Opītis: starp diviem Dinamo

Uldis Opits rūpīgi, kā visu dzīvē darīt radis, sargāja Rīgas meistarkomandas Daugava vārtus laikā no 1952. līdz 1961. gadam. Tas bija laiks starp diviem Dinamo – pirmais beidzās 1949. gadā, otrais sākās 1967. gadā. Piecdesmitajos gados latviešu hokejs vēl nebija galīgi nolaists uz grunti, ar mums rēķinājās pašā Maskavā. Vārtsargs Imants Spundiņš pat tika iekļauts PSRS izlasē – un no tāda priekšstrādnieka varēja mācīties jaunais Opītis.

Ūlantiņš piedzima Daugavpils cietoksnī 1932. gada 3. februārī Latvijas armijas virsnieka ģimenē, taču pats sevi atceras tikai kā Rīgas puiku Uli – jo viņam vēl nebija četri pilni gadi, kad ģimene pārcēlās uz Rīgu, uz Vārnu ielu. Ko sportam nozīmē Griščene, to vecajiem puikām nav lieki jāatgādina. No turienes auga gvarde hoķim, basketam, futenei un citiem, sīkākiem sporta veidiem.
Opis iesāka kā futbolists Lokomotīvē, spēlēja pussargos, taču tad treneris Pakalns, nez kāda funktiera vadīts, paaicināja jaunekli nostāties hokeja vārtos. Sākumā bez slidām, kuras iedeva vien tad, kad saprata – no Opīša var iznākt lietaskoks. Un iznāca itin fiksi – divdesmit gadu vecumā nostāties meistaru vārtos spēj tikai retais. Kaut gan par stabilu vārtu sargātāju Daugavai Uldis kļuva pāris gadus vēlāk. Un vārtsarga masku uzlika tikai savā pēdējā sezonā.

1955. gadā prese viņu vērtēja: „Opits ir jauns, talantīgs, ar lielām nākotnes izredzēm.”
1958. gadā: „Opits – vārtsargs, kurš ar katru spēli uzlabo sniegumu. Pašreizējās kustības ir par lēnām. Nepieciešami reakcijas ātrumu uzlabojoši vingrinājumi.”
Vingrinājumu bija diezgan – tā, ka vairāk nesagribēsi. Viens no hokeja paradoksiem: jo vājāki ir laukuma spļētāji, jo lielākas iespējas vārtsargam izvērsties, biežāk rādīt savu prasmi un veiksmi. Ja tādas ir. Pats redzēju un apliecinu: Uldis Opits bieži stāvēja uz aplausiem.
No raksta 1960. gadā, kad Daugava (RVR) turpat šļuka laukā no A klases, paliekot 18. vietā: „Vārtos labi spēlēja Opits. Tomēr arī šoreiz neizdevās izvairīties no zaudējuma.”
1961. gadā: „Īpašu interesi izraisīja Daugavas tikšanās ar ACSK. Varonīgi turējās vārtsargs Opits, tomēr mūsējie piedzīvoja kārtējo zaudējumu ar 1:3.”
Bet tad, tajā pašā 1961. gadā, Daugavas vecākais treneris Anatolijs Jegorovs presē drukā: „Ir arī tādi spēlētāji, kas savas spējas neatklāja visā pilnībā, kuriem pietrūka nopietnības un atbildības sajūtas. Tie ir Opits un A. Antonovs.”

V čom tormoz, biedri Jegorov?
Lietas būtība nebija vis vārtsarga atbildības sajūtas trūkumā – jo lai nu kā, bet atbildīguma Opītim nekad nav trūcis (tā vēl šodien vērtē cīņubiedri). Nelaime tur, ka Daugavai pēc pašu trenera Kārļa Roņa demisijas zaļā pūķa vainas dēļ sāka uzmākt trenerus no malas, no „pašas” Maskavas. Jegorovs bija viens no viņiem. Un viestreneri vilka līdzi savus puikiņas, kam galvaspilsētā vietas meistaros neatradās – gan jau čuknai Rīgai būs gana labi! Opits pēkšņi sev apkārt pie vārtiem samanīja Klipinu, Kazakovu, Gubanovu, Lavrovu, vēl kādus urlas, un tādā vidē vairs nespēja elpot. Nodeva mantiņas ne zdrastu nepateicis, aizgāja spēlēt un trenēt, kā toreiz teica, „pa republiku” . Tūdaļ izveda paša trenētos RER puikas par Rīgas un Latvijas jaunatnes čempioniem, pats arī nosargājot RER pieaugušo vārtus līdz sudraba medaļām.

