Jānis Vinters: "Dakara ir neprognozējama"
Motobraucējs Jānis Vinters pēc 23 dienām Dakaras rallijreidā startēs jau ceturto reizi, šoreiz kopā ar brāli Eināru. Intervijā portālam eSports.lv Jānis Vinters stāsta par gatavošanos Dakaras rallijam un tā niansēm.
Cik gadu vecumā sākās tava aizraušanās ar motosportu?
Man jau no bērnības patika viss, kas uz diviem riteņiem – moči, mopēdi. Sāku ar mopēdiem – “Rīga 13”, “Rīga 7”, “Rīga 22” un citiem. Tolaik dzīvoju Jelgavas rajona Lielplatonē un tur bija moto klubiņš, kurā kādu laiku padarbojos. Nekā nopietna tur nebija, vienkārši iepazinos vairāk ar tehniku. 16 gadu vecumā nepilnu gadu padarbojos Nākotnes moto klubā, bet nepatika treneris un dažas citas lietas, taču tolaik vēl biju jauns un nenobriedis.
Briedums nāca ar laiku...
Jā, protams. 1995. gadā nopirku sev pirmo jauno mocīti “Honda CR 250”, sāku nopietnāk trenēties pie Andra Bārbeļa. Treniņi notika, šķiet, trīs reizes nedēļā. Es visu gribēju sasniegt ļoti ātri, tūlīt un uzreiz. Domāju, ka patrenēšos pusgadu, gadu un būšu jau gandrīz pasaules līmeņa braucējs. Neapzinājos, ka viss nāks ar gadiem un nekas nenotiek “uz sitienu”. Lai sāktu braukt diezgan sakarīgi, ir jātrenējas vismaz pieci gadi. Grūts sporta veids un dārgs...
Kāpēc nopietni trenēties sāki tikai deviņdesmito gadu vidū?
Būtu nodarbojies jau agrāk, taču pats zini cik maksā pasaules līmeņa tehnika, un tolaik jau arī tās iespējas nebija tika labas. Tad uzsāku tādu biznesu, ka varēju iegādāties sev braucamo un sāku nodarboties.
Sacensībās Emirātos tev gadījās problēmas ar jauno virzuli...
Jā, tas ieplīsa un nācās meklēt jaunu. Sākumā mums bija virzulis no 580 kubikcentimetru motora, bet pēc tam tika sameklēts jauns cilindrs un virzulis no 450 kub.cm motora. 60 zirgspēku vietā parādījās tikai kādi 40 zirgspēki – riktīga “tējkanna” (smejas). Tajās vietās, kur varēja attīstīt ātrumu 140-145km/h, man bija jābrauc ar ātrumu 120km/h. Pa sarežģītajām kāpām es vairākus sportistus noķēru, bet kā kāpas beidzās, sākās taisna distance, viņi atkal atrāvās.
Kādas tava ir motocikla izmaksas?
Rallija motocikls Dakarai maksā 23 tūkstošus eiro. Protams, nedaudz viņš ir jāuzlabo, un tad jau sanāk visi 25 tūkstoši. Motokrosa vai enduro mocītis maksā ap 18 tūkstošiem eiro. Motokrosā un enduro es pārsvarā braucu pa vasaru, bet tuvāk ziemai un ziemā jau rallijā.
Cik ilgs ir gatavošanās posms Dakarai? Atliek laiks atpūtai?
Gatavojamies visu gadu. Visu gadu ir sezona, visu gadu ir treniņi – gan fiziskie treniņi, gan ar motocikliem un, protams, sacensības. Mazliet intensīvāk pirms Dakaras tiek iets uz sporta zāli. Darbojos pēc Ivara Čākura programmas. Atsvaidzinām iemaņas, “uztonizējam” muskuļus, lai 6. janvārī būtu gatavi startēt. Abi ar brāli.
Cik ļoti var cerēt uz rezultāta uzlabošanu, ja līdzi brauc pavadošais motocikls?
Tas vairāk dod drošību. Var jau būt tā, ka nekādu problēmu nav un abi nobrauc veiksmīgi līdz finišam, taču var būt kaut kāds sīkums, piemēram, nolietojusies detaļa vai brāķis vai kaut kas salauzts un nav iespēju nomainīt. Ja ir piesedzošais sportists, vienalga, brālis vai kāds cits, tu viņu sagaidi, kaut vai pārskrūvē pusi motocikla un brauc tālāk.
