Leģenda aiziet. Kas paliek un kas notiks ar Latvijas BMX nākotnē?

Tokijas olimpiskā trase Štrombergam būtu ļoti piemērota

Štromberga un Latvijas BMX izlases treneris Ivo Lakučs atklāj, ka viņam ar Māri jau iepriekš bija saruna par karjeras beigšanu. "Tobrīd runājām par trim posmiem. Pirmais – jaunās trases būvniecība un atklāšana, kam bija plānots notikt jau šogad, Latvijas BMX 30 gadu jubilejā. Otrais – 2019. gada Eiropas čempionāts Valmierā. Bet trešais – ja Māris būtu turpinājis startēt līdz 2019. gada vasarai, tad līdz Tokijas olimpiskajām spēlēm būtu atlicis tikai gads."

Lakučs skaidro, ka svarīgi bija ļaut Mārim atpūsties, lai atgūtu motivāciju, taču jau pirmais solis šoreiz neīstenojās – trases būvniecības uzsākšana aizkavējās. Otrs faktors – Štrombergs kļuva par tēti, bet trešais – pēc 2016. gada olimpiskajām spēlēm pirmie divi gadi bija finansiāli grūtāki, jo sadarbību turpināt atteicās Māra lielākais sponsors "Free Agent", kas globāli samazināja atbalstu BMX.

"Zinājām, ka Tokijas trase Mārim būs ļoti piemērota, jo pēc daudzajiem un dramatiskajiem kritieniem Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs BMX devās tajā virzienā. Trase būs garāka, lielāka, parocīgāka tieši tādiem spēka braucējiem kā Māris," atzīst Lakučs. Vadoties pēc savas pieredzes, viņš tomēr uzskata, ka Štrombergs vismaz mazliet nožēlos savu lēmumu. "Protams, man nebija tāda talanta un sasniegumu, taču ir jābrauc tik ilgi, kamēr, atrodoties labākajā formā, vairs nevari uzvarēt. Viņš to nepamēģināja. Viss slēpjas motivācijā, spējā sevi pārvarēt."

Treneris norāda, ka 2017. gada pasaules čempionātā guvis apliecinājumu tam, ka Māris pēdējo panākumu vēl nav izcīnījis. BMX raksturīgas neuzmanības kļūdas dēļ pasaules čempionātā rezultāta nebija, taču Lakučs uzsver, ka ar ātrumu pirmajā taisnē un trasē kopumā konkurenti Štrombergam varēja tikai pienest ūdeni. "Ticība pazustu, ja viņš būtu labākajā formā, bet trasē zaudētu, jo tad atliktu tikai paļauties uz veiksmi. Taču pagājušā gada pasaules čempionātā mans hronometrs rādīja ko citu."

Olimpiādē bez puišiem?

Kas notiks ar BMX pēc Štromberga ēras beigām? Protams, tas ir plašs jautājums, bet galveno domu Lakučs tomēr pasviež. "Nenostrādājām uzreiz pēc Štromberga panākumiem. Pāris gadus esam zaudējuši savas pašpārliecinātības dēļ. Jaunie nav redzējuši smago darbu, tā vietā vairāk paļaujoties uz nepārdomātām emocijām. Pāris gadus varbūt nāksies iztikt bez skaļiem virsrakstiem, tomēr domāju, ka turpat vien būsim. Ir meitenes un jaunie čaļi, bet viss būs atkarīgs no viņiem pašiem, treneriem un jaunās trases. Cik gatavi viņi būs strādāt un iziet no savas komforta zonas?"

