Kaspars Reišulis: "Mūsu ģimenē ar motokrosu pirms tam neviens nebija nodarbojies"

Kā Kārlis un Jānis vispār nonāca līdz motokrosam? To gribēja viņi paši vai arī jūs viņus pamudinājāt?

Kaspars Reišulis: "Kopš bērnības mani fascinēja viss tehniskais. Bet, tā kā uzaugu bez tēva, man nebija neviena, kas palīdzētu pašam iesaistīties šajā brīnišķīgajā lietā – motokrosā. Kārlis iemācījās braukt ar velosipēdu ļoti ātri, viņam bija tikai trīs gadi. Viņš mīlēja braukt pāri visādiem šķēršļiem un to darīja arvien ātrāk. Es sajutu, ka ātrums viņu ļoti pievelk, tāpēc neilgi pirms piektās dzimšanas dienas nopirku viņam lietotu 50cc moci. Tā viss sākās. Jānim nebija citas izvēles. Viņam vienmēr bija jābrauc līdzi uz sacensībām un jāskatās. Tajā laikā viņam bija divi gadi. Pēc kādas sezonas viņš tika pie Kārļa motocikla un pats varēja sākt mācīties braukt. Tad viņam bija četri."

Vai jums pašam bija kāda motokrosa pieredze, vai arī tas viss bija pilnīgi jauns?

K.R.: "Kā jau teicu – mūsu ģimenē ar to neviens nebija nodarbojies. Tas bija pilnīgi jauns ceļš. Kamēr dēli mācījās kļūt par braucējiem, es pats mācījos kļūt par motokrosa tēti."

Kādi bija pirmie gadi – braucieni uz vietējām sacensībām, atbalsts abiem dēliem, ģimenes dzīves līdzsvarošana?

K.R.: "Pirmos divus gadus bija vieglāk, jo startēja tikai Kārlis. Man bija jārūpējas tikai par vienu braucēju un vienu moci. Sākumā sieva bieži nemaz nebrauca līdzi, jo uzskatīja, ka tas ir mans hobijs. Pamazām iesaistīju viņu procesā. Vēlāk, kad sāka braukt arī Jānis, visai ģimenei bija jābūt klāt, jo vajadzēja rūpēties jau par diviem. Atceros, 2013. gadā ar Kārli startējām 35 sacensībās vienā sezonā. Tas bija traki, bet Kārlis vienkārši gribēja braukt un braukt. Protams, tas sāka ietekmēt ģimenes budžetu. Paldies sievai par atbalstu un sapratni, jo arī ģimenei bija jāziedo daudzas lietas."

Vai bija grūti, kad abi sacentās dažādās klasēs vienlaikus?

K.R.: "Jā, tas nebija viegli. Starp braucieniem ātri jāgatavo viss nākamajam startam, jo gribas redzēt, kā abi brauc, bet, ja viņi ir dažādās klasēs, laika ir mazāk. Sākumā arī bija grūti, kad viņi abi startēja vienā klasē – Kārlis cīnījās par trijnieku, bet Jānis tikko bija sācis. Pēc finiša pat nezināju, kā Jānim veicies, un tas bija sāpīgi. Vēlāk iemācījos sekot abiem. Tad atkal bija grūti, kad viņi sāka cīnīties viens pret otru trasē – tas bija sirdi plosoši. Tagad pamazām pierodu."

Protams, sākumā svarīgi, lai ir jautri, bet vai atceraties brīdi, kad sapratāt – viņiem varētu būt nākotne šajā sportā?

K.R.: "Jā, sākumā galvenais bija, lai ir nodarbošanās un interese. Kad Kārlis sāka braukt ar 65cc moci, sajutu, ka viņam ir talants – viss nāca viegli. Tad nolēmu, ka jāvelta vairāk laika, un braucām uz Nīderlandi, kas ir jauniešu motokrosa meka. Es pametu darbu un pilnībā nodevos dēliem. Daudz ceļojām un trenējāmies. Tad parādījās atbalstītājs no Nīderlandes – Villems Hamstra, kurš mums ļoti palīdzēja un palīdz joprojām."

Kārlis tagad ir "Yamaha" rūpnīcas MX2 braucējs. Cik liels pagrieziena punkts tas bija ģimenei?

K.R.: "Pagrieziena punkts jau bija tad, kad Kārlis parakstīja līgumu ar "Yamaha" un sāka braukt "MJC" komandā. Uzreiz bija vieglāk, jo tika nodrošināti labi motocikli un loģistika. Protams, tagad ir piepildījies viņa sapnis – braukt MX2 pasaules čempionātā ar rūpnīcas komandu. Ne daudziem ir tāda iespēja. Paldies "Yamaha", ka tic un atbalsta viņu. Kad sākām, nekad neticēju, ka no maza ciemata Latvijā var tikt tik tālu."

Jānis jau ir ieguvis EMX125 un EMX250 titulus. Cik liels lepnums tas bija jums?

K.R.: "Ļoti liels. Jāņa darba ētika ir neticama, viņa aizrautība ar šo sportu – fenomenāla. Īpašs bija veids, kā viņš strādāja pēc smagas traumas. Ļoti lepojos arī ar Kārli, viņš ir kā ledlauzis Jānim. Viss vispirms tiek izmēģināts ar Kārli, un tad Jānis var iet pa pareizo ceļu. Šie panākumi ir arī trenera Roberta Justa nopelns. Viņš kopš 2016. gada katru dienu domā, kā visu uzlabot."

Motokross ģimenēm prasa daudz. Kādi bijuši lielākie upuri?