Vai bija nopietna interese no rūpnīcu komandām pēc pagājušās Dakaras?
Viņi ir baigi “slidenie”. Ja man arī būtu piedāvājums no rūpnīcu komandas, es ļoti izsvērtu vai es to gribu. Tas nozīmē daudz laika projām no mājām. Varbūt labāk ir trenēties te un pašam ar savu finansējumu. Kad piedāvājums būs, tad es domāšu. Daži mājieni ir bijuši, ka uz mani ir nomērķēts un es tieku vērots, bet vairāk nekas nav bijis.
Vai redzi vēl kādu motociklistu Latvijā, kurš tuvāko gadu laikā varētu startēt Dakarā?
Visnopietnāk par iespēju startēt interesējas Jānis Gaveika. Viņš jau šogad ir braucis brāļa vietā, bet nevar par 100% nosegt visus izdevumus, ir jāiegulda arī sava nauda. Ir interese arī no dažiem kvadraciklu braucējiem. Artis Rasmanis izteicis interesi, Kristers [Serģis] arī kaut ko ir runājis par šo tēmu.
Vai šogad Dakārā piedalīsies visi spices vīri? Kurus uzskati par konkurentiem?
Parasti jau spēcīgākie piedalās, jo rūpnīcu komandas visus labākos ir salasījušas, viņus trenē un finansē. Par konkurentiem... droši vien visspēcīgākais braucējs tagad ir Marks Koma, kas uzvarēja iepriekš. Sirils Desprē, Isidrs Pujols un virkne citu spēcīgu motobraucēju. Vismaz 15 sportisti ir ārkārtīgi spēcīgi. Uzskatu, ka nobraukt divdesmitniekā Dakārā – tas jau ir kaut kas!
Kādas ir tavas domas par Mali robežas solītajiem nemiernieku uzbrukumiem, vai tas liek justies nedroši? (Laikraksts "L'Epique" pirms kāda laika publicēja ziņu par saņemtajiem draudiem no kaut kādas teroristu grupas, kas ir kā plāno nolaupīt sportistus, ja tie šķērsos Mauritānijas - Mali robežu – aut.)
Būs pastiprināta apsardze, pastiprināts konvojs, taču nedomāju, ka nemierniekiem būtu tik viegli mums uzbrukt. Mēs visi virzāmies ārkārtīgi garā ķēdē. Uzbrukt viņi varētu kādam vienam posmam un tas ietekmētu dažus sportistus. Es nezinu vai viņiem mērķis ir sagrābt kādu par ķīlniekiem. Vieglāk šiem nemierniekiem būtu sagrābt tūristu grupas. Visdrīzāk tie ir draudi, lai vienkārši iebiedētu.
Vai tavuprāt organizācija būs vēl labāka kā citus gadus?
Katru gadu ir bijusi ļoti laba organizācija. Tajos apstākļos kādos tas viss ir bijis jānoorganizē es nezinu vai kāds spētu labāk. Ar visu esam nodrošināti. Ir ūdens, ir tualete. Nav jau nekādu pieczvaigžņu apartamenti (smejas), taču nodrošināti esam. Protams, jārēķinās ar kaut kādām neērtībām, nebūs jau tik labi kā mājās.
Kā, pēc iepriekšējos gados Dakarā gūtajām traumām, izdevies gūt motivāciju, lai atkal dotos uz populārāko rallijreidu?
Mani traumas nekad nav bremzējušas. Arī spēlējot šahu var satraumēties - aizmigt un uzkrist uz galdiņa (smejas). Protams, motosports, kā sporta veids ir bīstams, iespējamas traumas, taču mēs ar to rēķināmies. Nevarētu teikt, ka tie ir sīkumi, bet tādas lietas kā traumas, mūs, “trakos”, nespēj apturēt.
Kādi mērķi bez jau nosauktajiem, ir tavam brālim Eināram attiecībā uz Dakaru?
