Un tā mazuļi kļuva par eņģeļiem...

Basbija priekšnojauta

21 gadu vecais Bobijs Čarltons pamodās un bija neizpratnē – kā viņa pasažiera krēsls var atrasties klajā laukā, kāpēc viņam uz galvas krīt sniegs un, vēl trakāk – kāpēc viņš asiņo? Blakus viņam vēl aizvien sēdēja Deniss Violē, kurš nebija pie samaņas, tāpēc Čarltons viņu noturēja par mirušu un devās aplūkot degošo lidmašīnas vraku. Tobrīd viņš vēl nebija aizdomājies par to, ka lēmums samainīties vietām ar Tomiju Teiloru un Deividu Pegu Čarltonam ir izlābis dzīvību. Pegs un Teilors, nojauzdami ko nelāgu, uzskatīja, lidmašīnas aizmugurē būs drošāk. Kas bija noticis?

„Manchester United” 1958. gada februārī devās izbraukumā uz Dienvidslāviju, kur UEFA Eiropas kausa ietvaros tikās ar tobrīd vareno Belgradas „Red Star”. Jau Serbijā viņus sagaidīja naidīgs vietējo pūlis, ko veiksmīgi papildināja arī lidostas darbinieki – sak, nu jūs dabūsiet iekšā! Nokaitētā atmosfēra nebija šķērslis, lai „Manchester United” gados jaunais sastāvs neuzvarētu divu spēļu summā. Eiropas kausa ceturtdaļfināla pirmajā spēlē „United” bija pārāki savā „Old Trafford” stadionā ar 2:1, bet izbraukumā neizšķirts – 3:3. Vispārēja līksmība Anglijā, kas spēlei bija sekojoši līdzi ar radio pārraides starpniecību. Protams, pacilājums arī pašā komandā, kas nu bija iekļuvusi pusfinālā. Belgradā tobrīd bija barga ziema, sadzīves apstākļi pagalam draņķīgi, tāpēc laišanās prom pēc iespējas ātrāk bija vēlamais scenārijs.

1958. gada 6. februārī „Manchester United” čārterreiss sāka savu ceļu mājup. Lidmašīnā atradās kluba spēlētāji, treneri, personāls, angļu žurnālisti, kā arī vēl daži citi cilvēki, kas lielā mērā tur vienkārši pagadījās. 13.15 lidmašīna veica plānotu nosēšanos Minhenē, lai uzpildītu degvielu. Tobrīd neviens vēl nenojauta, cik liktenīga šī pilsēta būs daudziem...

Pirmais, kurš sāka ko nojaust, bija Mets Basbijs, „Manchester United” galvenais treneris. Autoritatīvais skots bija cilvēks, kurš šķita vismaz ārēji nesatricināms. Sejā allaž pašpārliecināts smīniņš, ass humors un lēns runasveids, uzsvaru liekot uz katru vārdu. Viņa diplomāta spējas gluži vai tracināja futbola funkcionārus Anglijā, taču viņš gandrīz vienmēr panāca savu. Gandrīz...

Minhenē pamatīgi sniga, tāpēc Basbiju ķēra slikta priekšnojauta par gaidāmo lidojuma turpinājumu. Tomēr savas bažas viņš ne ar vārdu neizteica, iekāpdams lidmašīnā ar visu savu komandu.

Pēdējā telegramma

14.19 lidmašīna darīja zināmu lidostai, ka ir gatava pacelties. Tomēr itin ātri šo procedūru nācās atlikt, jo dzinējs skanēja diezgan savdabīgi. Lidmašīna vēl nebija atstājusi zemi, bet pēc brīža centās pacelties vēlreiz. Atkal mierā nelika dzinēja skaņa, tāpēc pasažieriem tika palūgts atstāt savas sēdvietas. Tobrīd sniegs tikai pieņēmās spēkā, tāpēc daudzi jau padomāja, ka nekāda lidošana todien nav iespējama. „Manchester United” lielākā zvaigzne Dankans Edvardss vēl paspēja nosūtīt savai mīļotajai telegrammu: „Visi reisi atcelti, lidosim rīt. Dankans.”

