Tautas autosportam folkreisam Latvijā aprit desmitgade

Pagājuši desmit gadi, un Folkreisa mērķi un uzdevumi joprojām ir tie paši. Lai ko kāds teiktu, Folkreiss ievedis sportā daudzus desmitus dalībnieku, kuri pat sapņot nevarēja par startēšanu kopēja starta sacensībās, ar mašīnām ar drošības karkasiem, uz starta stājoties leģendārajās trasēs Mūsā, Brenguļos, 333, Teperī, vēlāk Vecpilī un citur…

Desmit gadi aizritējuši ļoti ātri, jo ziemas un vasaras sacensību dinamika un pārskrējieni no posma uz posmu dzen uz priekšu gadus – vienu pēc otra. Folkreisa saimes iekšienē liekas – vienmēr visi ir savējie un pazīstami. Cits izprasts vairāk, cits mazāk, bet savējie. Taču brīžiem ir situācijas, kuras rada dīvainas atklāsmes: dalībnieku paaudzes ir nākušas un gājušas, daudzi parkā un sevišķi ārpus tā viens otru nepazīst. Jo starp abām pusēm ir desmit, septiņi, pieci gadi, kad viens jau startēja, bet otrs vēl nē… Folkreisa iekšējos pasākumos šķiet šokējoši, ka šā brīža līderis jāiepazīstina ar braucēju, kurš bija līderis pirms pieciem gadiem. Liekas, kurš tad to veco vilku nezina? Lūk nezina, jo gadi iet, sports mainās un mainās tā zvaigznes. Man ir personīgs gods to visu šajos gados redzēt un izbaudīt. Kā braucēji ienāk sportā, kā uzvar, kā pārdzīvo, kā “met mieru”, bet pēc pusgada atkal ir starta. Kā aiziet uz autokrosu un atved medaļas. Kā aiziet no sporta, taču piknika vietā vienalga izvēlas pabūt dalībnieku parkā. Paldies par šiem desmit gadiem!

Kā tas sākās? Lai gan šķiet, ka viss tikko sācies, desmit gadu jubileja liek vēlreiz izstāstīt, kā sākās Latvijas Folkreiss.

2008.gada rudenī LAF pārstāvji pulcējās kārtējā NEZ sapulcē, kas togad notika Norvēģijā. Protams, jau pirms tam par Folkreisa formātu bija daudz dzirdēts, tomēr tā doma likās mūsu publikai un mums pašiem tik ļoti nesaprotama, ka reti kurš tajā bija gatavs iedziļināties. Pirmkārt, tik zemu izmaksu tehnika šķita nereāla. Otrkārt, mašīnu pirkšana likās kaut kas totāli nepieņemams padomju cilvēka mentalitātei: “Kā tas ir, ka kaut ko manu man ņems un atņems?!” Interesanti, ka desmit gadi pagājuši, bet dažs joprojām ar putām uz lūpām nespēj sagremot šādus spēles noteikumus.

Lūk, Oslo sapulcē man un tā laika LAF ģenerālsekretāram Andrim Berķim skandināvi daudz sīkāk izskaidroja, kā darbojas viņu Folkreiss. Izskaidroja arī, ka, piemēram, Norvēģijā no aptuveni 6000 licencētajiem autosportistiem 4000 ir tieši ar Folkreisa licencēm. Tāpat jau zināmie stāsti par sacensībām ar vairākiem simtiem dalībnieku, mašīnu pirkšanas vājprātiem…

Mēs vēl bijām skaidrā, kad Andris teica: “Viestur, mums par šo vajag padomāt!” Vakars izvērtās smags. Viesnīcas numuriņā viens otram uzdevām daudz jautājumu, latviskā garā meklējot iemeslus, kāpēc, visticamāk, nekas nesanāks. Taču rezultāts bija, ka, atgriežoties dzimtenē jau bija pieņemts lēmums mēģināt, meklējām skandināvu, konkrēti zviedru nolikumus un dokumentus, sākām tos tulkot, lai saprastu jau niansēs, kur ir ziemeļnieku panākumu atslēga šajā sporta veidā. Bija jāpārvar vairākas mūsu nacionālās un sporta īpatnības – drosme atkāpties no tehniskajiem noteikumiem, kuros krosa variantā zaigojās vieni vienīgi burti “FIA” un “J pielikums”. Folkreisam tas bija par dārgu un nevajadzīgi. Bija jādomā, kas notiek ar trasēm un rīkotājiem, kur Folkreisu piekabināt klāt, kur un kad varētu mēģināt aizvadīt jau atsevišķas sacensības. Tam visam, saprotams, apakšā bija finanšu situācija un rīkotāju iespējas sarīkot kaut ko ar tik zemām dalības maksām un tik nelielam dalībnieku skaitam.

Un jā, dalībnieki un to mašīnas. Kur un kad taps pirmais auto?