Einārs grib nobraukt līdz finišam, ielikt ķeksīti savā “dzīves dienasgrāmatā”, ka viņš ir startējis un finišējis. Konkrēta vieta nav padomā – viņš var nobraukt divdesmitniekā, bet tikpat labi var simtniekā. Tur daudz ko izšķir sīkumi, piemēram, apmaldīšanās, tehniskas problēmas.
Kādas ir kopējās izmaksas dalībai Dakārā, ieskaitot sagatavošanās posmu un tehnikas iegādi?
Ieskaitot motociklu, lai sagatavotos pilnvērtīgi Dakarai vajag 100 tūkstošus eiro. Ir arī ārkārtīgi lielas dalības maksas. Diviem tas vairs nav tik briesmīgi – tad sanāk ap 170 tūkstošiem. Mums dalības maksās vien jāsamaksā 50 tūkstošus eiro. Protams, vēl var būt arī visādi papildus izdevumi.
Kā uz visu šo pasākumu skatās ģimene, redzot smagās traumas un diemžēl arī letālos gadījumus?
Uztraucas, taču uztver normāli. Ir pieraduši. Katrs atrod savu nodarbošanos. Vienam patīk sēdēt upītes malā un “kātiņu raustīt”, lai neņem ļaunā makšķernieki. Katrs atpūšas kā māk – mēs atpūšamies iegūstot adrenalīnu un fizisko slodzi. Mēs tādā veidā atslēdzamies no ikdienas. Citi to dara makšķerējot. Atšķirība ir tikai tajā, ka vienam var putas pa muti nākt, bet cits var atpūsties mierīgi pīpējot.
Vai nav baisi apzināties, ka Dakarā diezgan bieži kāds no motosportistiem iet bojā?
Dakarā neko nevar prognozēt. Nav paredzams, ar kuru nelaime var notikt. Tu vari būt labs un vislabākais, taču arī tevi var piemeklēt nelaime. Vienā no Dakaras rallijiem gāja bojā Rišārs Sainkts (trīskārtējs Dakaras rallija uzvarētājs – aut.), gāja bojā Fabricio Meoni – tie bija visaugstākās klases sportisti. Tā ir vislielākā neveiksme. Sportists var būt pilnīgs iesācējs – arī viņam var nepaveikties, taču var arī paveikties. Tas periods, kad tev ir jāriskē ir ārkārtīgi ilgs. 6. janvārī mēs startējam un katru dienu no rīta līdz vakaram mēs riskēsim. Katram var paveikties un katram var nepaveikties. Jābūt ļoti uzmanīgiem, vajag lielu koncentrēšanos, lai nekas slikts nenotiktu...
Cik liela nozīme leģendām, cik tās ir precīzi sastādītas, vai vairāk palīdz intuīcija?
Parasti leģendas ir sastādītas ļoti labi, taču trase ir ļoti gara, un sastādītāji arī ir tikai cilvēki, gadās arī viņiem kļūdas. Trase pastāvīgi mainās, tai pāri virzās liels sportistu bars. Automašīnām jau tā trase ir savādāka – vairāk bedru, šur tur parādījies kāds akmens, kas leģendā varbūt nemaz nav bijis. Kļūdas, protams, mēdz būt.
Cik nopietnu uzmanību organizatori pievērš drošībai?
Viņi cenšas un dara, pastāvīgi ir visādi trases labojumi, kur atzīmētas bīstamās vietas, katru vakaru brīfingos stāsta, kurās vietās jābūt vairāk uzmanīgiem. Viņi ļoti cenšas, bet nevar nekad visu paredzēt. Pirms sacensībām viņi apbraukā visus ciemus, rāda zīmējumus iedzīvotājiem, kā ir jāuzvedas bērniem. Pie šī jautājuma viņi ārkārtīgi cītīgi strādā, bet tur tomēr ir melnādaino tauta ar pavisam citu domāšanu un ar viņiem neko nevar paredzēt.
Vai esi kādreiz juties apdraudēts arī no iedzīvotāju puses?
Visādi ir bijis. Gadījies, ka esmu uzbraucis sunim virsū. Tikpat labi tur varēja būt bērns vai kāds cits. Ir bijuši vairāki kritieni, aizpagājušajā Dakarā smagi kritu. Bija tik smagi, ka vienu brīdi domāju, ka tiešām gals klāt nāk. Ciematos reizēm ir bijusi sajūta, ka grib tevi iemānīt nepareizos ceļos.
