Leons Kozlovskis: "Enduropale ir rakstura un izturības pārbaudījums"

Kozlovskis sacensībās startēja pirmo reizi taču sportistam izdevās sasniegt uzstādīto mērķi – tikt līdz finišam. Papildus tam Latvijas pārstāvis ierindojās arī labāko 200 braucēju vidū, bet uzstādītie apļa laiki bija starp labākajiem 70 rezultātiem. Sportists atzīst, ka sasniegtais rezultāts ir tuvu tam, kāds tika gaidīts, jo debitējot sacensībās nebija skaidrības par to, kādas šīs sacensības būs. Neskatoties uz to, ka trases garums bija 13 km, kuru laikā nācās cīnīties ar 1000 citu braucēju, brauciens ilga 3 stundas un 20 minūtes, kopā nobraucot 134 km, Leons atzīst, ka ar fizisko izturību viss esot bijis kārtībā – pat pēdējās 40 minūtēs pēc izbraukšanas no boksiem braucējs pamanījās apsteigt teju 80 sportistus, lai no tā brīža 241.pozcījas finišētu 167.vietā.

„Pirmo reizi savā 30 gadu pieredzē es pārbraucu pāri cilvēkam”
Enduropale tiek dēvētas par vienām no grūtākajām izturības sacensībām un šogad uz tām noskatīties bija ieradušies aptuveni 240 000 skatītāji. Sacensības vēl vairāk apgrūtināja fakts, ka okeāna ūdens līmenis bija kāpis, tādēļ starta zona tika sašaurināta un sportisti trasē laisti divās kārtās – vispirms aizbrauca pirmie 600, bet pēc desmit sekundēm pārējie 400, turklāt platākā vieta trasē bijusi vien 7m. „Šīs sacensības ir ļoti specifiskas un nevaru teikt, ka tā bija tīra braukšana ar moci – daudziem tā bija izdzīvošana – rakstura un izturības pārbaudījums,” stāsta sportists, „Apbrīnoju džeku, kurš vinnēja, jo pie viņa ātruma bija jātiek cauri visiem „sastrēgumiem”, nokritušajiem sportistiem. Atzīšu, ka pirmo reizi savā 30 gadu pieredzē es pārbraucu pāri cilvēkam, ne tīšuprāt – sacensībās biju tik tuvu kontaktā ar visiem, ka viņš vienkārši pakrita zem riteņiem – es braucu blakus, bet viņš pakrita apakšā. Pabraucot tālāk jau vairs nebija iespējams paskatīties atpakaļ, jo tur jau bija citi sportisti un jāskatās vai vēl kāds nenokrīt, vai trakāk – pats nenokrīti. Kā man draugs salīdzināja – šīs sacensības ir īsta gaļas mašīna.” Kozlovskis arī atklāja, ka sacensībās neesot bijusi ātrā palīdzība tādā izpratnē, kā esam to pieraduši redzēt citās sacensībās – šeit traumas guvušos sportistus savāca ar helikopteru, jo daudzo braucēju un sacensību norises vietas dēļ savādāk piekļūt braucējiem nebija iespējams: „Man teica – galvenais netrāpi helihopterā -, ar nozīmi, lai es neesmu to sportistu vidū, kurus tādā veidā savāc. Taču zemapziņā slēpās doma, ka jebkurā brīdī vari kļūdīties. Protams, arī trase nebija no vieglajām - kad braucu otrajā aplī, trase jau bija ārprātīga, bet iebraucot 10.aplī pat grūti izstāstīt, kāda tā bija – protams, es nesūdzos, jo tas ir tiešām pamatīgs kaifs un gandarījums par paveikto – sen nebiju tā juties. Šīs ir pilnīgi citas raudzes sacensības.”