Latvijas BMX jaunatnes izlases treneris Miks Puķītis atzīst, ka neliela krīze pašlaik ir. Viņš skaidro, ka šobrīd nākas sadzīvot ar sekām tam, ka Latvijas BMX bijuši vairāki tukšie gadi. "Arī tagad vajadzēja būt elites līmeņa braucējiem, taču ir nogulēta paaudžu maiņa. Aizvadītajā sezonā vecākais Latvijas BMX sportists bija 30 gadus vecais Edžus Treimanis, bet otrs vecākais - 22 gadus vecais Kristens Krīgers. Lūk, arī tas posms, kas mums iztrūkst. Ja agrāk uz dullumu un risku nereti uzvarēja pat debitanti, tad tagad dzīvildze BMX ir pieaugusi. Īstais vecums ir 25-27 gadi. Tokijas olimpisko spēļu trasē uzsvars būs uz atlētismu, nevis tā Rio - izbrauc vai nosities."

Atšķirībā no iepriekšējiem cikliem dažādas olimpiskās trases nianses pirms Tokijas netiks slīpētas. Lakučs skaidro, ka trases vairs tik strauji nemainās, lai būtu jāmācās izbraukt katru milimetru. Vienlaikus jaunajā Valmieras trasē svarīgākās vietas – starta kalns līdz pirmajai pumpai – būs līdzīgas kā Tokijā, jo arī Valmierā trasi būvē tie paši speciālisti. Ja nu pirms olimpiskajām spēlēm kādam tomēr vajadzēs piebraukt kādu niansi, tad Rubenē varēs radīt šādas vietas imitāciju.

Aktuālāks šobrīd ir jautājums – kas tad vispār Tokijā brauks? Lakučs atzīst savu maksimālista dabu un ir gatavs kapitulēt tikai pēc tam, kad cīņa tiešām zaudēta, tomēr pašlaik izskatās, ka uz Tokiju brauks divi sportisti. Viņš cer uz divām meitenēm, bet puišiem bez pieredzējušo Štromberga un Treimaņa palīdzības būs grūti, tādēļ robeža jānovelk starp vienu un nevienu pārstāvi.

Latvijas BMX izlase mazbudžeta apstākļos šobrīd nespēj funkcionēt pilnvērtīgi – ar treneri, fizioterapeitu, mehāniķi un menedžeri. Rezultātu dēļ finansiālā situācija ir pasliktinājusies, turklāt arī individuāli pašlaik augstāk par Latvijas Olimpiskās vienības C sastāvu neviena nav. Ja izdodas atrast sponsoru, tad labākie kopīgi var aizbraukt uz treniņnometni. Tas arī ir praktiski vienīgais posms, kad izlase eksistē arī dabā, nevis tikai uz papīra.

Katram savs treneris...

Taču tam ir arī racionāls izskaidrojums, jo atšķirībā no laika, kad LOV kritērijiem un līmenim atbilstoši sportisti bija tikai Lakuča audzēkņi, tagad jaunie sportisti nāk kopā ar saviem bērnības treneriem, kuri alkst sevi apliecināt. Lakučs uzskata, ka neesot arī jēgas kopā sanākt mākslīgi. Ja reiz nav uzticības un visi nevar vienoties par galveno treneri, tad ar šādu realitāti jāsamierinās. "Kārtīgas komandas aug no saknēm, tādēļ nevar atņemt treneri, ar kuru sportists audzis no bērna kājas. Protams, gribētos, lai būtu pieci sportisti no viena trenera, nevis četri sportisti un pieci treneri, kā tas ir tagad. Taču nevari pateikt – ja brauksi ar mums, tikai tad būs rezultāti."

Vineta Pētersone šogad trenējās Starptautiskās riteņbraukšanas savienības (UCI) treniņu centrā Šveices pilsētā Aiglē pie Laiema Filipsa, bet Latvijā viņa trenējas pie Ģirta Kātiņa. Lakučs strādā ar Kristenu Krīgeru un pēc gada pārtraukuma pie viņa atgriezīsies arī Vanesa Buldinska, kura šogad trenējās pie Mika Puķīša. Ar Miku Strazdiņu strādā Olafs Lakučs, bet Helvijs Babris pērn no Ivo Lakuča pārgāja pie Puķīša. Tikmēr karjeru beigušais Treimanis pēdējās divas sezonas trenējās Jaunzēlandē pie Kurta Pikāra.