Kādā līmenī tehnika un fiziskā sagatavotība salīdzinot ar iepriekšējie gadiem?
Tehnika kā vienmēr mums ir arvien labāka un labāka. Pieredze mums arī ir – cenšamies daudz ko “nošpikot” un uzlabot visu. Fiziskā sagatavotība mums ir labā stāvoklī – nevar teikt, ka ir īpaši labāka, taču mums ir uzkrāta pieredze, un tam ir liela nozīme. Tāpēc arī startējām Arābu Emirātos, lai brālis iegūtu pieredzi, tas viss, es ceru, mums palīdzēs gūt labāku rezultātu.
Kas ir tavi svarīgākie sponsori un atbalstītāji?
Ģenerālsponsors dotajā brīdī ir Aizsardzības Ministrija, mūs atbalsta arī Rīgas Dome, “SEB Unilīzings”, “Nissan” motocentrs, “1188”, “Lattelekom tehnology”. Ir arī nelielas kompānijas, kas mūs atbalsta, piemēram, “Venden ūdens”, “Arai” ķiveres, Kristera Serģa motoveikals. Visus ir grūti uzskaitīt. Diezgan daudz ir atbalstītāju. Pasākums ir diezgan populārs, un domāju, ka viņi arī atgūst atpakaļ ieguldīto, jo es nebrauktu ar sliktām mantām. Tas ir pārāk ilgstoši un visam jābūt ļoti labi. Ja mēs izmantojam ekipējumā vai motociklā sponsoru detaļas, tātad viņas ir labas. Attiecīgie tirgotāji var to reklamēt, un mēs izskatāmies ļoti labi.
Cik vēl gadus varētu braukt Dakarā, ja būs nodrošināta tāda iespēja?
Trīs gadus atpakaļ Alfijs Kokss, kas tagad brauc ar mašīnām (agrāk viņš startēja pie motobraucējiem – aut.), paprasīja cik man ir gadu. Es atbildēju, ka 33, uz ko viņš teica: “Tev vēl divdesmit gadu ko braukt, vēl paspēsi visu.” (smejas). Rallijā var braukt diezgan ilgi. Tas rūdījums nāk ar laiku, veido izturību, pieredzi.
Kādi mērķi Dakarai šajā reizē pēc veiksmīgā starta (10.vieta) šogad?
Pagājušajā reizē bija 10. vieta, lai gan mērķis bija pirmais divdesmitnieks. Tas bija tāds neoficiāls uzstādījums pirms Dakaras. Taču, ja runāju pavisam atklāti, tad pirms Dakaras nevar prognozēt un saukt kaut kādus mērķus. Dakara ir noprognozējams “pasākums” un nekad tur neko nevar paredzēt. Spilgts apliecinājums tam ir aizpagājušās Dakaras uzvarētājs Nani Roma, kas pirms uzvaras piedalījās, ja nemaldos, astoņās Dakarās un visas no tām viņs neaizbrauca līdz finišam. Es esmu vienreiz jau līdz finišam ticis, un tas jau arī ir kaut kas. Šogad brauksim abi ar brāli, būs jauna tehnika, man būs nedaudz labāka amortizācija, ko rūpnīca solīja sagādāt. Prasījām gan man, gan brālim, bet viņi pateica, ka iedos tikai man un atvedīs tikai uz Lisabonu, no kurienes tiks dots starts. Brālis vairāk būs palīgs trasē, piesedzošais elements, mēģināsim braukt maksimāli labi, bet ne pārgalvīgi.
Tu esi arī zemnieku saimniecības īpašnieks Zemgalē, kā izdodas to visu apvienot ar treniņiem un dalību sacensībās?
Jā, audzējam graudus, cukurbietes, rapsi. Protams, arī mūs ietekmēja šīs vasaras sausuma periods, pat ļoti. Raža ir zemāka, taču ir augstākas cenas. Ja nebūtu inflācijas, tad būtu diezgan lieli ieguvēji. Darbojamies uz maiņām – tad es, tad brālis, citreiz piesaistām arī tēvu. Viņš arī var palīdzēt ar labu padomu. Mums ir desmit algoti cilvēki, kas patstāvīgi strādā. Brīžiem darba organizācija notiek vēl pirms starta – zvanām, organizējam. Tādā veidā tas viss notiek.
