Žuniors un Latvijas valstsvienība

Cik cilvēku, tik viedokļu - tāds iespaids pēc izlasītajiem komentāriem sportacentrs.com. Piesliešos tai kliķei, kas uz mākslīgu muskuļu audzēšanu raugās skeptiski.

Atšķirībā no klubiem, valstsvienība nav nekāda caurstaigājamā sēta. Vismaz Latvijā ne. Klubi šajā ziņā ir demokrātiskāki, jo gandrīz vienmēr spēlētāju izvēlē galvenie kritēriji ir futbolista meistarība un cena. Ar valstsvienībā ļoti būtisks kritērijs ir meistarība, taču noteikti ne cena. Tās vietu ieņem cita pazīme - attiecīgās valsts pilsonība. Mūsdienās šis jautājums, protams, kļuvis elastīgs, dažkārt - pat izplūdis. Ja dikti vajag, dokumentus var sakārtot vienmēr... Bet runa ir par principu. Valstsvienībā jāspēlē tiem, kam ir tiešs, nevis pastarpināts sakars ar valsti. Izlase nav klubs, kur spēlētāji nāk un iet, kad iegribas vai vajag. Protams, globalizācijas ietekme atstājusi šauru laipu, jo nedz attālums, nedz valoda vairs nav šķērslis. Un tomēr, valstsvienību līmenī nacionālā komanda raksturo valsti, tās spēku vai gluži pretējo - vājumu, nespēju konkurēt noteiktā sporta veidā.

Ārzemnieku naturalizēšanai bieži vien ir atšķirīgs fons, taču ambīcijas no tā nemainās. Raugi, tā ir vēlme būt spēcīgākiem. Ja runājam, piemēram, par Franciju, tā ir vēlme kļūt konkurētspējīgiem, lai cīnītos par visaugstākajām vietām un tituliem. Ja vispārīgos toņos runājam par Latvijas valstsvienību, tā varētu būt vēlme nedaudz palielināt konkurētspēju cīņā par iekļūšanu kādā no finālturnīriem. Tomēr reizē tā ir arī vājuma izpausme. Redz, paši nevaram izaudzināt konkurētspējīgus futbolistus un izveidot spēcīgu komandu, tādēļ ejam naturalizācijas ceļu. Taču ir viens būtisks “bet” - valstsvienība ir kaut kas īpašs. Tai jābūt kaut kam īpašam, jo jāspēlē tiem, kuri ar sirdi un dvēseli piederīgi valstij un valstsvienībā spēlē, lai to pēc iespējas labākā gaismā parādītu starptautiskā līmenī. Tā ir mūsu pašu vaina, ka ne vienmēr protam izaudzināt tādus futbolistus, kādus gribam redzēt valstsvienībā. Taču tas nenozīmē, ka tādēļ jāmet tukšs āķis Brazīlijā, Krievijā vai kādā citā valstī. Jānotiek brīnumam, lai uzķertos elites klases spēlētājs. Un arī tad - vai tad tas ir ceļš, ko iet valsts, kura pati grib būt spēcīga un apliecināt - redz, mēs arī varam!?

Protams, jebkurš gribēs, lai Latvijas valstsvienība kvalificējas visiem pasaules un Eiropas čempionātiem, cīnās par medaļām. Sportā labi ir piedalīties, taču pilnu gandarījuma buķeti sniedz vienīgi panākumi. Būsim godīgi, finālturnīrs šobrīd nav mūsu vieta, taču tas uzreiz nenozīmē, ka tā ir neiespējamā misija. “Euro 2004” tam ir spilgts apliecinājums. Cerēt šo vietu iegūt mākslīgi nav pareizais ceļš. Latvijas valstsvienība ir mūsu futbola simbols, spogulis, ko spējam uz Eiropas un pasaules skatuves. Valstsvienība nav kārtējā komanda. Uzvilkt nacionālās vienības kreklu jābūt kam īpašam. Baidos, ka Žunioram tā drīzāk būtu jauna pieredze, bet nekas vairāk. Nav iemesla viņam tādēļ ko pārmest. Viņam pavaicāja un viņš atbildēja. Godīgi. Ja viņam šeit patīk, kāpēc gan neizmantot iespēju daudzveidot pieredzi, jo valstsvienība to noteikti spēj dot.

Izlase - tā allaž būs izvēle. Abpusēja. Tas nav tikai treneris, kurš izvēlas. Pirmkārt, tas ir un tam jābūt spēlētājam. Vai brīdī, kad esi Latvijas valstsvienības kandidāts, ir labais tonis staigāt citas valsts atdarinājuma sporta biksēs? Nedomāju, tāpēc dažs labs Latvijas futbolists vairs nav kandidātu pulkā... Un, ja kādreiz būs, tad, cerams, būs mainījis attieksmi. Žuniors labi zina, ka, visticamāk, nekad nesaņems uzaicinājumu uz Brazīlijas valstsvienību, tāpēc šajā jautājumā ir elastīgs. Bet, ja viņam būtu izvēle, diezin vai tā būtu par labu Latvijas valstsvienībai. Lūk, šeit arī atbilde attieksmes aspektā.

