Tie pēdējie būs tie pirmie?

Katru gadu, izvēloties jaunos spēlētājus, NHL komandu skauti vērtē, sver un mēra katru draftam atbilstošo hokejistu, lai vēlāk sastādītu rangu un pie tā pieturoties izdarīt savas izvēles. Protams, labākos izvēlas ar augstākiem numuriem un viņiem arī tiek lielāka uzmanība, taču vai zemākajās kārtās draftētie ir sliktāki?

NHL ir piedzīvojusi vairākas paplašināšanās kārtas, līdz ar to arī "pēdējā drafta kārta" un "pēdējais drafta numurs" ir visai stiepjams jēdziens, jo, teiksim, pirmajā gadā, kurā tika organizēts drafts (1963.) pēdējais numurs bija 21., t.i, pielāgojot mūsdienām tas ir pirmās kārtas vidus. Tāpat jāpiebilst, ka arī pēdējo triju gadu drafti ir "ārpus konkurences", jo gluži vienkārši šajos gados izvēlētie spēlētāji vēl nav paspējuši pieteikt sevi pieaugušo hokejā, t.i, ir bijis pārāk maz laika, lai sevi parādītu.

Lai vai kā, ja skatās spēlētājus, kuri draftā ir izvēlēti kā pēdējie, bet, neskatoties uz to, pratuši "izsisties" līdz NHL, tad mēs redzam 10 uzvārdus. Interesanti, ka šajā sarakstā Eiropiešu ir vairāk nekā ziemeļamerikāņu, proti, četri "vietējie" un seši "ārzemnieki".

Pirmais "celmlauzis" starp pēdējiem drafta numuriem, kuri tikuši līdz NHL bija Garijs Mīhens (Toronto "Maple Leafs"), kurš tika izvēlēts jau pieminētajā 1963. gadā, t.i., pirmajā NHL amatieru draftā. Tāpat šajā sarakstā ir cits "pirmais" – pirmais PSRS hokejists, kurš saņēma oficiālu atļauju spēlēt NHL, Sergejs Prjahins (Kalgari "Flames").

Jāsaka, ka pirmajos gados kā tika ieviesta drafta sistēma šādu "izlēcēju" bija maz, jo 60-tajos un 70-tajos kopā bija tikai divi "pēdējie", kuri prata tikt NHL, no kuriem viens, Bleirs Bārnss, "lielajā līgā" tiešām tika atzīmējās, aizvadīja vienu maču. Taču 80-tie un 90-tie bija pats ražīgākais posms. Laika posmā no 1987. līdz 1997. gadam vidēji katrs otrais ar pēdējo numuru draftētais hokejists tika līdz NHL. Skaidrojums tam ir visai vienkāršs – tieši šajā laikā NHL aizvien aktīvāk sāka lūkoties Eiropas talantu virzienā, kā arī Padomju Savienības hokejistiem parādījās iespēja spēlēt ārzemēs.

Jaunajā gadu tūkstotī gan situācija mazliet pasliktinājās, jo pēdējo 10 gadu laikā vien diviem pēdējiem numuriem ir izdevies iekļūt NHL, jo mode uz Eiropas hokejistiem pamazām noplaka, bet komandu skauti daudz cītīgāk ir sākuši vērtēt kandidātus, lai nevienu tiešām cienīgu hokejistu nepalaistu garām. Taču, kā jau minēts iepriekš, daudziem no šiem hokejistiem vēl nav bijis pietiekoši daudz laika, lai sevi parādītu.

NHL draftu pēdējie numuri, kuri ir spēlējuši līgā

Slīprakstā izcelti spēlētāji, kas turpina NHL karjeru.
* Kims Jonsons ir neierobežotais brīvais aģents.

Savukārt skatoties plašāk var apskatīt vai tiešām pēdējā drafta kārta ir tik "briesmīga", t.i., cik liela iespēja ir pēdējā kārtā draftētajiem tikt līdz hokeja Mekai un kā tas viss izskatās uz kopējā "fona"? Šoreiz, lai kopējie cipari būtu salīdzināmi un situācija daudz pierastāka, apskatīsim, pēdējo 10 gadu draftu pēdējās kārtas.