Foto: Romāns Kokšarovs
Man jau no bērnības patika viss, kas uz diviem riteņiem – moči, mopēdi. Sāku ar mopēdiem – “Rīga 13”, “Rīga 7”, “Rīga 22” un citiem. Tolaik dzīvoju Jelgavas rajona Lielplatonē un tur bija moto klubiņš, kurā kādu laiku padarbojos. Nekā nopietna tur nebija, vienkārši iepazinos vairāk ar tehniku. 16 gadu vecumā nepilnu gadu padarbojos Nākotnes moto klubā, bet nepatika treneris un dažas citas lietas, taču tolaik vēl biju jauns un nenobriedis.
Briedums nāca ar laiku...
Jā, protams. 1995. gadā nopirku sev pirmo jauno mocīti “Honda CR 250”, sāku nopietnāk trenēties pie Andra Bārbeļa. Treniņi notika, šķiet, trīs reizes nedēļā. Es visu gribēju sasniegt ļoti ātri, tūlīt un uzreiz. Domāju, ka patrenēšos pusgadu, gadu un būšu jau gandrīz pasaules līmeņa braucējs. Neapzinājos, ka viss nāks ar gadiem un nekas nenotiek “uz sitienu”. Lai sāktu braukt diezgan sakarīgi, ir jātrenējas vismaz pieci gadi. Grūts sporta veids un dārgs...
Kāpēc nopietni trenēties sāki tikai deviņdesmito gadu vidū?
Būtu nodarbojies jau agrāk, taču pats zini cik maksā pasaules līmeņa tehnika, un tolaik jau arī tās iespējas nebija tika labas. Tad uzsāku tādu biznesu, ka varēju iegādāties sev braucamo un sāku nodarboties.
Sacensībās Emirātos tev gadījās problēmas ar jauno virzuli...
Jā, tas ieplīsa un nācās meklēt jaunu. Sākumā mums bija virzulis no 580 kubikcentimetru motora, bet pēc tam tika sameklēts jauns cilindrs un virzulis no 450 kub.cm motora. 60 zirgspēku vietā parādījās tikai kādi 40 zirgspēki – riktīga “tējkanna” (smejas). Tajās vietās, kur varēja attīstīt ātrumu 140-145km/h, man bija jābrauc ar ātrumu 120km/h. Pa sarežģītajām kāpām es vairākus sportistus noķēru, bet kā kāpas beidzās, sākās taisna distance, viņi atkal atrāvās.
Kādas tava ir motocikla izmaksas?
Rallija motocikls Dakarai maksā 23 tūkstošus eiro. Protams, nedaudz viņš ir jāuzlabo, un tad jau sanāk visi 25 tūkstoši. Motokrosa vai enduro mocītis maksā ap 18 tūkstošiem eiro. Motokrosā un enduro es pārsvarā braucu pa vasaru, bet tuvāk ziemai un ziemā jau rallijā.
Cik ilgs ir gatavošanās posms Dakarai? Atliek laiks atpūtai?
Gatavojamies visu gadu. Visu gadu ir sezona, visu gadu ir treniņi – gan fiziskie treniņi, gan ar motocikliem un, protams, sacensības. Mazliet intensīvāk pirms Dakaras tiek iets uz sporta zāli. Darbojos pēc Ivara Čākura programmas. Atsvaidzinām iemaņas, “uztonizējam” muskuļus, lai 6. janvārī būtu gatavi startēt. Abi ar brāli.
Cik ļoti var cerēt uz rezultāta uzlabošanu, ja līdzi brauc pavadošais motocikls?
Tas vairāk dod drošību. Var jau būt tā, ka nekādu problēmu nav un abi nobrauc veiksmīgi līdz finišam, taču var būt kaut kāds sīkums, piemēram, nolietojusies detaļa vai brāķis vai kaut kas salauzts un nav iespēju nomainīt. Ja ir piesedzošais sportists, vienalga, brālis vai kāds cits, tu viņu sagaidi, kaut vai pārskrūvē pusi motocikla un brauc tālāk.
Vai bija nopietna interese no rūpnīcu komandām pēc pagājušās Dakaras?