Žunioram Latvija ir pieturas vieta futbolista karjerā - vieta, kur pelnīt un progresēt, cenšoties iekļūt spēcīgākā komandā. Nekas vairāk. Viņš ir futbola profesionālis. Ja Žuniors tik ļoti būtu iemīlējis Latviju un spēlēšana Latvijas valstsvienībā viņam būtu tik svarīga, viņš gan mainītu pilsonību, gan iemācītos latviski. Pēc iepriekšējā teikuma noteikti sarosīsies kritiķi, norādot, ka arī šobrīd ne visi valstsvienības dalībnieki runā latviski, turklāt neuzskata to par nepieciešamu. Tā tas ir, un tas ir diezgan skumji, taču atšķirībā no Žuniora, viņi šeit ir izauguši un jūt saikni, piederību Latvijai. Valodai? Tas ir cits stāsts, bet valodas nelietošana ne vienmēr nozīmē tikpat vienaldzīgu attieksmi pret valsti un karogu. Dzīvojam tādā valstī un tur neko nevar padarīt, kamēr nemainīsimies mēs paši.

Ja runājam par Žuniora prasmēm, uz virslīgas fona tās noteikti vērtējamas ar plusa zīmi. 22 gadus vecais brazīliešu uzbrucējs ir gana ātrs, tehniski meistarīgs un radošs. Viņam piemīt snaipera īpašības - pērn guva 18 vārtu, kas virslīgā nav peļams rādītājs. Vai šādas kvalitātes spēlētājs vajadzīgs Latvijas valstsvienībai? Ja skatāmies komplektā ar visu to, ko rakstīju līdz šim, noteikti ne. Ja lūkojamies tikai uz “pliku” meistarību, godīgi jāatzīst, ka Žuniors nebūt nav pārāks par šā brīža labākajiem Latvijas uzbrucējiem. Dodot zaļo gaismu, mēs par kripatiņu vairotu konkurenci, taču par kardinālām izmaiņām komandas kopējā meistarībā nevar būt ne runas. Konkrēti šobrīd Latvijas valstsvienībā Žuniors būtu kandidāts, rezervists. Kam gan mums rezervistu ārzemnieku?

Pat, ja Žuniors būtu nākamais Brazīlijas brīnumbērns, kā savulaik bija Ronaldu vai Ronaldinju, tas diezin vai kardināli mainītu Latvijas valstsvienības spēku. Pat Lionela Mesi iekļaušanās mūsu komandā negarantētu iekļūšanu pasaules vai Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Tad jājautā, vai mums sagādātu gandarījumu mazliet spēcīgāka valstsvienība, kurā spēlētu pieci naturalizēti brazīlieši, četri krievi, trīs argentīnieši un divi nigērieši... Man nē. Lai spēlē pašmāju puiši un dara to ar sirdi un dvēseli. Citādi iznāks lepošanās ar svešu ”mantu”.

Ir mums bijuši piemēri, kad pakļaujamies naturalizācijas cilpai. Ko esam ieguvuši? Krievs Mihails Miholaps valstsvienībā aizvadīja nedaudz vairāk par 30 spēlēm un guva divus vārtus. Ukrainis Andrejs Perepļotkins nospēlējis 29 spēles un guvis trīs vārtus. Vēl naturalizēti ir Andrejs Kostjuks un Ivans Sputajs... Allaž, protams, var atrunāties, ka vienam talantu apslāpēja trauma, citam - vēl kas cits, taču taustāmais atlikums ir pieticīgs, lai neteiktu vairāk. Par nevienu no šās četrotnes neceļas roka teikt, ka tas bijis ”milzīgs” ieguvums Latvijas valstsvienībai. Pēdējie divi tur pat nav spēlējuši un droši vien nekad arī nespēlēs. Man saziņa vairāk bijusi ar Miholapu un Perepļotkinu. Neviens no viņiem tā arī nav iemācījies latviski. Diezin vai Žuniors šo “tradīciju” lauztu...

Paši vainīgi, ka nespējam izaudzināt nākamās Eiropas zvaigznes, taču nav arī jāieslīgst mazvērtības kompleksos. Arī laikā, kad Latvijas futbols nepiedzīvo vieglākos laikus, neesam nekādi kājslauķi. Un nekad arī nebūsim, ja vien būs pareiza attieksme par spēlēšanu Latvijas valstsvienībā!