Sākot darbu pie dokumentiem informācija par Folkreisa dzimšanu jau tika pludināta arī publiski. Ļoti alkām pēc cilvēka, kuram būtu kāda pieredze ziemeļvalstīs šajā jautājumā. Tāds cilvēks atradās – Juris Sirko, kurš, strādājot Zviedrijā, bija braucis vietējās Folkreisa sacensībās. Juris pieteicās, turklāt līdzēja ne tikai ar stāstiem no Zviedrijas un domām, kā vajadzētu būt. Viņš bija gatavs ķerties arī pie pirmo auto būves. Izveidojās labs kontakts un darba grupa soļoja ar darbiem uz priekšu. Ātri arī kļuva skaidrs, ka šim pasākumam būs daudz neticīgo un pat pretinieku. Tas bija interesants pusgads, kad pāris sapulču un sarunu laikā varēji uzzināt, kurš ir kurš, kādas kuram ir patiesās intereses, darbojoties mūsu sportā. Tas bija vērtīgi un turpmāk ļoti noderīgi. Sapratām, kurš ir čīkstulis, kurš ir skauģis, kurš ir nodevējs, kuram Folkreiss pārskrien pāri ceļam, kurš kaut ko dara ar vārdiem, bet citas jēgas īsti arī nav. Taču labākais ir tas, ka izkristalizējās vīri un sievas, kuri dega un deg par šo sportu joprojām.

Tika uzstādīts mērķis – 2009. gada vasarā jānotiek pirmajai Folkreisa sacensībai. Juris blieza ar metināmo aparātu un citām ierīcēm caurām naktīm, viņam parādījās palīgi un pirmie braucēji, tikmēr LAFā spriedām, kur un kā pasākums varētu notikt. Tobrīd savu lidojumu bija sācis supersprints. Berķis bija labi izdomājis: gluži kā Folkreiss bija iecerēts kā krosa “iekšā rāvējs”, supersprints bija amatieru braukšana ar rallija elementiem, cenšoties zem varenā rallija izveidot kādu tautas sporta slāni, lai sapņu pils kādā brīdī nesagāžas.

2009.gada 21. jūnijs. Negulējuši uz pirmo sacensību ierodas Sirko, Andris Stulpiņš, Edgars Diļevka, kā arī ar šo brigādi nesaistīts, taču Folkreisa ideju paķēris Jevgēnijs Bergs, kurš bija sabūvējis naidīgu BMW. Pa vidu supersprinta dienaskārtībai 333 pasākumā parādījās ar Folkreiss.

Tālākais jau meklējams rezultātu tabulās un sacensību aprakstos – ceļš bija sācies. Protams, ne bez kāpumiem un kritumiem, ne bez neveiksmēm, pārpratumiem un zaudējumiem. Ne bez strīdiem un lielākiem vai mazākiem skandāliem. Taču tas viss, lai trasēs rūktu motori, lai vīriem un meičām būtu iespēja piepildīt autosporta sapni. Varbūt tāpēc, ka tas bija ļoti personīgi: cik sevi atceros, kross un sacensības vienmēr bijušas liela dzīves sastāvdaļa, par ko paldies manam tētim un ģimenei. Par to tika domāts un runāts (ja bija ar ko – no 20-30 klases biedriem labi ja viens vai divi saprata manu fetišu). Taču nekad neradās sajūta, ka savā dzīvē es varēšu izbaudīt skaņu, kad kāds iekrāmē pa durvīm vai saloka jauno spārnu. Folkreiss šo iespēju man deva, tāpat kā daudziem citiem šos sapņus sapņojušajiem. Un par to ir mežonīgs gandarījums, ka darbs nav izdarīts velti.

Folkreiss pēc desmit gadiem jūtas labi, lai gan vecajām problēmām pievienojušās pa kādai jaunai. Taču tas pieder pie lietas.

Atceroties sākumu, personīgs paldies Andrim Berķim par iedrošināšanu, krosa Intai par turēšanu grožos, lai idejas nelido ātrāk par noteikumos rakstīto, Jurim Sirko par pirmajām mašīnām un praktisko Folkreisa startu, paldies brālim Krišjānim par atbalstu, video rullīšiem, reklāmām, afišu dizainiem un kopējo degsmi tēmā. Pirmajiem rīkotājiem, kuri, pat nojaušot mīnusus kasē, tomēr gadu no gada bija/ir sacensību kalendāros – Brenguļi (sākot ar Oļģertu, Evu, beidzot ar Arni), 333 (Vladislavs, Nellija, Haralds), Mūsa (Edgars, Elvijs), Folkreisa atklājums SK Vecpils (Kaspars, Solvita, Sandis), un visiem pārējiem, kuri tā vai citādi, bet meklē iespējas dabūt savos starta laukumos arī Folkreisu. Paldies mūsu sekretariāta/palīgu komandai, kura gadu gaitā ir spēcīgi mainījusies, tomēr neviena atbalsts, ieguldītais darbs un stundas netiek un netiks aizmirstas. Paldies sportistiem, tiesnešiem un visiem, kuri saprot un grib Folkreisu! Pasarg` Dies`, kāds būs aizmirsts!

Izmantotie resursi:
Autocross.lv