Pēdējos 10 gados (2010. gads netiek ņemts vērā) no pēdējās kārtas draftā līdz vietai Nacionālās hokeja līgas komandā ir aizcīnījušies 47 hokejisti. Ražīgākais bija 2000. gads, kad no izvēlētā 31 hokejista līdz NHL aizkļuva deviņi. 2003. un 2004. gadā no 30 hokejistiem – astoņi. Savukārt 2006. gada drafta pēdējā kārtā tika izvēlēts Latvijas hokejists Artūrs Kulda (kopējais 200. numurs), tāpēc viņš ir starp četriem veiksminiekiem, kuri jau ir debitējuši NHL. Visbeidzot līdz šim pēdējais pēdējā kaŗtā draftētais hokejists, kurš ir ticis līdz NHL ir 2008. gadā izvēlētais Džeisons Demīrs, kurš pārstāv Sanhosē "Sharks" sistēmu.

Tāpat, priekš "eksperimenta tīrības", var apskatīties šo pēdējās kārtas hokejistu kvalitāti, t.i., to cik no viņiem ir spējuši ne tikai "atzīmēties", bet arī reāli spēlēt.

NHL pēdējā kārtā izvēlētie spēlētāji pēc spēļu skaita

Spēlētājs, kurš kvalificējas augstākai kategorijai zemākajā netiek iekļauts.

Apskatot tabulu redzams, ka pie daudz maz nopietnas spēlēšanas ir tikuši 22 pēdējā drafta kārtā izvēlētie hokejisti, no kuriem 14 ir aizvadījuši vismaz 100 spēles. Ilgāk gan līgā aizturēties viņiem ir bijis pagrūti, jo pie 200 spēlēm NHL ir tikuši tikai trīs hokejisti, bet 300 mačus ir aizvadījis vien viens – šveiciešu uzbrūkošais aizsargs Marks Štraits.

Taču, kā jau vairakkārt minēts, šie dati nav līdz galam pilnīgi, jo daži hokejisti vēl turpina karjeru, daudzi pēdējās kārtas "izlēcēji" vēl parādīsies arī nākotnē, tāpēc uzskatāmam piemēram der apskatīties kaut vai Patrika Hornkvista rādītājus.

Kā jau minēts, viņš ir 2005. gada pēdējais draftā izvēlētais spēlētājs. Lai arī viņa kontā vēl nav 100 aizvadīto spēļu, pagājušsezon, kas viņam bija pirmā nopietnā sezona NHL, zviedrs kļuva par Nešvilas "Predators" labāko vārtu guvēju, 80 spēlēs tiekot pie 30 goliem, bet līdzšinējā sezonā ieņem otro vietu komandas "bombardieru" sarakstā (trīs vārti astoņos mačos).

Atgriežoties pie tēmas par Latvijas hokejistiem NHL drafta pēdējā kārtā, tad bez Artūra Kuldas, vēl var minēt Helmutu Balderi, Juri Štālu (viņš arī ir viszemāk draftētais Latvijas hokejists – kopējais 269. numurs), Lauri Dārziņu, Kārli Skrastiņu, Georgiju Pujacu, Viktoru Ignatjevu (viszemāk draftētais Latvijas hokejists, kurš ir iekļuvis NHL) un arī Kristiānu Pelšu, kuru Edmontonas "Oilers" izvēlējās šogad.
Uz šo brīdi no astoņiem hokejistiem NHL ir paspējuši atzīmēties četri – Skrastiņš, Kulda, Ignatjevs un Balderis.

Kādi secinājumi ir jāizdara?
Pirmkārt, tēze, ka hokejista iespējas "izsisties" līdz NHL ir tieši atkarīgas no viņa drafta numura, ir pārvērtēta. Protams, pirmajiem iespēju sevi pierādīt dos potenciāli talantīgākajiem, taču arī "otrā plāna" hokejistiem ir iespējas, tās ir tikai jāizmanto.
Otrkārt, runas, ka, redz, viena sistēma ir ar ļoti labiem skautiem, jo zemās kārtās izvēlas labus spēlētājus, arī ir pārspīlēta, jo spēlētāji tiek izvēlēti pēc iespējamā potenciāla, taču jauno sportistu attīstība ir dažāda, līdz ar to drafta pēdējās kārtas vairāk vai mazāk, bet ir laimes spēle. Paveiksies – esi "kings", nepaveiksie – nu, neko, tās jau tāpat ir pēdējās kārtas.
Treškārt, Eiropas spēlētāji dažkārt netiek pienācīgi novērtēti, bet vietējie, amerikāņi un kanādieši, tiek pārvērtēti, jo komandu vadošie cilvēki nevar tieši kontrolēt Eiropas "skautingu", t.i., pārliecināties paši par tā vai cita spēlētāja varējumu.