Latvijas-Lietuvas rallijkrosa čempionāts jau pusē

Pilnās klases sarūpē izrādi

Trīs klases – BMW RX3000, Super 2000 un Yaris Cup – ir kuplākās rallijkrosa kategorijas. Ja jaunieši Yaris klasē, šķiet, tiek audzināti pareizi un tur cīņas ir vairāk sportiskas, tad abas lielo ļaužu klases sarūpē izrādi pēc izrādes, ar lidojošiem buferiem un sasistām durvīm. Un tas vēlreiz pierāda – daudz dalībnieku braucējiem liek paniskāk mesties cīņās. Katra zaudēta pozīcija attālina no fināla, katra kļūda var maksāt svarīgus kopvērtējuma punktus sezonā. Tāpēc cīņas ir asas, tāpēc tas ir skatāmi.

Te gan jāatzīmē, ka pēc grautiņiem Rīgā un Biržos trešajā sacīkstē Igaunijā abas atraktīvās klases izspēlēja sportiski skaistus finālus. Super 2000 klasē Maija Stakena pārvarēja kvalifikācijas neveiksmes, finālā pārliecinoši uzvarot. Ivo Gabrāns aizvadīja riskantu un varonīgu sacīksti, ar šo pašu auto riskējot cīnīties arī Supercar klasē, bet savā pamatkategorijā Super 2000 guva otro vietu. Oskara Safonova pjedestāls ar daudz piedzīvojušo 1600 klases VW Polo bija viens no lielākajiem tās dienas pārsteigumiem – skaisti!

Tāpat BMW klasē Kaspars Fricsons sasniedza drošu, pelnītu uzvaru, Kristaps Kronbergs pēc kvalifikācijas drāmām otrais, bet Raivis Galviņš, kurš sāk veidoties par sezonas galveno favorītu, ar Džokera stratēģiju apspēlēja pārējos un guva trešo vietu. Lai gan finālā, un īpaši priekšbraucienos, lidoja buferi un locījās durvis, kopumā sacīkste bija sportiski skaista. Grautiņu cienītājiem varbūt pārāk mierīga.

Yaris Cup – neticams veiksmes stāsts

Ja BMW klases izveidošanās pirms vairākiem gadiem un vēlākā straujā izaugsme nepārsteidza, tad Yaris uzrašanās un jau šobrīd lielais dalībnieku skaits ir patīkams pārsteigums. BMW ir automašīnas, kuras allaž provocējušas ļaužu prātus. Kā kādreiz žiguļi, vēl nesen Golfi, tā jau vairākus gadus arī jebkuras paaudzes BMW ir kulta auto. Sportā gan šie auto vairāk asociējās ar driftu un sprintiem, taču arī rallijkrosa versijā klase strauji ieskrējās – saprotami! Taču Yaris… Uz ielām šo auto grūti ātrumā pamanīt. Nevarētu arī teikt, ka Instagram būtu daudz jauniešu, kas aizaugušu ezeru malās un daudzdzīvokļu māju pagalmos būtu safotografējuši profila foto ar šiem auto. Un tomēr klase izdīga un uzziedēja.

Klases pirmsākumi meklējami Lietuvā, kur tika uzsākta šo mazās kubatūras auto cīņa, dodot iespēju jauniešiem stāties uz starta vēl pirms klasiskā 14 gadu vecuma. Vērojot kaimiņus gan ātri kļuva skaidrs, ka gluži visu ražotāju tehnika nepiedāvā vienādas tehniskās iespējas rezultātu gūšanai. Tāpēc Latvijas puses izvēle krita tieši Yaris virzienā. Kāpēc tik strauja popularitāte? Tāpēc, ka šī klase aizpilda aizu starp bērnu Mini bagijiem un 14 gadu vecumu, no kura līdz šim varēja sākt dalību autokrosā, rallijkrosā un Folkreisā. Vairāki Mini audzēkņi (Jasons, Žvagins, Ūtēns, Mūrniece), vairāki kartinga audzēkņi un citi mazie speciālisti ar sajūsmu stājas uz starta. Sacensības iegūst dalībniekus, jaunieši iegūst pieredzi un, būsim reāli, mūsu sporta veidi nepazaudē daudzsološus dalībniekus citām disciplīnām. Skaisti!

Trases – bīstamas tendences?