Viņi ir baigi “slidenie”. Ja man arī būtu piedāvājums no rūpnīcu komandas, es ļoti izsvērtu vai es to gribu. Tas nozīmē daudz laika projām no mājām. Varbūt labāk ir trenēties te un pašam ar savu finansējumu. Kad piedāvājums būs, tad es domāšu. Daži mājieni ir bijuši, ka uz mani ir nomērķēts un es tieku vērots, bet vairāk nekas nav bijis.
Vai redzi vēl kādu motociklistu Latvijā, kurš tuvāko gadu laikā varētu startēt Dakarā?
Visnopietnāk par iespēju startēt interesējas Jānis Gaveika. Viņš jau šogad ir braucis brāļa vietā, bet nevar par 100% nosegt visus izdevumus, ir jāiegulda arī sava nauda. Ir interese arī no dažiem kvadraciklu braucējiem. Artis Rasmanis izteicis interesi, Kristers [Serģis] arī kaut ko ir runājis par šo tēmu.
Vai šogad Dakārā piedalīsies visi spices vīri? Kurus uzskati par konkurentiem?
Parasti jau spēcīgākie piedalās, jo rūpnīcu komandas visus labākos ir salasījušas, viņus trenē un finansē. Par konkurentiem... droši vien visspēcīgākais braucējs tagad ir Marks Koma, kas uzvarēja iepriekš. Sirils Desprē, Isidrs Pujols un virkne citu spēcīgu motobraucēju. Vismaz 15 sportisti ir ārkārtīgi spēcīgi. Uzskatu, ka nobraukt divdesmitniekā Dakārā – tas jau ir kaut kas!
Kādas ir tavas domas par Mali robežas solītajiem nemiernieku uzbrukumiem, vai tas liek justies nedroši? (Laikraksts "L'Epique" pirms kāda laika publicēja ziņu par saņemtajiem draudiem no kaut kādas teroristu grupas, kas ir kā plāno nolaupīt sportistus, ja tie šķērsos Mauritānijas - Mali robežu – aut.)
Būs pastiprināta apsardze, pastiprināts konvojs, taču nedomāju, ka nemierniekiem būtu tik viegli mums uzbrukt. Mēs visi virzāmies ārkārtīgi garā ķēdē. Uzbrukt viņi varētu kādam vienam posmam un tas ietekmētu dažus sportistus. Es nezinu vai viņiem mērķis ir sagrābt kādu par ķīlniekiem. Vieglāk šiem nemierniekiem būtu sagrābt tūristu grupas. Visdrīzāk tie ir draudi, lai vienkārši iebiedētu.
Vai tavuprāt organizācija būs vēl labāka kā citus gadus?
Katru gadu ir bijusi ļoti laba organizācija. Tajos apstākļos kādos tas viss ir bijis jānoorganizē es nezinu vai kāds spētu labāk. Ar visu esam nodrošināti. Ir ūdens, ir tualete. Nav jau nekādu pieczvaigžņu apartamenti (smejas), taču nodrošināti esam. Protams, jārēķinās ar kaut kādām neērtībām, nebūs jau tik labi kā mājās.
Kā, pēc iepriekšējos gados Dakarā gūtajām traumām, izdevies gūt motivāciju, lai atkal dotos uz populārāko rallijreidu?
Mani traumas nekad nav bremzējušas. Arī spēlējot šahu var satraumēties - aizmigt un uzkrist uz galdiņa (smejas). Protams, motosports, kā sporta veids ir bīstams, iespējamas traumas, taču mēs ar to rēķināmies. Nevarētu teikt, ka tie ir sīkumi, bet tādas lietas kā traumas, mūs, “trakos”, nespēj apturēt.
Kādi mērķi bez jau nosauktajiem, ir tavam brālim Eināram attiecībā uz Dakaru?
Einārs grib nobraukt līdz finišam, ielikt ķeksīti savā “dzīves dienasgrāmatā”, ka viņš ir startējis un finišējis. Konkrēta vieta nav padomā – viņš var nobraukt divdesmitniekā, bet tikpat labi var simtniekā. Tur daudz ko izšķir sīkumi, piemēram, apmaldīšanās, tehniskas problēmas.