BMX jaunatnes izlases treneris Puķītis uzskata - ja gribam saskatīt piramīdas sistēmu un izvairīties no sāpīgas paaudžu maiņas arī nākotnē, tad tā ir problēma. "No otras puses - tas ir individuālais sporta veids, tādēļ sportista un trenera tandēms ir saaudzis kopā. Tur arī būtu jāmeklē varianti. Bet, skatoties no sporta veida pārraudzības pozīcijām, kopīgus saskarsmes punktus treniņu metodikā vajadzētu atrast. Vajadzētu savilkties vienā dūrē. Ikdienā tas nebūtu tik svarīgi, bet vismaz pirms lielajiem mačiem vajadzētu sanākt kopā. Šobrīd vairāk esam viens pret otru, nekā visi kopā pret konkurentiem citās valstīs."

...un vēl bobslejs

Pamatīgs ķīselis, bet lielo staigāšanu pastiprina arī masveidīgā BMX sportistu vēlme izmēģināt spēkus bobslejā. Pašlaik viens no viņiem – Helvijs Babris – ziemu nolēmis pavadīt bobslejā. Lakučs atzīst, ka viņam nekas neesot pret izmēģināšanu. Ikviens ir tiesīgs to darīt un tas pat ir vēlams. "Bet, ja sportists pamēģina un viņam sanāk, tad rodas jautājums – pag, un kas tālāk? Startēt abos sporta veidos – tas nav nopietni, lai ko man arī kāds stāstītu. Esmu ar Helviju strādājis vairākus gadus, uz aci es pat saku, ka viņš ir ļoti piemērots bobslejam. Taču pašlaik rit kvalificēšanās periods vasaras olimpiskajām spēlēm, bet sezona sākas marta beigās. Protams, katrs pats pieņem lēmumu. Bet, manuprāt, tas ir nepareizi."

Babra pašreizējais treneris Puķītis gan uzsver, ka ir pilnībā informēts par Helvija treniņu plāniem bobslejā, kas ir abpusēji saskaņoti. "Es to skaidrotu tā - Helvijs tur ir vispārējās fiziskās sagatavotības nometnē, kur viņam ir būtiski lielāka konkurence nekā BMX vidē. Viņš tiek kontrolēts gan no manas, gan Sanda Prūša puses. Mēs saprotam, ko darām. Saukt viņu par bobslejistu vēl ir krietni pāragri, jo viņa prioritāte joprojām ir 2020. gada olimpiskās spēles. Bobslejs - tas šobrīd ir kā eksperiments."

Pats Helvijs ir pārliecināts, ka bobslejs neizjauks viņa plānus BMX, jo treniņu programma ir ļoti līdzīga un tiek trenētas tās pašas muskuļu grupas. "Turklāt bobslejā ir daudz lielāka savstarpējā konkurence, kas nāks par labu manai izaugsmei, jo, ņemot vērā to, ka šogad karjeru beiguši trīs spēcīgākie Latvijas BMX braucēji, vienkārši sāk pietrūkt sparinga partneru un līmenis sāk kristies. Domāju, ka abus sporta veidus spēšu apvienot, jo abu sporta veidu sezonas nepārklājas, kas nozīme to, ka februārī, beidzoties bobsleja sezonai, atliks laiks sagatavoties BMX sezonai, kas sāksies aprīlī. Abi treneri [Prūsis un Puķitis] ir saskaņojuši plānus un, lai muskuļi neaizmirstu kā jāmin pedāļi, arī ziemas periodā veikšu dažādus uzdevumus uz ričuka. Prioritārais sporta veids ir un paliek BMX. Esmu apņēmības pilns, lai izcīnītu vietu šajā olimpiādē."

