Latvijas bobsleja nākotne – kuģis bangainā jūrā

Latvijas bobslejs pašreiz apstājies krustcelēs, kurās ļoti pūš. Pa kuru ceļu aizpūtīs, atkarīgs arī no pašiem. Ir daudz „ja” un „tad”. Pēc Jāņa Miņina demisijas no Latvijas izlases rindām un šūpolēm lejup tās augšup atkal šāvās līdz ar panākumiem četriniekos Sanktmoricā un Čezānā, lejup slīdot pasaules čempionātā Bavārijas nostūrī Kēnigszē. Sezona vēl nav pabeigta – pēc nedēļu ilgas atpūtas (mājās nav būts divus mēnešus) vēl ieplānoti Baltijas kausa mači Siguldā un Krievijas trasē Paramonovā. Iespējams, vēl kādas sacensības, par kurām tiks paziņots atsevišķi. Tomēr lielos vilcienos svarīgākā sezonas daļa noslēgta un viss atlikušais ir tikai gatavošanās 2011./2012. gada sezonai. Kāda tā solās būt un kas mums „spīd” Sočos pēc nepilniem trim gadiem?

Lai lūkotos nākotnē, jāsaprot, vai vieta, kur sēžam, ir peļķe vai okeāns ar haizivīm. Tā kā šī nav kārtējā stereotipā Latvijas bobsleja sezona, kurā ir viens braucējs, kas rangu tabulā lūkojas augstāk, un otrais, kas mēģina pierādīt, ka viņš arī ir, no bobsleja seifa grābjami ārā gan dimanti, gan krāsaini stikliņi.

Tie (lieli nopelni te izlases galvenajam trenerim Sandim Prūsim), kuri pavasarī un vasarā iestājās par kursa maiņu no manis pieminētās „visu pirmajam pilotam” politikas uz konkurences radīšanu vienībā un jauno pilotu apmācību, tagad varētu sist pie krūts un ar vārdiem „es taču teicu” iet uz Ministru kabinetu – ja ne pēc prēmijām, tad par tālredzību pēc augstiem amatiem valdībā, jo tā taču tālāk par savu cauro zeķi neredz. Bobslejisti tā nedara, un pareizi vien ir – sliktais tonis.

Tālredzība apliecinājās „Jāņa Miņina dumpī”, kas sākās pirms Jaunā gada ar demaršu no Altenbergas trases un, teiksim, kā ir, joprojām labākā Latvijas pilota Miņina un Latvijas bobsleja izlases laulības šķiršanu pēc tā. Ja bijušais Jāņa stūmējs Oskars Melbārdis un Uģis Žaļims oktobrī nebūtu ķērušies pie bobu vadības svirām, izlase ar vienu pašu Edgaru Maskalānu būtu peļķē, karjerā, Baltijas jūrā prāmī „Estonia” vai atgādinātu „Titāniku” minūti pirms tikšanās ar ledus kalnu... Tagad, kaut ar grūtībām, vismaz sezonas otrajai daļai izdevās nodrošināt arī otras Latvijas ekipāžas startu sacensībās. Ja Miņins būtu braucis Altenbergā, Melbārdis būtu ticis pie starta četriniekos Eiropas kausa posmā Vinterbergā, iespējams, sezonas pēdējos mačos būtu tikuši pat pie starta Pasaules kausa posmos un pasaules čempionātā pat ar trim ekipāžām, taču tas laikam būtu pārāk skaisti, ņemot vērā jauno pilotu mazo pieredzi.

Kamēr Miņins uzņēmis kursu Slovākijas izlases virzienā, acis pavērsās pret Maskalānu, kas līdz šim mēģināja samierināties ar otrā pilota lomu. Labākie stūmēji un tehnika, bet arī preses uzmanība, rezultātu prasīšana no Edgara, uz viņu liktās cerības... Maskalāns dabūja izbaudīt visu buķeti, ar ko parasti bija jāsaskaras Miņinam. Kamēr no viņa netika gaidīts goda pjedestāls katros mačos, Edgars likās kā klints, taču atlika uzvarēt Pasaules kausa posmā Sanktmoricā un ar samērā sliktu braukšanu būt otrajam Čezānā, kā pasaules čempionātā čiks vien iznāca. Divniekos trīs vietas aiz Maskalāna, turklāt otrā desmita vidū... Arī pēc četrinieku sacensībās iegūtās 9. vietas ne jau bez iemesla Prūsis, maigi izsakoties, teica, ka Maskalāna braucieni viņam ne visai patikuši... Secinājumi? Pie pirmā pilota lomas un darba paaugstinātas spriedzes apstākļos jāpierod, un dažs to nemaz nevar. Skaidrs ir viens – Edgaram ar Latvijas labākajiem stūmējiem un tehniku jābrauc labāk. Ja viņš to spēs, būs pirmais pilots, ja nē... Ne velti Edgars ietur dziļu pauzi pirms atbildes par startiem Soču olimpiādē.