„Tās ir ugunskristības, kurām tev pašam ir jāiziet cauri”
Ļoti liela nozīme šajās sacensībās esot bijusi tieši stratēģijai, izvērtējot un aprēķinot laikus, kad un cik bieži doties boksos, kad mainīt brilles utt. Teju trīs ar pusi stundas ilgajā braucienā sportists esot izlietojis sešas pilnīgi jaunas brilles un boksos devies piecas reizes: „Pēc aptuveni 35 minūtēm brillēm bija iztīts jau viss rulītis un prātā bija viena doma - kā tikt līdz „pitstopam”. Noņemot brilles vispār neko nebūtu iespējams redzēt vēja un smilšu dēļ, turklāt priekšā visu laiku brauca konkurenti - vai nu tu apdzen kādu, vai kāds apdzen tevi – uz katriem desmit metriem bija trīs, četri vai pat pieci sportisti, turklāt tuvojies līkumam jau trīs ir nokrituši un vēl četri mēģina viņus apbraukt - tas bija gan pamatīgs šovs, gan adrenalīna pieplūdums. Jāatzīst, ka pirmajā reizē vienkārši pietrūka informācijas un pieredzes „pitstopu” braukšanā, briļļu maiņā - visādos mazos knifiņos, kur savācās laiks, bet esam pirmie latvieši solo klasē, kas to izdarīja un iekļuvām divsimtniekā. Tagad varu izstāstīt citiem, kā tas ir, jo man neviens neko nestāstīja, neviens neko neteica – visi runāja franciski, bet tie, ar kuriem bija iespēja parunāt angļu valodā, bija maz, savukārt igauņi kā jau igauņi - viņi tur ir, bet neko īpašu neatklāj. Tikai tagad saprotu, kāpēc neviens neko nestāsta – tās ir ugunskristības, kurām tev pašam ir jāiziet cauri.”

No pirmajām sacensībām Kozlovskis mācījies daudz un zina, ko nepieciešams uzlabot nākamajā sezonā, ja tiks lemts par labu vel vienai reizei ekstrēmajās cīņās. No pirmās reizes esmu jau ļoti daudz uzzināji - tagad man ir pieredze un zināšu, ko uzlabot, ko darīt savādāk. Pirms sacensībām jau teicu – uzzināšu, kā tur viss notiek un tad sapratīšu, ko darīt. Ja nākamgad stratēģiju mainīšu, tad pilnīgi iespējams iekļūt astoņdesmitniekā - tikai jāsakrīt visām kārtīm – nav runa tikai par braukšanu, bet visu kopā - daudziem nobira moči, beidzās benzīns, pārtūka ķēdes, nobeidzās sajūgs, aptrūkās brilles – tik daudz lietām ir jāsakrīt par labu tev, lai viss izdotos” stāsta sportists.

„Redzēju, kā veči pēc finiša krīt ceļos, apskaujas un bučo smiltis”
Sarunas laikā jūtams, ka sportists ir enerģijas pilns un gandarīts par paveikto. Neskatoties uz smagajām cīņām, tās esot bijušas ļoti emocionālas sacensības, par ko liecināja arī citu sportistu emocijas pēc brauciena: „Emocijas ir šausmīgi labas, esmu uz pamatīga viļņa – skaidrs, ka tās pēc nedēļas/ divām noplaks, jo atsāksies mājas rutīna, bet tāpēc jau mēs dzīvojam vienreiz - mums jāuzlādē baterija un tad mēs atkal varam darīt lietas tālāk uz priekšu. Startēt sacensībās bija kaifs un to, cik šīs cīņas ir emocionālas, varēja saprast pie finiša, jo redzēju, kā sportisti apķeras, nokrīt uz ceļiem un bučo smiltis aiz prieka, ka patiešām izdevies sasniegt finišu. Daudziem sacensību laikā sejās redzēju, ka viņi domā, kā lai tieku līdz galam, ko lai tālāk dara, kā lai brauc. ”

Pretēji daudziem citiem sportistiem, kuri pēc sacensībā jutās „nokausēti”, latviešu pārstāvis juta enerģijas pieplūdumu, jo tā vieta lai atpūstos, jau pēc divām stundām sēdās mašīnā un devās 2200 km garajā ceļā uz mājām. „Nebija tā, ka pēc sacensībām esmu galīgi izsmelts – fiziski viss vija kārtībā. Daudz ko deva emocijas, vitamīni un daudz dzertais ūdens,” atzīst sportists.