Šokējoša atklāsme – pusē Latvijas-Lietuvas rallijkrosa čempionāta faktiski nav grunts seguma. Savulaik WRX vajadzībām būvētā Biķernieku rallijkrosa trase jau lika domīgi skatīties uz supercieto grunts daļas segumu, kas krietni atšķīrās ne tikai no Latvijas krosa trasēm, bet arī no, piemēram, zviedru leģendārās Holjesas. Šāds segums šķita ne gluži šī sporta veida būtības virzienā. Tomēr jaunā Rāsillas trase sper soli tālāk. Jauna, skaista, tīra, svaiga cīņu vieta, kurā viss ir kārtībā – liela, moderna ofisa ēka, LED paneļi tiesnešu posteņos. Interesants aplis, lai gan nav īsti vietas apdzīšanām. Taču pārsteigums – vietās, kur būtu jābūt gruntij, ir ciets betons. Jā, saķere uz tā atšķiras no asfalta, un tomēr – nav grunts (drošības joslas neskaitās)! Vai šī ir jauna, bīstama tendence jauno trašu izveidē?

Savulaik, kad pasaules čempionāts maniakāli meklēja iespējas paplašināt kalendārus, sacīkstes tika (un tiek) integrētas šosejas trašu ietvaros. Pēc šādiem posmiem Holjesa, Hella un citas klasiskās trases šķita kā sporta veida atgriešanās mājās. Rāsillas posms bija jauka sacīkste, tomēr atgādināja kartinga sacensības ar salonmašīnām.

Izbraukuma posmi ar īpašu garšu

No vienas puses šķiet jocīgi, ka mūsu valsts tituli jāizcīna, pusi sezonas aizvadot ārzemēs. Taču jāatceras, ka seriāls vairs nav tikai nacionāls, jārēķinās arī ar Lietuvas pusi un viņu braucējiem, kuriem “savu” posmu ir vēl mazāk – tikai divi no sešiem. Taču šīs izbraukuma tūres rada īpašas sajūtas. Lai arī tā ir “tikai” Igaunija vai Lietuva, vienalga ir īpašā ārzemju sajūta, kad šķiet, ka viss ir pavisam citādi. Šādiem posmiem ir jābūt. Turklāt iespējams, ka ārvalstu tūre spēlēs kā pluss arī atlikušajam Rīgas posmam – līdzjutēji nebūs atēdušies vairākas Biķernieku sacīkstes, tāpēc ar nepacietību gaidīs pēdējo cīņu, lai redzētu izšķirošās titulu dalīšanas kaujas.

Buksējošas un pensijas vecuma klases

Šogad daudz tika gaidīts no Supercar klases, kurās kādā brīdī teorētiski varētu sapulcēties pat vairāk par desmit dalībniekiem. Taču trīs posmi pagājuši, bet tāds kārtīgs festivāls vēl nav izdevies. Tieši otrādi – Gabrāna piesaistīšana klasei jau ir neliels trauksmes zvaniņš, ka jāsāk izteikti rūpēties par kvoruma noturēšanu. Nojaušams, ka principā klasē dalībnieki ir, taču dažādu iemeslu dēļ viņi visi vienlaicīgi netiek uz starta. Atstāsim to pēdējiem Biķerniekiem?

Tikmēr šķiet, ka LADA RX sāk tuvoties savam pensionēšanās brīdim. Šī klase bija bāze, uz kuras savulaik izveidojās jaunā Latvijas rallijkrosa ēra, veidojot masveidību un izejmateriālu dalībnieku sastāvam, kamēr pārējās klases auga un noticēja rallijkrosa eksistencei. Šobrīd šķiet, ka ēra tuvojas noslēgumam. Sezonā kopumā līdz šim startējuši vien desmit dalībnieki, bet Rāsillā cīņā devās vien seši braucēji. Jā, it kā ārzemju posms, tomēr pie Vīlandes esošā Rāsilla nav gluži aiz polārā loka, lai tur nevarētu aizbraukt.

Taču LADA noriets nav ne traģēdija, ne arī prasītu panikā meklēt risinājumu. Šāds scenārijs šķiet pašsaprotams līdz ar BMW klases rašanos, loģiska pāreja no vienas aizmugures piedziņas versijas uz nākamo. Daudziem žiguļu braukšana ir mīļa, taču tikpat daudzi to dēvē par morāli un ideoloģiski novecojušu nodarbi. Tāpat dzirdēts, ka ģeopolitiskā situācija nepalīdz tehnikas uzturēšanā un sagatavošanā. Ļoti normāls klases pensionēšanās process.