Kādas ir kopējās izmaksas dalībai Dakārā, ieskaitot sagatavošanās posmu un tehnikas iegādi?
Ieskaitot motociklu, lai sagatavotos pilnvērtīgi Dakarai vajag 100 tūkstošus eiro. Ir arī ārkārtīgi lielas dalības maksas. Diviem tas vairs nav tik briesmīgi – tad sanāk ap 170 tūkstošiem. Mums dalības maksās vien jāsamaksā 50 tūkstošus eiro. Protams, vēl var būt arī visādi papildus izdevumi.
Kā uz visu šo pasākumu skatās ģimene, redzot smagās traumas un diemžēl arī letālos gadījumus?
Uztraucas, taču uztver normāli. Ir pieraduši. Katrs atrod savu nodarbošanos. Vienam patīk sēdēt upītes malā un “kātiņu raustīt”, lai neņem ļaunā makšķernieki. Katrs atpūšas kā māk – mēs atpūšamies iegūstot adrenalīnu un fizisko slodzi. Mēs tādā veidā atslēdzamies no ikdienas. Citi to dara makšķerējot. Atšķirība ir tikai tajā, ka vienam var putas pa muti nākt, bet cits var atpūsties mierīgi pīpējot.
Vai nav baisi apzināties, ka Dakarā diezgan bieži kāds no motosportistiem iet bojā?
Dakarā neko nevar prognozēt. Nav paredzams, ar kuru nelaime var notikt. Tu vari būt labs un vislabākais, taču arī tevi var piemeklēt nelaime. Vienā no Dakaras rallijiem gāja bojā Rišārs Sainkts (trīskārtējs Dakaras rallija uzvarētājs – aut.), gāja bojā Fabricio Meoni – tie bija visaugstākās klases sportisti. Tā ir vislielākā neveiksme. Sportists var būt pilnīgs iesācējs – arī viņam var nepaveikties, taču var arī paveikties. Tas periods, kad tev ir jāriskē ir ārkārtīgi ilgs. 6. janvārī mēs startējam un katru dienu no rīta līdz vakaram mēs riskēsim. Katram var paveikties un katram var nepaveikties. Jābūt ļoti uzmanīgiem, vajag lielu koncentrēšanos, lai nekas slikts nenotiktu...
Cik liela nozīme leģendām, cik tās ir precīzi sastādītas, vai vairāk palīdz intuīcija?
Parasti leģendas ir sastādītas ļoti labi, taču trase ir ļoti gara, un sastādītāji arī ir tikai cilvēki, gadās arī viņiem kļūdas. Trase pastāvīgi mainās, tai pāri virzās liels sportistu bars. Automašīnām jau tā trase ir savādāka – vairāk bedru, šur tur parādījies kāds akmens, kas leģendā varbūt nemaz nav bijis. Kļūdas, protams, mēdz būt.
Cik nopietnu uzmanību organizatori pievērš drošībai?
Viņi cenšas un dara, pastāvīgi ir visādi trases labojumi, kur atzīmētas bīstamās vietas, katru vakaru brīfingos stāsta, kurās vietās jābūt vairāk uzmanīgiem. Viņi ļoti cenšas, bet nevar nekad visu paredzēt. Pirms sacensībām viņi apbraukā visus ciemus, rāda zīmējumus iedzīvotājiem, kā ir jāuzvedas bērniem. Pie šī jautājuma viņi ārkārtīgi cītīgi strādā, bet tur tomēr ir melnādaino tauta ar pavisam citu domāšanu un ar viņiem neko nevar paredzēt.
Vai esi kādreiz juties apdraudēts arī no iedzīvotāju puses?
Visādi ir bijis. Gadījies, ka esmu uzbraucis sunim virsū. Tikpat labi tur varēja būt bērns vai kāds cits. Ir bijuši vairāki kritieni, aizpagājušajā Dakarā smagi kritu. Bija tik smagi, ka vienu brīdi domāju, ka tiešām gals klāt nāk. Ciematos reizēm ir bijusi sajūta, ka grib tevi iemānīt nepareizos ceļos.
Kādā līmenī tehnika un fiziskā sagatavotība salīdzinot ar iepriekšējie gadiem?
