Plēsnieks: "Jāatgūst jaunības dullums"

Limasolā Plēsnieks zelta godalgu izcīnīja gana pārliecinoši, summā paceļot 391 kilogramu (176+215) un tuvāko sekotāju, krievu Soslanu Dzagojevu apsteidzot par 12 kilogramiem (175+204). Pirms pāris nedēļām pasaules čempionātā 22 gadus vecais latviešu svarcēlājs summā pacēla 390 kilogramus (174+216) un ierindojās desmitajā vietā.

"Dodoties uz sacensībām, parasti jau vari salīdzināt sevi ar konkurentiem. Zināju par krievu, ar kuru startēju Prezidenta kausa izcīņā septembrī. Taču pēc neveiksmīgā pasaules čempionāta Eiropas U23 čempionātā drīzāk bija cīņa pašam ar sevi," skaidro Artūrs. "Grūti pateikt, vai izdevās izlādēt emocijas. Ja grūšanā būtu pacēlis 224 kilogramus, tad justos citādāk, bet pašlaik jāsecina, ka pilnībā vēl neesmu atguvies no pasaules čempionāta."

"Pazudusi ne gluži pārliecība, bet varbūt pārgalvība. To ir grūti izskaidrot. Pirmajā raušanas mēģinājumā 167 kilogramus no lejas pacēlu labi, bet augšā kaut kas nebija kārtībā. Otrajā mēģinājumā ar 172 kilogramiem bija otrādi, bet trešais mēģinājums ar 176 kilogramiem bija pats labākais. Tādēļ grūti spriest, kur tad īsti slēpjas vaina. Varbūt pirms mačiem vairāk jāmeditē. Jāatgūst jaunības dullums," smejoties prāto Plēsnieks.

Par salīdzinoši mazajiem svariem pirmajos mēģinājumos (167 un 206 kilogramiem) esot izlēmis treneris Eduards Andruškevičs. "Iesildoties konkurenti daudz mainīja sākuma svarus un pašam pēdējos mēģinājumos radās problēmas ar 163 kilogramiem, tādēļ negribējām forsēt. Mani pašu jau vairāk uztrauca tieši rezultāts, bet trenerim svarīgāka bija medaļa. 224 kilogramus nācās pat izlūgties. Paņēmu viegli, vismaz tā izskatījās video, bet no krūtīm īsti nesapratu, kas notika - augšā dabūju, bet tā īsti neizdevās pacīnīties, lai nofiksētu svaru. Turklāt acīm priekšā jau aizgāja plīvurs."

Atskatoties uz sezonu kopumā, Plēsnieks secina, ka lielākā vilšanās ir par to, ka nav bijis progresa rezultātos. Prieks būtu tad, ja būtu izdevies atkārtot personisko rekordu un tas būtu noticis pasaules čempionātā Almati. "Bet nav arī ļoti jāpārdzīvo. Sportā ir tādi brīži, kad kaut kas apstājas. Tad kaut ko jāpamaina un jābruņojas ar pacietību. Arī treneris saka, ka spēks pieaug. Pirms diviem, trim gadiem ceļot trīcēja gan rokas, gan kājas, turpretī tagad tas pats svars padodas drošāk un pārliecinošāk. Galvenais nedomāt, ka kaut kas var nesanākt."

Šonedēļ Artūram vēl jāpiedalās sacensībās Polijā, bet pēc tam gan sezona būs galā un atkal varēs sākt gatavoties Eiropas čempionātam, kas aprīļa vidū risināsies Tbilisi. "Ir padomā vairāk piestrādāt pie garīgās sagatavošanās pirms svara celšanas. Par to esmu runājis ar savu vecāko brāli un trenera jaunāko brāli Juriju, kurš ir mans pirmais treneris. Pasaules čempions Iļja Iļjins un vicečempions Ruslans Nurudinovs pirms saviem mēģinājumiem klausās mūziku un dzer tēju, visādi cenšas sevi pozitīvi uzlādēt. Turpretī citi pilnībā noslēdzas sevī. Piemēram, Viktors Ščerbatihs, kurš dzirdēja tikai trenera teikto. Visi nav vienādi, tādēļ jāmēģina un jāsaprot, kas man palīdz sevi uzlādēt pirms lielajiem svariem."

Treniņu procesā nākamgad nekādas būtiskas izmaiņas nav plānotas. Jau šogad augustā šis tas tika pamainīts un tas deva rezultātus - spēks nāca klāt. "Taču mazinājās pārliecība par saviem spēkiem. Tā nu dīvaini sanāk - kļūstu spēcīgāks un vienlaikus zaudēju pārliecību. Kad biju jaunāks, bija gluži otrādi," piebilst svarcēlājs.