Viedoklis: Ķēniņš NHL... nākamsezon

Ronalds Ķēniņš Latvijas hokeja līdzjutējiem, protams, nebija nezināms spēlētājs, jo regulāri spēlēja jauniešu un junioru izlasēs, taču tāpēc, ka savu karjeru veidoja pa netipisku Latvijas hokejam ceļu, viņa pāreja no hokeja ar "U" priedēkli uz vīru hokeju notika mazliet nemanāmāk. Pa to laiku pats Ronalds auga, attīstījās un nesasniedzot pilngadību jau spēlēja Šveices pēc spēka otrajā līgā. Nākamajās sezonās Ķēniņš kļuva par īstu Šveices hokeja ķēniņu izcīnot pa diviem valsts čempiona tituliem kā U-20 vecumā, tā arī valsts meistarsacensībās. Tas vēl nebija viss, jo šajā laikā "nez no kurienes" viņš ienāca jau Latvijas lielajā izlasē, bet 2013. gadā latvietis tik ļoti iepatikās Nacionālās hokeja līgas komandai Vankūveras "Canucks", ka viņi nolēma ar pirms tam nepamanīto Ķēniņu noslēgt līgumu.

Nu jau Ronalds ir nonācis Ziemeļamerikā, taču ne Vankūvērā, bet gan "Canucks" sistēmas otrajā komandā, Utikas "Comets". Daļa no līdzjutējiem šo "pazemināšanu" uztvēra kā neizbēgamu, citi redzēja vēl zemāku kritumu, citi – mierīgi nogaidīja, sak, pagaidiet, viss vēl priekšā. Tik tiešām, Ķēniņš sezonu sāks AHL, kas ir ļoti labs starts priekš viņa, taču, visus interesē cits jautājums – kad būs NHL?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā viens apstāklis – Ronalda spēles stils, kas ir balstīts uz lielu darba apjomu, spēka spēli, kas ir uz noteikumu robežas, arī nevairīšanos no vietām un epizodēm, kur varētu sāpēt. Proti, Ķēniņš kā NHL pirmās maiņas uzbrucējs uz pastāvīgiem pamatiem noteikti nebūs, visdrīzāk, ja vien komanda nepiekops īpašu taktiku vai nebūs kādā smagā pārbūves periodā, arī otrajā maiņā viņam vieta neatradīsies. Toties izveidoties par kvalitatīvu trešās vai ceturtās maiņas "kapātāju" Ķēniņš ne tikai var, bet tas ir viņa galvenais uzdevums pašlaik.
Nākošais jautājums pie šī paša punkta ir – kāds Ķēniņš ir vajadzīgs NHL? Protams, ka "Canucks" labi zināja ar ko paraksta līgumu, jo viņi ir sistēma, kas ļoti ciena asus, agresīvus, provokatīvus hokejistus. Pagājušajā desmitgadē komandā spēlēja viens no labākajiem šāda ampluā spēlētājiem Jarko Rūtu, bet pašlaik šo posteni ir ieņēmis Dereks Dorsets. Tas ir viens variants. Otrs variants – aizsardzības un mazākuma "kaplis", trešās maiņas "enerģijas spēlētājs". Ķēniņš arī lieliski atbilst šai pozīcijai, jo viņš ir tas, kurš uz laukuma "strādā", nevis "spēlē". Kāds Ķēniņš būs nepieciešams "Canucks", to mēs redzēsim šajā sezonā, taču Ronaldam ir jābūt gatavam pielāgoties.