Tehnika kā vienmēr mums ir arvien labāka un labāka. Pieredze mums arī ir – cenšamies daudz ko “nošpikot” un uzlabot visu. Fiziskā sagatavotība mums ir labā stāvoklī – nevar teikt, ka ir īpaši labāka, taču mums ir uzkrāta pieredze, un tam ir liela nozīme. Tāpēc arī startējām Arābu Emirātos, lai brālis iegūtu pieredzi, tas viss, es ceru, mums palīdzēs gūt labāku rezultātu.
Kas ir tavi svarīgākie sponsori un atbalstītāji?
Ģenerālsponsors dotajā brīdī ir Aizsardzības Ministrija, mūs atbalsta arī Rīgas Dome, “SEB Unilīzings”, “Nissan” motocentrs, “1188”, “Lattelekom tehnology”. Ir arī nelielas kompānijas, kas mūs atbalsta, piemēram, “Venden ūdens”, “Arai” ķiveres, Kristera Serģa motoveikals. Visus ir grūti uzskaitīt. Diezgan daudz ir atbalstītāju. Pasākums ir diezgan populārs, un domāju, ka viņi arī atgūst atpakaļ ieguldīto, jo es nebrauktu ar sliktām mantām. Tas ir pārāk ilgstoši un visam jābūt ļoti labi. Ja mēs izmantojam ekipējumā vai motociklā sponsoru detaļas, tātad viņas ir labas. Attiecīgie tirgotāji var to reklamēt, un mēs izskatāmies ļoti labi.
Cik vēl gadus varētu braukt Dakarā, ja būs nodrošināta tāda iespēja?
Trīs gadus atpakaļ Alfijs Kokss, kas tagad brauc ar mašīnām (agrāk viņš startēja pie motobraucējiem – aut.), paprasīja cik man ir gadu. Es atbildēju, ka 33, uz ko viņš teica: “Tev vēl divdesmit gadu ko braukt, vēl paspēsi visu.” (smejas). Rallijā var braukt diezgan ilgi. Tas rūdījums nāk ar laiku, veido izturību, pieredzi.
Kādi mērķi Dakarai šajā reizē pēc veiksmīgā starta (10.vieta) šogad?
Pagājušajā reizē bija 10. vieta, lai gan mērķis bija pirmais divdesmitnieks. Tas bija tāds neoficiāls uzstādījums pirms Dakaras. Taču, ja runāju pavisam atklāti, tad pirms Dakaras nevar prognozēt un saukt kaut kādus mērķus. Dakara ir noprognozējams “pasākums” un nekad tur neko nevar paredzēt. Spilgts apliecinājums tam ir aizpagājušās Dakaras uzvarētājs Nani Roma, kas pirms uzvaras piedalījās, ja nemaldos, astoņās Dakarās un visas no tām viņs neaizbrauca līdz finišam. Es esmu vienreiz jau līdz finišam ticis, un tas jau arī ir kaut kas. Šogad brauksim abi ar brāli, būs jauna tehnika, man būs nedaudz labāka amortizācija, ko rūpnīca solīja sagādāt. Prasījām gan man, gan brālim, bet viņi pateica, ka iedos tikai man un atvedīs tikai uz Lisabonu, no kurienes tiks dots starts. Brālis vairāk būs palīgs trasē, piesedzošais elements, mēģināsim braukt maksimāli labi, bet ne pārgalvīgi.
Tu esi arī zemnieku saimniecības īpašnieks Zemgalē, kā izdodas to visu apvienot ar treniņiem un dalību sacensībās?
Jā, audzējam graudus, cukurbietes, rapsi. Protams, arī mūs ietekmēja šīs vasaras sausuma periods, pat ļoti. Raža ir zemāka, taču ir augstākas cenas. Ja nebūtu inflācijas, tad būtu diezgan lieli ieguvēji. Darbojamies uz maiņām – tad es, tad brālis, citreiz piesaistām arī tēvu. Viņš arī var palīdzēt ar labu padomu. Mums ir desmit algoti cilvēki, kas patstāvīgi strādā. Brīžiem darba organizācija notiek vēl pirms starta – zvanām, organizējam. Tādā veidā tas viss notiek.
Foto: Romāns Kokšarovs
vikingu laiki turpinaas tikai citaa kvalitaatee 
!!!