Tobrīd Dankans nenojauta, ka inženieris pilotam ir ieteicis reisu atcelt un nakti pārlaist Minhenē, lai lidmašīnu apskatītu un vajadzības gadījumā savestu kārtībā, lai lidotu rīt. Pilots nebija ieinteresēts novirzīties no grafika, tāpēc uzskatīja, ka tiks galā un jālido ir tajā pašā 6. februārī. Visi šie notikumi ilga apmēram 15 minūtes, pasažierus atkal aicināja ieņemt savas vietas. Tobrīd jau vairākiem spēlētājiem bija bažas par lidojuma drošību, turklāt pamatīgi sniga.

Spēlētāji drudžaini mainīja savas sēdvietas un pieci no tiem nolēma pārcelties uz lidmašīnas aizmuguri – tur esot drošāk. Pacelšanās brīdī kāds lūdza augstākus spēkus, kāds bija mēms no uztraukuma. Pat Meta Basbija sejā teju pirmo reizi mūžā vairs nebija manāma ierastā pašpārliecinātība. Lidmašīna avarēja neilgi pēc pacelšanās...

Varonīgais vārtsargs

„Manchester United” vārtsargu Hariju Gregu daudzi uzskatīja par biedējošu dīvaini. Ar sevu agresīvo spēles stilu viņš bija slavens visā Anglijā. Gaisa divcīņās viņam bija bagātīgs dažādu asu paņēmienu arsenāls, taču komandā par to vien priecājās – sak, labi, ka pret to trako nav jāspēlē. Brīnumainā kārtā Gregs pēc kritiena bija pie samaņas un tikpat kā nebija cietis. Tiesa, viņš pilnā pārliecībā domāja, ka ir miris un viņa galva ir atdalījusies no viņa ķermeņa. Sapratis, ka tā nu viss nav, viņš sāka vienpersonisku glābšanas operāciju. Nesa ārā visus, ko vien varēja, kaut arī lidmašīnās pilots, kurš arī bija izdzīvojis, aicināja mukt pēc iespējas tālāk no lidmašīnas, jo uzskatīja, ka drīz ir gaidāms sprādziens, jo liesmas varētu sasniegt degvielas tvertni jebkurā brīdī. Taču Gregs bija traks vārda vistiešākajā nozīmē un paglāba vairākus cilvēkus.

Tikmēr Bobijs Čarltons nesaprata, kā viņš ar visu sēdvietu ir aiznests prom. Izrādās, Gregs bijis pie vainas, turklāt padomājis, ka bezsamaņā esošie Čarltons un Violē jau ir miruši. Bobijam Čarltonam tā sezona bija pagrieziena punkts viņa karjerā. Ilgi viņam šķita, ka Basbijam ir zobs uz viņu – pārliecinošajam jauneklim kā netika dota iespēja lielajā komandā, tā netika. Kad tāda pienāca, viņam bija smags potītes savainojums, taču riskēt viņš nevēlējās – spēlēs tāpat. Jau debijas spēlē viņš atzīmējās ar vārtiem un ātri nostiprinājās komandā. Jauna zvaigzne Anglijas futbolā bija dzimusi, bet viņš pats jutās kā paradīzē. Sezona, kas ir izmainījusi visu viņa dzīvi, - tā viņš tobrīd vēl priecājās...

Pēc kāda laika ieradās glābēji, kas dzēsa liesmas un cietušos veda uz slimnīcu. Jau notikumu vietā tika konstatēts, ka 20 cilvēki ir miruši. Starp tiem bija arī septiņi „Manchester United” spēlētāji, bet 11 spēlētāji bija izdzīvojuši un tika aizvesti uz slimnīcu. Starp izdzīvošajiem pavisam sliktā stāvoklī, taču pie samaņas bija arī pats Mets Basbijs.

Ziņas par „United” traģēdiju aplidoja visu pasauli, kaut gan informācijas bija maz. Minhenē ieradās reportieri no visas pasaules. Izglābies bija arī pēdējās telegrammas autors Dankans Edvardss, kura stāvoklis bija nopietns, taču stabils. Kamēr daļa komandas vēl atguvās slimnīcā Minhenē, „Old Trafford” stadionā tika nogādāti kritušo spēlētāju zārki. Teju katrs kluba fans uzskatīja par savu pienākumu atvadīties no šiem puišiem. Visu nakti pirms bērēm goda sardzē kājās nostāvēja vietējie policisti.