K.R.: "Lielākais ir laiks, jo nevaru dot tik daudz pārējai ģimenei, cik gribētos. Man ir vēl trīs bērni. Kā jau teicu, pametu darbu, lai varētu pilnībā veltīties motokrosam. Un, protams, arī naudas ziņā – ieguldījumi ir milzīgi. Bet nenožēloju."

Kā bija pārdzīvot traumas un neveiksmes?

K.R.: "Jā, traumas mentāli ir smagāk pārdzīvot nekā fiziski – gan bērniem, gan vecākiem. Smagākās traumas ir bijušas Jānim. Pirmā lielā trauma bija 2019. gadā, kad viņš guva smagu smadzeņu satricinājumu. Toreiz pat domājām beigt ar motokrosu. Bet tagad viņš ir tur, kur ir. Paveicies, ka viņu mamma ir ārste – tas ļoti palīdz. Grūti ir arī tad, ja ir nelielas traumas, kas neļauj braukt uz 100%. Tad rezultāti nesanāk, un tas salauž psiholoģiski. Bet tad visa ģimene nāk kopā, lai tiktu pāri."

Finansiāli un no loģistikas viedokļa, cik grūti bija sākumā dot iespējas abiem?

K.R.: "Te liels paldies Justa ģimenei, īpaši viņa tēvam Ilmāram. Kad Jānis sāka ar 65cc moci, Ilmārs teica, lai es fokusējos uz Kārli un nodrošinu viņam visu nepieciešamo, bet viņš palīdzēs ar Jāni. Tas ļoti palīdzēja. Arī Villems Hamstra un sākumā Tomass Cīrulis un "Baltic Moto Parts" sniedza lielu atbalstu. Ļoti svarīgi ir, ka kāds tic tev, kamēr vēl esi pašā apakšā."

Kādi Kārlis un Jānis ir ārpus trases? Vai viņi mājās "atslēdzas" no motokrosa?

K.R.: "Braucot mājās no treniņiem, motokross viņiem beidzas – par to nerunā. Viņi ir ļoti atšķirīgi. Kārlim patīk būt starp cilvēkiem, viņš ir sabiedrisks. Jānis labāk ir viens, viņš ir noslēgtāks. Bet viņi nekad nestrīdas savā starpā. Ja kāds trasē izdarīs ko netaisnīgu pret vienu, otrs noteikti neatstās to bez atbildes."

Kā viņi atšķiras vai līdzinās sacīkstēs?

K.R.: "Kā jau teicu, ļoti atšķirīgi. Bet abiem sacīkstēs ir viens mērķis – uzvara."

Vai viens ir vairāk talantīgs, bet otrs vairāk darba cilvēks?

K.R.: "Kārlim ir dabas dots talants un sajūta uz motocikla – viņa braukšanas stils ir īpašs. Jānis vairāk sasniedz ar smagu darbu. Viņam paveicies, ka vienmēr var mācīties no Kārļa treniņos. Jāņa spēks ir psiholoģiskais – viņu nekas nesatricina. Dažreiz jokoju, ja abus apvienotu vienā braucējā, Herlingsam nāktos viņam padot ūdeni."

Zviedrijā startēja vēl viens Reišulis – jaunākais brālis Augusts "bLU cRU" klasē. Tas bija stresaini?

K.R.: "Ar viņu ir vieglāk, jo visu stresu jau esmu atstājis ar vecākajiem. Slikti tikai, ka nevaru viņam veltīt tik daudz laika kā pārējiem. Bet pamazām tas mainās, jo "Yamaha" vairāk rūpējas par Kārli un Jāni, un man ir vairāk laika Augustam."

Kādas ir jūsu cerības par viņa nākotni?

K.R.: "Domāju, ka, ja varēsim veltīt vairāk laika, rezultāti atnāks. Viņš arī trenējas Justu sistēmā, tāpēc pamati ir labi. Jāstrādā pie ātruma."

Jānis nākamgad startēs MX2 pasaules čempionātā. Kā jums būs skatīties, kā abi cīnās vienā klasē?

K.R.: "Jā, man tas nebūs viegli, jo ir grūti skatīties, kā viņi cīnās viens pret otru. Bet pašiem tas būs vieglāk, jo viņi viens otru papildina."

Vai brāļu klātbūtne palīdz viņiem sasniegt augstāku līmeni?

K.R.: "Jā, es domāju, tas ir galvenais viņu panākumu noslēpums. Viņi viens otru treniņos spiež uz priekšu. Process ir daudz produktīvāks. Nav tālu jāmeklē piemēri – brāļi Kūneni, brāļi Lorensi. Treniņš kopā dod rezultātu."

Kādu padomu dotu citiem vecākiem, kuru bērni sapņo par motokrosu?

K.R.: "Galvenais – pacietība, jo katrs bērns ir citāds. Un ticēt saviem bērniem, nevainot, ja neizdodas."

Pirms Paula Jonasa bija klusāks laiks, bet tagad Latvijā parādās arvien vairāk talantu. Vai jums ir lepnums par Kārli un Jāni, kuri palīdz Latvijai būt motokrosa kartē?

K.R.: "Jā, Pauls iedvesmoja daudzus un parādīja, ka ar darbu var sasniegt lielas lietas. Tagad, kad brāļi Justi ir izveidojuši savu motokrosa akadēmiju, Latvijā rodas arvien vairāk jauno braucēju, kas gatavi cīnīties Eiropas un pasaules līmenī. Tas ir gadu darbs. Pirmie augļi ir brāļi Reišuļi – un būs vēl. Esmu patiesi lepns, ka abi mani dēli iekļuvuši Latvijas komandā Nāciju motokrosā un kopā ar Paulu pārstāvēs Latvijas karogu."

Izmantotie resursi:
GateDrop.com – Get the jump on Motocross...