Ar sakarsušu slidu Sanktmoricā vislabāko rezultātu uzrādījušais un uz vietas diskvalificētais Oskars Melbārdis turpmāk pārsteidza tikai ar labiem starta laikiem, kaitinot konkurentus, un diviem ļoti labiem braucieniem pasaules čempionāta otrajā sacensību dienā četriniekiem. Pirmos divus noraka satraukums – pirmais pasaules čempionāts pilota lomā, bet tā ir labojama lieta.

Uģis Žaļims, arī nākot no stūmējiem un braucot pirmo gadu boba priekšā, divu mēnešu laikā personisko rekordu Siguldas trasē divniekiem uzlaboja par vairāk kā trim sekundēm, pasaules čempionātā ar stumšanu balstot Maskalāna ekipāžu.

Kāpēc Latvijas bobslejam par spīti labiem jaunajiem pilotiem, vieglas dienas nav gaidāmas (interesantas – gan)? Iemeslu ir daudz, un rekonstrukcijas procesā pirmatnējo plānu nāksies koriģēt vēl ne reizi vien.

Pirmkārt, prom ir Latvijas labākais pilots Jānis Miņins. Lai arī ir mēģinājumi viņu pierunāt atgriezties Latvijas izlases sastāvā, par 99,9% var apgalvot, ka tas nenotiks. Ja nu gadās kādas kadru maiņas izlases treneru sastāvā, varbūt tad. Visticamāk, jau nākamsezon Jānis stūrēs Slovākijā pierakstītu bobu. Latvijas Bobsleja federācijai nav iemesla šo iespēju Jānim liegt, lai gan naudas, viņu trenējot, patērēts daudz. Kompromiss varētu būt kāda Slovākijai „lieka” lata, eiro vai ASV dolāra pārskaitīšana Latvijas pusei par pilota sagatavošanu, bet tās jau ir līdz nākamajai sezonai risināmas nianses, kas Latvijas izlasi ievērojami neskar. Ja mūsu puse iecērtas un „brīvlaišanas vēstuli” nedod, kas gan ir mazticams notikumu pavērsiens, ieguvējos nebūs neviens – ne federācija, ne sportists. Pēc sarunas ar Jāni ir skaidrs, ka ar līdzšinējiem nosacījumiem viņu atpakaļ atmānīt nevarēs un viņš, galīgo lēmumu pieņēmis, psiholoģiski jau ir citur.

Otrkārt, Edgaram Maskalānam par pirmo pilotu vēl jāizveidojas. Viņam ir dotības (varbūt vienīgi Jānim Miņinam līdzīgie fiziskie rādītāji liedz starta metros panākt labākos laikus), lai kļūtu par labu pilotu. Vai ar to būs pietiekami, lai būtu pirmajam, laiks rādīs, jo uz papēžiem min jaunākie un fiziski spēcīgākie sekotāji. Lai uz ilgu laiku ieņemtu pirmās ekipāžas pilota vietu, jāpiepildās trim nosacījumiem – Edgaram jāpierod pie pirmā pilota nosaukuma izraisītajiem negatīvajiem efektiem un jāiemācās tikt galā ar uztraukumu pirms starta, jāieklausās padomdevējos, lai tiktu vaļā no kļūdām braukšanā, un kritiski jāanalizē savs veikums trasē, kā arī... jāgrib būt bobslejā. No vienas puses tas ir labi, ka Maskalāns risina tūlītējus uzdevumus un daudz nedomā par rītdienu, no otras – jāizvirza mērķis, kuram sekot.

