Treneris Andruškevičs par Rebekas Ibrahimas atgriešanos, treniņprocesu un reālajiem mērķiem

2020. gadā perspektīvā svarcēlāja nolēma likt punktu sportistes gaitām un pārvācās dzīvot Katarā pie vīra Moāza Mohameda Ibrahima.

2022. gada oktobrī, četrus mēnešus pēc bērna piedzimšanas, paziņoja par svarcēlājas karjeras atsākšanu, pārstāvot Kataras izlasi, trenējās sava iepriekšējā trenera Andruškeviča vadībā un 2023. gada sākumā aizvadīja pirmās sacensības.

Tagad sportiste, kā norāda treneris Andruškevičs, ir apņēmības pilna zem Latvijas karoga atkal cīnīties par augstākajiem sasniegumiem.

Kā nonācāt pie Rebekas atgriešanās Latvijas svarcelšanas saimes paspārnē?
Mums kontakts bijis vienmēr. Ar Latvijas komandu bijām sacensībās Dohā, kur viņa startēja individuāli. Tad viņa arī sāka trenēties, pa druskai audzējot slodzi. Pagājušā gada septembrī viņa sāka strādāt nopietnāk un paprasīja plānus.

Es jau viņai uzreiz arī prasīju, vai viņa var celt stieni. Allaž esmu uzskatījis, ka viņai ir visi nepieciešamie parametri, lai sasniegtu augstākās virsotnes. Arī nervu sistēma.

Kopā izdomājām, ka viņa grib startēt. Ja viss būs kārtībā un ģimene atbalstīs, tad domāju, ka viņa var kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Bet ģimene ir būtisks aspekts, jo tā nav maza.

Procentuāli, cik tuvu savai labākajai formai viņa šobrīd ir?
100% noteikti nav. Teiktu, ka 60-70% no tā, kur viņa bija pirms aiziešanas no sporta. Kā jau teicu, nopietni viņa trenējas tikai kopš septembra. Jā, pirms tam gāja uz treniņiem kopā ar vīru, bet tā vairāk bija fiziskās formas uzturēšana.

Cik kilogramu Rebeka šobrīd ceļ?
Aptuveni 90 raušanā un nedaudz pāri 100 kilogramiem grūšanā.

Piezīme – Ibrahimas personīgie rekordi ir 103 kg raušanā un 124 grūšanā.

Pirms karjeras pārtraukšanas Rebekai bija zināmas problēmas ar ceļgaliem. Vai laiks prom no sporta palīdzējis šajā jautājumā?
Nekā nopietna nebija, jo operācija nebija jātaisa. Nedaudz sāpēja ceļgali. Pagaidām baigi neredzu problēmas ar to.

Aiziešanas iemesli jau bija citi – mīlestība un vēlme apprecēties. Tagad pasaulē nākuši arī divi bērni.

Jau pieminējāt divu bērnu laišanu pasaulē. Kā tas var ietekmēt atgriešanos augstākajā līmenī?
Atceros, ka sportiste no Ukrainas pēc divu bērnu piedzemdēšanas cīnījās par medaļām gan Eiropā, gan pasaulē. Galvenais, lai nav problēmu ar muguru. Pagaidām par to nav sūdzību. Savu reizi jau, protams, jūt muguru un plecu muskuļus, bet tas ir normāli.

Kā reāli šobrīd norit treniņprocess?
Rakstu plānu un sazināmies video zvanos. Citreiz viņa nofilmē treniņu un pēcāk atsūta. Protams, Rebeka vairāk uzturas Katarā, jo tur dzīvo viņas ģimene. Dažreiz viņa kopā ar bērniem atbrauc arī uz Latviju un patrenējas šeit. Arī šobrīd viņa Latvijā gatavojas Eiropas čempionātam.

Citos sporta veidos treneri nav lielākie attālinātā treniņprocesa fani. Kā vērtējat šādu pieeju?
Svarcelšanā ir citādāk. “Zoom” zvanā tu faktiski esi blakus zālē. Pēc katra gājiena norādu uz niansēm. Viss notiek.

Cik bieži Rebekai jābrauc trenēties uz Latviju?
Atkarīgs no treniņnometnes. Paredzēts, ka Latvijā viņa ieradīsies aptuveni divus mēnešus pirms lielajiem mačiem. Tagad viņa gatavojas gaidāmajam Eiropas čempionātam Moldovā (13.-21. aprīlis).

Kāds rezultāts tur būtu optimāls?
Domāju, ka vieta starp labākajām astoņām vai desmit sportistēm. Pirmais mērķis ir atgriezties Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sastāvā. Domāju, ka nosacījumus tam viņa varētu izpildīt jau šogad.

Oktobrī norisināsies pasaules čempionāts. Arī tur, manuprāt, viņa varēs uzrādīt labus rezultātus, ja turpinās iesākto darbu un ģimene atbalstīs. Domāju, ka tur jau viņa varētu būt tuvāk personīgajiem rekordiem.

Kāpēc Rebeka atgriezās pie nopietna treniņprocesa?
Domāju, ka olimpisko spēļu dēļ. Tokijā viņa ar saviem labākajiem rezultātiem būtu paņēmusi bronzu vai pat sudrabu. Zeltu viņa nevarētu pacelt. Sudraba medaļniece gan raušanā, gan grūšanā uzrādīja par pieciem kilogramiem zemāku rezultātu.

Manuprāt, viņa grib to medaļu. Jau pirms tam mums bija saruna, kurā viņa teica: “Trener, nostartēšu Tokijā un viss, jo gribu dzīvot dzīvi.”

Arī tagad viņa man prasīja, vai, manuprāt, ir spējīga cīnīties par medaļām. Godīgi atbildēju, ka ir spējīga, bet jāturpina strādāt. Domāju, ka viņa var atgūt iepriekšējo karjeras trajektoriju.

Šobrīd ģimenes atbalsts ir?
Pagaidām ir, bet jāatceras, ka tas nav tikai viens gads. Būs jāliek klāt arvien vairāk un jātrenējas daudz.

26 gadi ir tālu no karjeras norieta...
Jā, par medaļām cīnījušās arī sportistes, kurām ir pāri 30. Piemēram, šobrīd trenējamies kopā ar čehiem. Arī tur vienai sportistei ir 32. Viss atkarīgs no tā, kā sevi saglabā.

Lai izdodas gaidāmajā Eiropas čempionātā!
Paldies!