Vai Latvijas uzbrucējam izdosies tiktāl iepatikties Kanādas komandas vadībai, lai viņu jau šosezon paņemtu kā komandas pamatsastāva spēlētāju? Tas ir labs jautājums, taču, kā rāda prakse, tas varētu būt pāris sezonu jautājums. Kāpēc pāris sezonu? Lieta tāda, ka šāda tipa spēlētājiem ir nepieciešama zināma pieredze, lai savu darbu veiktu kvalitatīvi. Nav runa tikai par pielāgošanos Ziemeļamerikai vai tiesnešu paradumiem, bet par spēles izpratnes, situācijas izjūtas utt. smalku hokeja lietu izkopšanu, lai prastu kontrolēt spēli, zinātu kad un kā ir jāprovocē pretinieki, kuri oponentu spēlētāji vislabāk "vedas" uz šādiem izgājieniem utt. Turklāt, protams, ka šāda tipa spēlētājus daudz nevajag un, ja komandā ir viens provokators/aizsardzības vai mazākumu līderis, tad viņš arī spēlē tik ilgi, kamēr neiejaucas kādi ārkārtas apstākļi. Arī aizsardzībā, NHL līmenī, spēlēt prot visi, tāpēc, lai kāds jaunais censonis tiktu pamanīts tikai dēļ nepiekāpības un pretinieku spēles jaukšanas prasmēm, tam jābūt kaut kam patiešām neticamam. Tieši tāpēc atzinība pie šāda ampluā hokejistiem atnāk vēlāk nekā pie, teiksim, pirmās maiņas uzbrucējiem. Nav nekāds retums, kad pie stabilas vietas NHL viņi tiek jau tuvojoties 30 gadu slieksnim.

Kā jau minēts iepriekš, pašlaik Vankūveras "Canucks" provokatora vietu ieņem Dereks Dorsets. Tāpat vienībā, no tiem, kuri pašlaik spēlē trešās un ceturtās maiņas malās, ir policists Toms Sestito, spēka uzbrucējs Zaks Kasians un dāņu uzbrucējs Janniks Hansens (nevairās no aģitēšanas un provocēšanas). Dorsetam un Sestito līgumi ir tikai uz šo sezonu, Kasianam vieta komandā ir iezīmēta arī nākamgad, bet Hansens ir noslēdzi līgumu ar komandu līdz 2018. gada vasarai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka "Canucks" divas pēdējās maiņas pašlaik nav nokomplektētas ilgtermiņā un vienība tikai meklē tos hokejistus, kas viņai ļaus atgriezties, tur, kur viņi pagājušsezon nebija – izslēgšanas spēlēs un, tālākā perspektīvā, arī ļaus iesaistīties cīņā par Stenlija kausu (kā vēsta sena NHL paruna – "Izslēgšanas mačos uzvar nevis tā komanda, kurai ir labāki līderi, bet tā, kurai ir labāka trešā un ceturtā maiņa").

Kāds lasītājs, kurš hokejam seko mazliet ilgāk kā gadus piecus, var pie sevis noteikt: "Pag, kaut kur es jau to esmu lasījis... ka tik ne par Mārtiņu Karsumu un Kasparu Daugaviņu?" Jā, lai arī Latvijā, iespējams, bija cits viedoklis, arī šos divus mūsu hokejistus gatavoja tieši darbam pēdējās divās maiņās, taču, kā redzam, pašlaik abi nespēlē ne pēdējās divās maiņās un ne NHL. Vai tas ir labi, vai slikti un kādi tam var būt iemesli, to mēs pašlaik nesāksim apspriest, taču, ko šie piemēri rāda – ir vajadzīga pacietība un māka izmantot katru iespēju sevi pierādīt. Jā, tas nav pats pateicīgākais vai pats apmaksātākais darbs, taču Ronalds zina uz ko viņš iet, turklāt šī viņam nav ne pirmā sezona ārzemēs, ne arī pirmā sezona profesionālajā hokejā un viņš cīņai par NHL, manuprāt, ir pienācis daudz gatavāks nekā iepriekšminētie Latvijas hokejisti.

Vai Ķēniņš sāks "uguņot" AHL un sitīs rezultativitātes rekordus, kā arī kļūs par pirmo komandas zvaigzni? Man nav nekas pret Ronaldu, bet nez vai. Vai ar savu darbu, gluži kā iepriekš – šķietami nemanāmi, viņš iekļūs NHL un spēs tur izveidot labu karjeru? Ja vien, viņš būs gatavs iet līdz galam, pabeigt iesākto un nepadosies naudas vilinājumam no okeāna šīs puses, es teiktu, ka – viņam ir visas iespējas to izdarīt. No pēdējo 15 gadu laikā NHL kontekstā cilāto Latvijas hokejistu vidus, tikai Zemgum Girgensonam bija labākas, taču, paši saprotam, ka viņa gadījums ir pavisam no citas, gribas teikt, planētas.