Lai kā gribētos izvairīties no Xtreme klases tēmas, tā ir jāpiemin. Lai kā to gribētos darīt politkorekti, nesanāks. Nē, klasē nav pietiekams dalībnieku skaits. Nē, tā nav interesanta. Nē, līdzjutēji nepulcējas uz šīs klases startiem, jo tā ir vienīgā bagiju klase rallijkrosā. Nē, ar šādu dalībnieku skaitu klases čempiona vai kausa titulam nav vērā ņemamas vērtības. Igaunijas čempionātā Xtreme ir fantastiskā līmenī, bet Latvijā šī pati fantastika veidojas autokrosā, bet rallijkrosam dalībnieku nesanāk.

Vēsturiski šādās situācijās vislabākā metode ir veicināt klases iekšējo disciplīnu: “veči, vai nu jūs savācieties un sarūpējiet skatāmu dalībnieku skaitu, vai nu metam mieru un aizmirstam!” Bieži šāda pieeja nostrādā. Šai klasei ir pēdējais brīdis sevi pierādīt arī rallijkrosa versijā. No otras puses – varbūt arī nevajag? Lai rallijkrosam ir BMW un Yaris, bet bagiji lai paliek autokrosam?

No “trešās puses”, kāpēc gan šo klasi patriekt jau šobrīd? Vienādojums “4 x dalības maksa” ienes noteiktu summu rīkotāju budžetā, kas ir tikai labi, lai varētu vispār kaut ko sarīkot. Kamēr ir, kas brauc, lai brauc. Taču jāsaņemas, lai iekarotu līdzjutēju sirdis.

Latvijas-Lietuvas rallijkrosa čempionāts – pašpietiekams

Sāk iezīmēties, ka Latvijas-Lietuvas rallijkrosa čempionāts kļūst pašpietiekams, nevis ir modes kliedziens WRX un Eiropas rallijkrosa čempionāta iespaidā. Apvienošanās ar lietuviešiem veido simpātisku kopējo sastāvu un gaisotni, seriāls ir baudāms un kļūst prestižs. Tāpēc WRX veiksmes un neveiksmes vairs nebūs izšķirošais faktors arī nacionālā seriāla eksistencē.

Vēsturiski šīs ietekmes allaž bijušas. Kad mūsu sportisti brauca pēc medaļām Eiropas autokrosa čempionāta D-1 klasē, arī Latvijā uz brīdi uzziedēja spēcīga nacionālā D-1 klase. Kad popularitāti guva NEZ Rallijkrosa cīņas un izbaudījām Latvijas braucēju panākumus, arī Latvijā uzplauka rallijkross, tā iepriekšējā ērā. Taču šīm starptautiskajām ietekmēm beidzoties beidzās arī nacionālie “pakaļdarinājumi”. Šobrīd Latvijas-Lietuvas rallijkross spēj nereaģēt uz WRX posma aiziešanu no Rīgas, mūsējo nestartēšanu RX3/Super 1600, utt. Skaidrs, ka jūtam līdzi Jāņa Baumaņa cīņām Eiropas Supercar, taču nešķiet, ka viņa būšana vai nebūšana Eiropas čempionāta līderpozīcijā ietekmētu nākamā LLRČ posma dalībnieku skaitu.

Tas, ko prasītos vairāk – Lietuvā šīm divām apvienotajām sezonām vajadzētu ģenerēt vairāk rallijkrosa braucēju, taču tas pašlaik nenotiek, vismaz ne masveidīgi. Un šķiet, ka Latvijas un Lietuvas savienības turpinājums būtu igauņu pievienošanās, izveidojot spēcīgu Baltijas seriālu. Šī sajūta ir ļoti spēcīga tieši pēc Rāsillas posma. Taču pagaidām nešķiet, ka tas varētu strādāt, jo joprojām savu kanti tur Igaunijas nacionālais čempionāts, un tā rīkotājiem diez vai ir liela vilkme to izjaukt, lai divreuz gadā visus dzītu uz Vilkičiem. Latvijas un Lietuvas sportistus bija viegli apvienot, jo abās valstīs nacionālajos čempionātos bija par maz dalībnieku, lai tie veiksmīgi eksistētu. Igaunijas čempionātam pa kādam zariņam sāk kalst, tomēr apokalipse vēl pāris gadus diez vai notiks. Nekas, baudīsim Latvijas un Lietuvas dueļus, cerībā, ka lietuvieši spēs piegādāt vairāk braucēju.

Visi rezultāti: https://www.rallycross.lv/lv/results