Taču migrāciju uz citu sporta veidu savā ziņā var ilustrēt arī kā ekonomisko bēgļu pārvietošanos. Skaļi neviens par to nerunās, taču skaidrs, ka arī tas ir viens no iemesliem. Jo viena lieta ir ēšanas un ceļošanas izdevumu apmaksāšana, taču ģimeni tādā veidā neuzturēsi. Līdz prēmijām BMX tālu, bet ar 30. vietu pasaules čempionāta LOV kritērijos neierakstīsies. Bobslejā vismaz ir četrinieka ekipāža, kurā visi tiek pie daļas pīrāga, turpretī BMX viss ir tikai un vienīgi paša rokās un kājās. Lai gan teikās stāsta, ka ar šādu finansiālā izdevīguma meklēšanu neko nesasniegsi, šādu izvēli cilvēciski var saprast.

11 gadus pēc Pekinas zelta beidzot būs pilnvērtīga BMX trase

BMX masveidība Latvijā aug, vecāki esot ieinteresēti, daudziem patīk BMX vide un tās piedāvātais dzīvesveids. Lakučs uzskata, ka kvalitāte nav kritusies, gluži pretēji – tā ir pat augusi, taču vēl vairāk ir audzis kopējais līmenis pasaulē. Jo īpaši tas sakāms par trasēm. Pirms desmit gadiem, Pekinas olimpisko spēļu gadā superkrosa posmā Kopenhāgenā finālā iebrauca trīs latvieši. Tolaik tā bija viena no modernākajām trasēm pasaulē. Šodien tās virāžas ir pārlieku lēzenas, trasē ir mazi ātrumi, bet tramplīni vispār ir kaut kādi neritmiski.

"Tā ir mūsu lielā problēma, par ko runāju jau vismaz sešus gadus," atgādina Lakučs. "Katru gadu kaut ko cenšamies uzbūvēt pašu spēkiem, bet tas nav pasaules līmenis. Mums nav Pasaules kausa posmu un olimpisko spēļu trašu būvniecības pieredzes. Tādēļ arī pašlaik neesam tur, kur bijām. Agrāk bijām dullāki un arī paši būvējām dullāku trasi. Taču tā ir treniņu trase, kurā vari strādāt pie sīkumiem. Ilgtermiņā labas un kvalitatīvas trases trūkums ir atstājis iespaidu uz jauno sportistu izaugsmi. Mums daudz kas ir vienkārši pagājis garām."

Latvijas Riteņbraukšanas federācijas padomes loceklis Edgars Dupats skaidro, ka runa nav par apsildāmu trasi, taču jumts agri vai vēlu būtu nepieciešams, jo trase jāpasargā no lietus un sniega. "Cik tad mums Latvijā ilgst ziemas? Laika apstākļu dēļ ar slēgto trasi izkristu tikai trīs mēneši, kas nav nekas traks. Latvijā mači sākas tikai maija beigās, bet starptautiskā sezona startē jau martā. Tādēļ mazie braucēji tiek sēdināti busos un vesti uz Itāliju vai Spāniju. Tas ir lieki. Ja vien mums būtu slēgtā trase, tad varētu trenēties jau marta beigās. Cilvēki nevis vestu naudu ārā no valsts, bet tērētu to tepat, Latvijā. Treniņnometnes varētu sarīkot pat skolas pavasara brīvlaikā."

Sākotnējais plāns 2012. gadā paredzēja slēgtās BMX trases un peldbaseina būvniecību, taču, kad pēc peldbaseina uzbūvēšanas tika aplūkotas tāmes, BMX trase palika bez jumta. Labi, ka esot paredzēta iespēja to uzbūvēt nākotnē. Pašlaik jau uzsākti trases būvniecības darbi, kurus būtu jāpabeidz līdz maija sākumam. Lakučam esot pārliecība, ka plānotajā termiņā darbus izdosies pabeigt, turpretī Dupats nav tik optimistiski noskaņots.

