Blogs: Aktieri, programmētāji, apsargi – kas stājas profesionālo hokeja komandu vārtos?

Nacionālās hokeja līgas noteikumi paredz, ka visas spēles garumā uz komandas soliņa vai balakus tam ir jāatrodas pilnībā saģērbtam un mačam gatavam vārtsargam. Gadījumā, ja kāds no vārtsargiem mača laikā vai īsi pirms tā gūst savainojumu, tad komandai vispirms ir jāmeklē iespējas izsaukt no zemākajām līgām kāds sistēmā esošs vārtu vīrs. Ja tas nav iespējams, tad komanda drīkst parakstīt vienas dienas līgumu ar jebkuru citu vārtsargu, kurš ir bez jebkādām līgumattiecībām ar jebkādu citu komandu (izbeigt līgumu, lai noslēgtu vienošanos ar NHL komandu nedrīkst). Tāpat var nolīgt arī jebkuru amatieri. Par šādu pakalpojumu profesionāļi saņem 500 dolāru lielu atalgojumu, kā arī var paturēt spēles kreklu. Amatieriem gan jāiztiek vien ar suvenīru krekla formātā.

Ar juridisko pusi tikām skaidrībā, bet cik izplatīta ir šāda prakse, kad NHL komandas atrodas tādās bezizejas situācijās, kad vienīgā iespēja ievērot līgas noteikumus ir nolīgstot bez maz vai jebkuru vārtsargu, ka tik ir kam sēdēt uz soliņa? Jāsaka – daudz biežāk nekā varētu likties.

Šogad Irbes gadījums nav pirmais, jo pirms dažām nedēļām Anaheimas “Ducks” otrā vārtsarga funkcijas (tās gan arī aprobežojās ar sēdēšanu uz soliņa) pildīja 45 gadus vecais bijušais NHL vārtsargs un visu trīs kalumu PČ medeaļu ieguvējs Dveins Rolosons (14 sezonas NHL), kurš nu strādā Kalifornijas štata komandā par vārtu vīru teneri.

Tiesa, ja vēl abos šīs sezonas gadījumos komandas uz soliņiem ir atstājušas veterānus, kuri jau laiku kā nespēlē NHL un, būsim godīgi, jau sen neatbilst šim līmenim, tomēr, kā Irbe, tā Rolosons balstoties uz savu pieredzi ļoti labi saprot kur ir nokļuvuši un ko no šāda mača sagaidīt. Nosacīti sakot, šādos gadījumos komandas riskē mazāk. Tomēr, ne visām ir iespēja izlīdzēties ar komandas vārtsargu treneriem, kas vēl ir gana pieklājīgā fiziskā kondīcijā, lai viņus vispār varētu izskatīt kā kandidātus uz stāšanos vārtos.

Tieši tāpēc citas komandas izlīdzas kā nu kura. 2008. gadā Vašingtonas “Capitals” komandai bija jāmeklē aizvietotājs Žozē Teodoram, jo rīta treniņā pieredzējušais vārtsargs bija guvis savainojumu, kas viņam liedza piedalīties vakarā paredzētā spēlē. Vašingonieši risinājumu atrada savas komandas iekšienē, proti, noslēdzot amatiera līgumu ar “Capitals” mājaslapas uzturētāju-programmētāju Bretu Leonhardu. Viņš gan nebija nekāds “zaļais gurķis” hokejā, jo pirms tam spēlēja kā junioru hokeja līmenī, tā arī NCAA čempionāta trešajā divīzijā. Ja Leonhards būtu izgājis uz ledus, tad viņš būt visu laiku garākais vārtsargs, kurš ir spēlējis NHL, jo viņa augums ir 201 cm.

Savukārt Pols Doičs varēja kļūt par vienu no visu laiku vecākajiem NHL spēlētājiem. Minesotas “Wild” komandai nebija, kas varētu piedalīties mačā 2011. gada novembrī, tāpēc viņi noslēdza līgumu ar, kā paši amerikāņi sauc šo līmeni, “alus līgas” veterānu, 51 gadu veco Polu Doiču. Tiesa, viņš tika pie šādas iespējas pateicoties labajiem sakariem ar Minesotas komandas pārstāvjiem.

Gadu iepriekš savas profesionālās prasmes varēja pārbaudīt Neitens Deobalds. Nē, nevis vārtsarga, jo viņš bija amatieris, kurš spēlēja Kalgari universitātes komandā, bet gan aktiermākslas, jo šis censonis univeristātē apguva tieši aktiermākslu un psiholoģiju. Iespējams, ka tas viņam noderēja, sēžot uz Edmontonas “Oilers” rezervistu soliņa un tēlojot NHL līmeņa vārtsargu.

