirmo interviju sniedz arī olimpiskais čempions un citi, kas par tevi izrādījušies labāki. Viņi visi ir cilvēki, nav nekā pārdabiska – divas rokas, divas kājas, arī mute un zobi... Neviļus mūsu mazais brālis saprot, ka nav labi, jo viņam ir ne tikai grūtsirdīgi jānopūšas ar domu – gan jau būs labi (-āk) – bet jāsāk stāstīt, skaidrot...

Viss iepriekš rakstītais ir pārbaudīts dabā, jo šādās situācijās nonākot, rodas atšķirība starp sportistiem un, tagad vairs nebaidos šī vārda – tūristiem. Pirmie uzvedas dabiski, nepiespiesti, atklāti, loģiski – spriež saprāta un sirds robežās, izvērtē savu rezultātu, par olekti ņemot personisko rekordu un tā robežas. Ko dara otrie? Atceros, Nagano olimpiādē viens no mūsu slēpotājiem, kuram garām neaizskrēja tikai Āfrikas sūtnis, pie ieslēgtām kamerām sāka stāstīt, cik nekvalitatīvs ēdiens bijis olimpiskajā ciematā. Tas, protams, ietekmējis galarezultātu. Citam traucējušas ciemata istabiņu plānās sienas, vēl kāds atcerējās, ka komandas funkcionāri nav pratuši piegādāt pareizas krāsas apakšveļu utml. Trakākais, ka šie cilvēki pazaudē jebkuru paškritikas robežu, kad jāizvērtē rezultāts. Neviens jau negaida no viņa pelnus uz galvas, taču varonis iedomājas tieši pretējo – nevis skaidrot, bet uzbrukt. Dažs pat vispār bēg no preses, jo starts ir bijis ļoti nogurdinošs, vēl kādam vienkārši nav laika (!).

Viņdien uz Vankūveru aizbrauca mūsu kalnu slēpotāji. Jauki cilvēki. Televīzija un radi pavadīja, bija dažas pārdomas kadrā – neveikli smaidi, mulsums, bet tas piedodami. Uz formālo jautājumu, kādas cerības, vai – ko gaidīt no viņiem olimpiskajos startos - visnotaļ apsviedīgais treneris Dinārs Doršs, sāka ar nopietnu tekstu: „Medaļas negaidiet!”. Gribēju iesaukties – paklau, vecīt, varbūt nepacelies debesīs – kurš te Latvijā no kalnu slēpotājiem gaida medaļas? Bet treneris jau uzņēmis meldiņu, kā meklēdams kabatā granātu, lai atsistos: „Kad VEF uzvarēs Lakers, tad arī būs...” Kas tas bija? Nervi vai stāsts par tūristiem? Vai zemteksts – nebūs nekad... Lai gan tīri labi spēju iztēloties, ka VEF vismaz vienā gadījumā no 100 spētu arī leikerus vinnēt. Nu, vinnētu, vinnētu, savāktu kaut kādus nēģerus, leišus un gan jau arī Kobem pieriebtos šiem izskraidīt līdzi. Kāpēc tā nevarētu būt? Saprotu, ka Dinārs kā maksimālists apzinās savu audzēkņu iespējas, bet tad tā arī runā – nevis stāsti, kas nebūs. Te arī meklējamas saknes pirmajiem, kas sevi paši gatavi pazemot un pēc tam izliekas par labākiem, nekā patiesībā viņi spēj būt. Kalnu slēpotāju gadījumā neatstāja sajūta, ka viņi jau sāk taisnoties... Vai kāds viņiem kaut ko pārmet, vai kaunina? Izlasīs par sevi interneta komentārus, vispār negribēs atgriezties Latvijā. Dārgie olimpieši! Neprasa jau medaļas, bet gan sagaida labāko, uz ko esat spējīgi. To, ko nevarat, mēs tāpat zinām. Mums nav pamats domāt, ka Vankūverā būsiet sliktāki, nekā patiesībā esat. Tas nozīmē, ka - būs labi!