Un sagriezās hokeja ilgspēlēšanas, rīkošanas, trenēšanas, tiesāšanas virpulis, kurš Uldi Opitu nav laidis vaļā vēl šo baltu dienu. Kuru, ļoti iespējams, viņš aizvada uz slidām veterānu komandas treniņā. Kā nekā 2009. gadā Latvijas hokeja veterāni 45+ vecuma grupā ir kļuvuši par Pasaules čempioniem. Ielāgojiet – 77 gadus sasniegušais Opītis cīnījās līdzi vīriem, kuri bija 45 līdz 50 gadus jauni...
17 gadus viņš veltīja Dinamo hokeja skolai, sešus gadus piedalījās arī pie meistaru trenēšanas, piecus gadus bija spēlējošais treneris tālaika otrajā komandā Latvijas Bērzs. Viņa personīgajā lietā ir arī ieraksts: „Hokeja veterānu kluba un sieviešu hokeja aizsācējs Latvijā”. Un tas prasās plašāk atstāstāms.

Līdz ar atjaunoto neatkarību Latvijā arī radās iespējas pēc iepriekš neatļautām, tāpēc jo vilinošākām jomām. Opits kopā ar jaunāko kolēģi Andreju Zaķi uzņēmās tādas klapatas, kā sievietes hokejā. Ar pazīstami saldo Laimas marku deviņdesmito gadu sākumā kopā salasījās komanda, kurā no daiļslidotājām, vieglatlētēm, kamaniņu braucējām bija jāiztaisa hokejzapte. Tika izdarīts. Ar diviem gadiem pietika, lai 1993. gadā Latvijas dāmu (?) komanda Kijevā uzvarētu Eiropas meistarsacīkšu B grupā un iekļūtu augstākajā sabiedrībā.
Savukārt veterānu lietu kārtošana Opa pārziņā nonāca likumsakarīgi: kurš gan cits, ja ne viņš, kam visi gali rokā un visi vecpuikas zināmi...

Ēvalds Grabovskis, kurš jaunības dienās cīnījies vienā laukumā ar jubilāru:
--Tikai neraksti, ka Uldim hokejs ir kā vienīgais dzīvesveids! Viņam svarīga ģimene: dzīvesbiedre Valda (ar kuru jau nosvinētas zelta kāzas), meita Sandra, mazdēls Kristaps. Viņa māja, kuru savām rokām izkopis no veca kroga Līgatnē. Viņa suņi, ar kuriem gandrīz vai spēj sarunāties. Bet hokejā viņš vispirms ir rīkotājs, viens no vīriem, kuri to lietu pie mums ar atbildības sajūtu veiksmīgi satur kopā.

Patlaban Uldis Opits ir LHF Veterānu padomes un Latvijas Amatieru veterānu līgas virsaitis. Bet par mūsdienu lielo hokeju godājamam senioram ir savas domas.

Viņš lepojas ar to, ka mums atkal ir spēcīga Dinamo komanda, kura var uzvarēt jebkuru. Ka latviešu puikām KHL ir iespējams sevi parādīt, nevis malties pa kādām Dānijas vai Itālijas provincēm. Vienlaik KHL ar NHL Opis nevēlas salīdzināt, jo tās tomēr ir dažāda vecuma un profesionalitātes grupas.

Žēl to talantīgo jauniešu, kuri nevar turpināt karjeru vien tāpēc, ka vecākiem trūkst līdzekļu sava puikas atbalstīšanai – ko vajadzētu darīt, bet ko tikpat kā nedara valsts vai pašvaldības. Vienlaik kaitina tie vecāki, kuri ar biezajiem makiem bīda savu atvasi hokejā ar vai bez paša vēlēšanās. Un pieprasa trenerim: es te maksāju, tāpēc taisi augšā man NHL zvaigzni!

Vecmeistars domā, ka tādiem vīriem, kā Ozoliņš, kā Niživijs, daudzi ārzemnieki var tikai zābakus nopucēt un par tādu atļautu godu lielu paldies pateikt.

Atceroties Tihonova laikus, kuriem pats kā treneris un rīkotājs cauri gājis, Opits uzskata , ka treniņu režīms tomēr bijis pārspīlēts ar milzīgām veselībai bīstamām slodzēm. Tādas mūsdienu hokejisti varētu arī nepavilkt. Turklāt Latvijas hokeja izaugsme Tihonovu interesēja maz, viņš balstījās uz visā valstī sameklētiem viesstrādniekiem. No kuriem daudzi gan vēlāk pie mums naturalizējušies un kļuvuši par savējiem.

Seniors ir optimistiski pārliecināts: mūsu hokeju vēl gaida slavena nākotne. Hokeja halles uzceltas salīdzinoši nesenā pagātnē, un tagad sākam gūt ražu, kas nepaliks pēdējā – jaunieši tiek uz mākslīgā ledus, tāpēc Latvijas izlase kļūst latviska.

Uldis Opits: neapgalvošu, ka hokejs ir latviešu nacionālā sporta spēle, tomēr ledus laukumā esam sasnieguši savai mazajai valstij lielus rezultātus. Ar mūsu iespējām varēt piedalīties pasaules čempionātos dažādās vecuma grupās – tas ir izcils sasniegums. Ja kāds sapņo tikai par medaļām un skaišas par to trūkumu, tad ir laiks nolaisties uz zemes un priecāties par katru skaisto mirkli hokejā.

Rakstu sagatavojot izmantoti arī materiāli no Segeja Žoltoka fonda.