Taču lielākie tēriņi un arī atbilstoša vērtība būs starta kalnam – pirmajam valstī, kas izcīnījusi divus olimpiskos zeltus. Treneru telpas, sportistu atpūtas telpas, ģērbtuves, dušas un tualetes. Līdz šim šāda starta māja līdzekļu taupīšanas nolūkos nebija nevienā no trasēm. Ar laiku veloparkā plānots izveidot arī mehāniķu telpas, pamptreku un skeitparku. "Doma ir tāda, ka varēsim to pārdot arī citu valstu sportistiem. Trase spēs sevi uzturēt un attīstīties," uzskata Lakučs.

Laiki grūti, tomēr BMX neizmirs

Pirms gada Štrombergs intervijā Sportacentrs.com jau atzina, ka BMX finansiālajā ziņā ir pienākuši grūti laiki. Ja problēmas ir Amerikā, tad citur tās ir vēl lielākas, toreiz norādīja Māris. "Riteņu tirgus pēdējos pāris gadus ir gājis uz leju. Liels kritums bija šosejas velosipēdu pārdošanā. Bet, ja kaut kur ir liels kritums, tad pirmais cietīs tieši BMX, jo šosejas riteņbraukšana un MTB riteņbraukšana ir lielāki sporta veidi. BMX tiks nolikts malā, lai gaida labākus laikus. Tur mēs arī pašlaik esam."

Lakučs stāsta, ka nesen viņam bijusi interesanta saruna ar viena velosipēdu tirdzniecības tīkla īpašnieku Latvijā. "Viņš atklāja faktu, ka vēl pirms desmit gadiem Latvijā bija trīs četri lielie tirgotāji, bet šobrīd tādu ir 16. Līdzīga situācija ir pasaules BMX, kur ir 20 rāmju ražotāji. Visa nauda tiek sadalīta sīkākās daļās un beigās nevienam nekas pāri nepaliek. Ražotāji vairs nav ieinteresēti kādu atbalstīt un attīstīt," stāsta Lakučs. "Otrs faktors – olimpiskās spēles, kā dēļ privātie sastopas ar konkurenci, kurā ir iesaistīta valsts. Mēs paši neko neražojam, bet prasām līdzekļus no valsts. Uz tā balstās visas izlases. BMX ir ielikts rāmjos."

Miks Puķītis secina, ka pēdējos divos gados notikušās globālās izmaiņas BMX nav bijušas sporta veidam pozitīvas. "Dzimumu vienlīdzība uzspiesta mākslīgi, bet tas ietekmējis sacensību galvu fondu, lai gan konkurence vīriešu un sieviešu sacensībās atšķiras ievērojami. Gribētos sagaidīt arī citādu Starptautiskās riteņbraukšanas savienības pozīciju pret BMX, salīdzinot ar masveidīgāko šosejas un MTB riteņbraukšanu."

Lakučs atzīst, ka BMX par savām pozīcijām olimpisko spēļu programmā nekad nav juties drošs. Taču viņš ir pārliecināts, ka pat tad, ja BMX izzudīs no olimpisko sporta veidu saimes un zaudēs valstisko atbalstu, sporta veids neizmirs, jo ir gana saistošs, lai uzrunātu jauno paaudzi.

Olimpisko spēļu programmā cenšas ielauzties arvien ekstrēmāki sporta veidi, par kādu pirms desmit gadiem tika uzskatīts arī BMX. Lai piesaistītu skatītāju uzmanību, sportistiem jākļūst arvien atraktīvākiem. "Bet viss iet pa apli. Ar laiku apniks viss trakais un cilvēki atgriezīsies pie pamatvērtībām, pie vieglatlētikas. Laiks visu saregulē. Nav tik bēdīgi. Taču ir skaidrs – jo augstāk uzkāp, jo zemāks ir kritiens," ar dzīves patiesību samierinās Lakučs.