„Novēlu to izbaudīt katram”
Kozlovskis stāsta, ka jau zvanījuši sportisti, kuriem ir interese par Enduropale, tādēļ braucējs labprāt dalās pieredzē un ieskata to izbaudīt ikvienam sportistam, kurš tam ir gatavs un kuram ir iespēja. „ „Novēlu visiem aizbraukt un izbaudīt šīs sacensības, ja finanses atļauj un ir gatavība nobraukt kaut vai pus no distances. Doties uz turieni, lai nobrauktu vienu apli noteikti nebūs jēgas - ir nepieciešams sagatavoties un to varu teikt arī visiem ātrajiem braucējiem, jo sacensībās startē daudzi profesionāli sportisti, bet ne visi tiek līdz galam. Galvenais ir jābūt raksturam un gribēšanai to izdarīt – tam nevar pieiet pavirši. Ieteiktu sacensībās piedalīties arī Eiropas kvadru čempionam Edgara Meņģelim, jo domāju, ka top pieci viņš var iebraukt.”

„Viens pats tu neesi cīnītājs”
Lai gan Leons Kozlovskis solo klasē startēja kā vienīgais un pirmais latvietis, visu sacensību laiku noritējis komandas darbs, pateicoties kuram izdevies tikt līdz finišam un turēties pirmo divsimts sportistu vidū: „Liels paldies jāsaka visiem cilvēkiem, kas bija man līdzās. Jāsaprot, ka vienam pašam vai divatā ar kādu to nav iespējams izdarīt – vajag veselu cilvēku kompāniju, kuriem tas interesē un kuri tev palīdz – viens parāda, kā tev jābrauc pitstopos, otrs parāda, kur jābrauc, trešais darbojas ap ko citu – vesela loģistika. Liels paldies atbalstītājiem un draugiem, īpaši mehāniķim un Jānim Zirnim, kurš startēja kvadru klasē – sen nebiju sajutis tik lielu atbalstu no apkārtējiem, kad visi uztraucas vai izdosies. Viens es to noteikti nevarētu izdarīt – viens pats tu neesi cīnītājs.” Sportists cer, ka viņa dalība kalpos par piemēru uzdrīkstēties startēt arī citiem, lai Latvijas sportist skaits nākamā gada janvāra beigās Enduropale cīņās ir kuplāks, īpaši solo klasē. Taču, ņemot vērā sacensību sarežģītību un piedzīvoto, amatieriem un hobija līmeņa sportistiem pirms tam noteikti esot rūpīgi jāizvērtē savas spējas. Tādēļ motokrosists pirms tam aicina vismaz izmēģināt smelšanās trases Latvijā, atbraucot uz Kozlovska Ādažu trasi – tas būtu pirmais solis.

„Trases taisnē tika sasniegti gandrīz 140 km/h”
Pēc sacīkstēm Leons aprēķinājis, ka 3 stundu un 20 min laikā braucis tikpat daudz kā teju pusotrā Latvijas čempionātā, ja sezonā ir 4 posmi. Kopā pieveikti 134 kilometri, sadedzinātas 2500 kalorijas, bet maksimālais ātrums, kāds tika sasniegts trases taisnē, bija 139,4 km/h. „Pirms tam domāju, ka taisnajā gabalā gar jūru atpūtīšos, taču rūgti maldījos – braukt ar pilnu gāzi 4 minūtes pa smiltīm ir ļoti grūti – tāda sajūta, ka „jumtu rauj nost”, visu laiku tevi purina, mocis staigā – liekas, ka jebkurā brīdī vari nolidot no moča.”

Atgādinām, ka Enduropale 2016 kvadraciklu braucienā, kas norisinājās sestdien, startēja trīs sportisti – Monta Dišlere Kirilko, kura vairāk nekā 350 sportistu konkurencē izcīnīja 157.vietu, bet dāmu klase ieņēma 5.vietu, kā arī Jānis Zirnis un Andris Ciršs, kuri, komandu klasē izcīnīja augsto 4.vietu.