Basbija mazuļi

50. gadu „Manchester United” paaudze Meta Basbija vadībā tika saukta par „Basbija mazuļiem”. Viņi atšķīrās no visām komandām ar to, ka bija daudz, daudz jaunāki par pretiniekiem – visiem tik tikko pāri 20 -, taču ātrāki, saspēlētāki, meistarīgāki un talantīgāki. Jā, arī nekaunīgāki. Puišiem nepiemita tāda īpašība kā kauns, pirms spēlēm viņi uz zoba vilka pieredzējušos oponentus, tāpēc nereti pirms principiālām spēlēm stadiona gaiteņos izcēlās kautiņi...

Mets Basbijs nebija no treneriem, kas iesaistījās jaunatnes attīstības procesos. Viņš tikai plūca augļus. Jaunajiem viņš uzticējās, uz jauno futbolistu spējām bija radīta visa viņa futbola filozofija. Vēlāk viņš to iepotēs Aleksam Fergusonam, bet – tas būs daudz vēlāk.

Tajā nelaimīgajā sezonā „United” soļoja pretī savam trešajam Anglijas čempionu titulam pēc kārtas. Korekcijas ieviesa piedalīšanās UEFA Eiropas kausā, kas togad aizvadīja tikai savu trešo sezonu. Vēlāk šis turnīrs pāraugs par UEFA Čempionu līgu. Anglijas futbola vadība jau no paša sākuma bija pret angļu komandu spēlēšanu tajā. Tiesības tur spēlēt bija tikai čempioniem, un turnīra pirmajā sezonā tās pienācās „Chelsea”, kas paklausīja un nepiedalījās. Tad sākās „Manchester United” laiks, un Mets Basbijs uzskatīja, ka obligāti ir jāspēlē. Anglijas čempionāta vadība bija pret šādu ieceri, taču Basbijs izspieda kompromisu – „United” var spēlēt Eiropā, ja vien netiek ieviestas korekcijas nacionālā čempionāta kalendārā. Sākumā Basbijs kabinetos cīnījas par to, lai būtu iespējas atvilkt elpu, pārcelt kādu līgas spēli (spēles Eiropā atstāja iespaidu uz sniegumu laukumā), bet šo kauju neuzvarēja.

Līgas ģenerālsekretārs Alans Hārdakers bija birokrāts no matu galiņiem līdz papēžiem. Futbolu spēlējis tā īsti nekad nebija, tāpēc īsti neizprata ne sportistu psiholoģiju, ne Basbija vēlmi spēlēt Eiropā. Kad Basbijs viņam diplomātiski, taču sāļi pavaicāja, cik daudz trofeju savā dzīvē ir ieguvis Hārdakers, skotu treneris iemantoja sev jaunu ienaidnieku, taču tajā pašā laikā saņēma atļauju spēlēt Eiropas laukumos. Protams, par to „Manchester United” tika zāģēti, kad tika sastādīts viņu spēļu kalendārs Anglijas laukumos. Un tieši tāpēc, par spīti apelēšanai pie saprāta, Mančestras lepnums uz Serbiju devās ar šo nelaimīgo čārterreisu. Dienā, kad Angliju aplidoja ziņas par Minhenes traģēdiju, Hārdakers pats trīcošā rokā ņēma klausuli, lai trīcošā balsī kluba ofisam pavēstītu, ka viņu spēles uz kādu laiku ir pārceltas...

Minhenes slimnīcu Mets Basbijs pameta pats pēdējais. Viņam nācās uzklausīt ziņas par vairāku spēlētāju nāvi, un pie tā visa viņš vainoja sevi, izkratot sirdi savam asistentam Džimijam Mērfijam. Kam viņam tik ļoti vajadzēja to Eiropas kausu? – šo jautājumu viņš pārcilāja visu savu atlikušo dzīvi.