Tajā pašā sezonā uz NHL ledus izgāja Toms Fentons, kurš bija Fīniksas “Coyotes” rezervē. Pats Fentons bija koledžu līmeņa hokeja komandas treneris un arī iepriekš pats spēlēja NCAA čempionātā. Arizonas štata komanda no sākuma vēlējās par otro vārtsargu pieteikt bijušo NHL spēlētāju un tā laika vārtsargu treneri Šonu Burku, taču viņam, lai atgrieztos līgā, bija jāiziet 24 stundu "veiveru" procedūra, tāpēc šis variants tika izslēgts. Jāpiebilst, ka Fīniksas komandas spēlētāji mēģināja izjokot komandas jaunpienācēju, pasakot viņam, ka NHL noteikumi paredz, ka vārtsargam, pat ja viņš sēž uz soliņa, visu laiku ir jābūt uzģērbtai maskai.

Labākas attiecības ar komandas biedriem bija Dastinam Batleram, vēl vienam Kalgari universitātes pārstāvim. Viņu kā rezervistu nolīga Vankūveras “Canucks”. NHL profesionāļiem Batlers bija tik ļoti iepaticies, ka viņi pat lūdza komandas treneru korpusu ļaut mača pēdējās minūtēs viņam iziet uz ledus. Diemžēl, bet “Canucks” treneri neļāvās šādai avantūrai.

Šie visi ir atsevišķi gadījumi, kad NHL komandām vajag “ārkārtas vārtsargu”, t.i., viņi dabū vārtu vīru uz vienu spēli un tad bez maz vai aizmirst par viņu. Tomēr, arī šādu glābēju rindās ir “profesionālie ārkārtas vārtsargi”. Viens no zināmākajiem ir Robs Lorijs. Savu spēlētāja karjeru viņš pavadīja Ziemeļamerikas zemākajās līgās un viņa augstākais sasniegums ir viens mačs Amerikas hokeja līgā, Adirondakas “Red Wings” sastāvā 95./96. gada sezonā. Savu profesionāļa karjeru Lorijs beidza 2002. gadā un līdz 2012. gada sezonai arī bija lielākajai daļai nezināms bijušais minorlīgu spēlētājs, līdz 2013. gada 5. aprīlī Anaheimas “Ducks” ievajadzējās kādu, kurš varētu ieņemt otrā vārtsarga lomu. Viņi izvēlējās 43 gadus veco veterānu. Nākamā spēle viņam bija jau 2014. gada 5. janvārī, kad nu viņš spēlēja pret Anaheimu, jo rezervists bija nepieciešams Vankūveras “Canucks”. Visbeidzot trešo un pagaidām pēdējo reizi Lorijs NHL mačā piedalījās šī gada 31. martā, Minesotas “Wild” sastāvā, dublējot Iļju Brizgalovu, jo nonākot Kalifornijā “Wild” uz spēli pret Losandželosas “Kings” bija palikusi ar vienu vārtsargu.

Savukārt zemākā līmenī, piemēram, AHL un ECHL, šādi “ārkārtas vārtsargi” nav nekas neparasts, jo tur tie tiek izmantoti ļoti bieži. Džeks Kaufmans ir aizvadījis vairāk kā 10 spēles dažādās ECHL komandās, Entonijs Feliss pirms kāda laika regulāri palīdzēja Ņūdžersijas “Devils” fārmklubiem AHL un ECHL, bet Vīlingas “Nailers” ekipējuma menedžeris Billijs Higinss savas karjeras (menedžera karjeras) laikā ir aizvadījis vairāk kā 70 mačus kā otrais vārtsargs. Līdzīgs liktenis ir arī Denam Heinzam, kurš ir divkārtējais Stenlija kausa ieguvējs kā ekipējuma menedžeris, taču tas neskaitās ECHL, kur viņš ir “tikai” padsmit mačus aizvadījis otrais vārtsargs.

Vēl interesantāka sitācija ir ar Denisu Kuku, kurš ir apsardzes kompānijas īpašnieks. Viņa uzņēmums nodrošina kārtību arī hokeja spēļu laikā, kas ļauj Kukam, ja vien ir tāda nepieciešamība, piedāvāt savus pakalpojumus ārkārtas gadījumos. Līdz šim viņš ir piedalījies vairāk kā 50 mačos.

Protams, lai arī garījumu, kad uz NHL vai jebkuru citu Ziemeļamerikas profesionālās hokeja līgas spēli tiek saģērbts kāds amatieris, ir daudz, reti kuram izdodas ne tikai pasēdēt uz soliņa, bet arī piedalīties mačā. Tas, visdrīzāk, ir arī labi, jo nez vai komandas no laba prāta vēlētos savu vārtu drošību uzticēt šiem vārtu vīriem. Tajā pašā laikā šādi gadījumi parāda, ka NHL patiesi var iekļūt pilnīgi jebkurš.