Treškārt, Melbārdim šī bija ļoti daudzsološa sezona – konkurenti tā arī nenoticēja, ka vismaz lejup pa piemājas gravu ar mutes bļodu kādus gadus četrus – piecus Osis nav braucis. Starts ir, nav pieredzes. Tā ir apgūstama lieta, taču prasa daudz laika, turklāt Amerikas kontinenta trases Melbārdis ir jutis tikai ar noliektu galvu Miņina bobā. Gribēšana ir, vajadzēs pacietību. Tā būs nepieciešama gan sportistam un stūmējiem, gan treneriem un federācijai, gan līdzjutējiem. Labākais laiks Sanktmoricā daļēji ir sagadīšanās – starts pēdējās rindās, daļēji – jau iegūta meistarība, taču reālās Oša vietas četriniekos pagaidām ir uz pirmā desmita robežas un aiz tā. Tieši pasaules čempionāts bija labs tādā ziņā, ka apliecināja, cik daudz vēl jādara – „lampu drudzis” visu salika pa vietām pirmajā četrinieku sacensību dienā, bet četri braucieni parādīja, ka labi nobraukt vismaz Kēniszē sanāk katrā otrajā startā. Treniņos gāja daudz labāk, tāpēc vienkārši norakstīsim to vairāk uz satraukuma rēķina, taču stabilitāte vēl iegūstama.

Ceturtkārt, nav labi vainu nogrūst uz tehniku, kad vēl daudz citu lietu slīpējamas, tomēr divniekos Osim bobs „nevelk”... Federācijas viceprezidentam Zintim Ekmanim ir savi plāni un iestrādes šajā jautājumā, taču vēl jau kas jēdzīgāks jāatrod arī Žaļimam, kuram šīs sezonas otrajā pusē braukt iznāca mazāk...

Piektkārt, ne vienmēr progress ir arī otrajā sezonā. Vismaz ne tik liels, kā, sākot no nulles punkta. Iespējams, ka nākamā ir pat tāda kā atkāpšanās sezona pirms nākamā lēciena augšup. Tas jāatceras ne tikai Oskaram un Uģim, bet arī līdzjutējiem, federācijai un sponsoriem.

Piektkārt, nezinu, kas plānots individuālajos plānos šā gada sezonai sarunās ar Latvijas Olimpisko vienību, taču apgalvot droši, ka arī nākamajā sezonā Maskalāns, Melbārdis, Daumants Dreiškens un Intars Dambis būs LOV A vienībā, bet Mihails Arhipovs, Raivis Broks un Žaļims – B vienībā, nevar, bet jaunatnes sastāva LOV vairs nav. Tas būs pārbaudījums, jo viena lieta ir, kad tev mēnesī maksā tūkstoti latu vai kaut divreiz mazāk, cita, ja maksā mazāk vai nemaksā pavisam.

Sestkārt, nozīmīga būs sponsoru attieksme, jo liekas, ka tagad katrās sacensībās goda pjedestāla tuvumā latvieši negrozīsies. Sarunas par kursa maiņu ar atbalstītājiem ir bijušas jau pirms sezonas, kā arī pēc šķiršanās no Jāņa Miņina, bet tādas būs nepieciešamas vēl, īpaši, ja nākamajā sezonā trūks augstvērtīgu rezultātu.

Septītkārt, pat ar sponsoru sarūpētajiem līdzekļiem var būt par maz, jo konkurētspējīgu tehniku vajadzētu arī Žaļimam, bet, ja tiek izveidota vēl kāda ekipāža, tad no kāda otrā gada – arī tai.

Astotkārt, varbūt mums uz Soču olimpiskajām spēlēm būs trīs konkurētspējīgas ekipāžas, bet tikpat labi var nebūt nevienas. Neaizmirsīsim par Maskalāna dziļdomīgumu brīžos, kad tiek skarts olimpisko spēļu temats, un par faktu, ka parasti pilotu labākie gadi sākas ap trīsdesmit.

Visbeidzot, noteikti būs arī labas ziņas. Tāpat kā šajā sezonā, kad priecēja Maskalāna uzrādītās augstās vietas Eiropas čempionātā Vinterbergā un Pasaules kausa posmos Sanktmoricā un Čezānā, kā arī jauno pilotu progress. Bija interesanti. Gribētos, lai tā ir arī turpmāk.