Terminu „Basbija mazuļi” 50. gados ieviesa „Manchester Evening News” žurnālists Frenks Naiklins, jo „United” kodols, kas atnesa divus Anglijas titulus pēc kārtas, bija vecumā starp 21 un 22 gadiem. Turklāt pilnīgi visi spēlētāji bija kluba akadēmijas audzēkņi.

Mūžīgie eņģeļi

15 dienas pēc avārijas visu pasauli pāršalca vēl viena traģiska ziņa – slimnīcā nomira Dankans Edvardss. „Manchester United” savu sezonu nolēma turpināt – par to kluba vadību pārliecināja Džimijs Mērfijs, kuram nu bija jāuzņemas galvenā trenera pienākumi un birokrātiski pienākumi, no kuriem viņš muka kā no uguns. Mērfijs bija Basbija asistents un Velsas izlases galvenais treneris. Pēc viņa tīkoja daudzi jo daudzi klubi, bet viņš visiem atteica – neesot kluba galvenā trenera tips.

Astoņi spēlētāji bija miruši, divi traumu dēļ vairs nevarēja nekad spēlēt. Šoka dēļ karjeru beidza arī Bobijs Čarltons, taču pēc kāda laika atgriezās, lai palīdzētu klubam. Fani ziedoja naudu, tika meklēti spēlētāji un risinājumi, lai sezonu pabeigtu. Tas izdevās, taču, protams, uzvarēt līgā ne tuvu neizdevās. „Manchester United” šo satricinājumu pārdzīvoja un ar laiku atguvās.

Ar laiku izveseļojās arī Mets Basbijs, kurš atgriezās galvenā trenera postenī. Pamazām uzradās jauni talanti, krājās jauni panākumi, taču tas ne tuvu vairs nebija tas. Futbola hronikās raksta, ka Basbijs savus eņģeļus (pēc traģēdijas „mazuļu” paaudze nu bija kļuvusi par „eņģeļu” paaudzi) ir „redzējis” pirms katras spēles, raugoties uz futbolistiem ģērbtuvē, kaut arī spēlētāji galvenokārt jau bija citi. Daudzi, tā arī neatguvušies no šoka, vairs nespēlēja tā, kā pirms avārijas. Nākamais panākums Basbija vadībā komandai nāca vien 1963. gadā, piecus gadus pēc traģēdijas, kad tika iegūts Anglijas kauss. Vēlāk sekoja uzvara arī Anglijas čempionātā un 1968. gadā pats emocionālākais triumfs – uzvara UEFA Eiropas kausā. 1971. gadā viņš beidza savu trenera karjeru, bet klubā turpināja strādāt līdz pat savai nāvei 1994. gadā. Tiesa, pēdējos gados viņam vienkārši bija ofiss, ko viņš reizēm apmeklēja, kaut arī oficiāla amata un pienākumu viņam vairs nebija. Ilgus gadus viņš bija kluba prezidents.

Visus šajos panākumos komandu uz priekšu veda komandas kapteinis Bobijs Čarltons, kurš bija izlases līderis, kad Anglijas izlase pagaidām vienīgo reizi uzvarēja Pasaules kausā. „Manchester United” viņš turpina strādāt vēl aizvien – 75 gadu vecumā viņš ir kluba prezidents.

Par februāra notikumiem ir uzņemtas vairākas filmas, bojā gājušo piemiņai ir atvēlēts arī savs stūrītis „Old Trafford” stadionā. Minhenes traģēdijas atskaņas ir atrodamas pat popkultūrā, proti – britu rokmūzikā. Piemiņas vieta ir arī Minhenē. Tāpat ir bijuši arī neskaitāmi atceres pasākumi. Puse komandas vairs pēc februāra notikumiem laukumā nedevās, bet bez viņiem vairs nekas nebija tā, kā agrāk. Iespējams, par šo paaudzi mēs tagad runātu kā visu laiku titulētāko, izcilāko un visādi citādi – labāko. Taču viņi uz visiem laikiem paliks kā „Basbija eņģeļi” – mūžīgi jauni, talantīgi, veiksmīgi un absolūti bezkaunīgi.