Kautiņiem būt!
Foto: AFP/Scanpix
Tuvojoties Nacionālās hokeja līgas (NHL) sezonai vienību sastāvi kļūst jau skaidrāki un tajos aizvien mazāk ir redzami "policistu" vārdi. No sava vienīgā pamatsastāva kaušļa ir atbrīvojušies par Filadelfijas "Flyers". Vai tās ir beigas?
Pašlaik hokeja sabiedrībā ir ļoti izplatīts viedoklis, ka "policistu" ēra Nacionālajā hokeja līgā ir beigusies. Komandas vairs nevēlas redzēt savās rindās spēlētājus, kuri ir labi kaušļi, bet visai viduvēji hokejisti. Pat Filadelfijas "Flyers", komanda, kas vēsturiski ir viena no sīkstākajām un rupjākajām, visā līgā šīs sezonas sākumā ir atteikusies no idejas par "policista" turēšanu sastāvā un Džeja Rouzhila vietā izvēlēsies kādu citu, spējīgāku hokejistu. Tā vien šķiet, ka tas ir viss un kautiņiem uz ledus ir pārvilkts krusts. Vai arī nav?
Ir pieņemts uzskatīt, ka kautiņu ēras beigu sākums pienāca 2005. gadā, kad Nacionālā hokeja līga, pēc lokauta dēļ izlaistas sezonas, nolēma, ka, lai spēli padarītu skatāmāku, ir jāmaina noteikumi. Šie noteikumi, protams, ietekmēja arī lielos smagsvarus, kuru stiprās puses vairs nebija tik vajadzīgas un viņi pamazām sāka pazust no aprites. Arī "jaunās paaudzes" smagsvari nu jau iet mazumā. Patiesībā jautājums gan nav par smagsvariem vai kautiņiem, bet modi un hokeja spēles attīstību kopumā.
Kopš 50tajiem gadiem NHL, kas bija daudz savādāka līga nekā ir pašlaik, līdz pat astoņdesmito gadu otrajai pusei kautiņu skaits tikai pieauga. 50tajos gados, "kauslīgākajās" sezonās, ik spēlē bija 0.26 kautiņi, 60tajos jau kautiņu skaits ik spēli gandrīz dubultojās un sasniedza 0.43 kautiņus, 70tajos gados tie bija 0.76 kautiņi ik maču, kas bija jau 79./80. gada sezonas noslēgumā, bet 80tajos gados, izņemot 82./83. gada sezonu katru gadu kāvās aizvien vairāk līdz 87./88. gadā cimdi uz ledus tika mesti vidēji 1.3 reizes ik spēlē.
Tieši laika posmu no 1984. līdz 1992. var saukt par kaušļu ēras zelta laikiem, jo tad dūres tika vicinātas vidēji vismaz reizi katrā spēlē. Kopš 1992. gada dūru cīņas, lai arī ar mainīgiem panākumiem, tomēr spēļu laikos notiek daudz retāk. Līdz 2004. gada izskaņā tika fiksēts, ka hokejisti savas attiecības ārpus hokeja noteikumiem ir uz ledus ir kārtojuši 0.71 reizi ik mačā. Nākamajā gadā, kad hokejisti atkal kāpa uz NHL ledus tika fiksēta 0.41 dūru cīņa uz ledus ik mačā. Arī 2014. gada noslēgumā tika fiksēts tāds pats rādītājs. Zīmīgi, ka kopš 1970. gada nevienā citā sezonā nebija tik maz kautiņu.
Ko no šī mēs varam secināt? Iespējams, varam izdarīt slēdzienu, ka aptuveni 0.4 kautiņi ik spēli ir tā NEPIECIEŠAMĀ minimālā robeža, kas nodrošina kārtību uz laukuma. Tā teikt, lai kāds bravūrīgāks censonis nesāk ārdīties un pēc tam slēpties aiz hokeja noteikumu burta, bet dabū arī daudz "svarīgākus" argumentus, par labu vairāk tā nedarīšanai. Šis ir pirmais punkts par labu policistiem.
Otrais punkts, kas norāda, ka viņi nekad nepazudīs, ir jau pieminētais modes jautājums. NHL vēsturē, lai arī ir vērojamas kopējās tendences, īstermiņa komandas izvēlas dažādus spēles modeļus. Ja vēl pēc 2004./2005. gada lokauta daudzas komandas "gāja pret straumi" un izvēlējās spēlēt tieši asu un pat rupju hokeju (ne bez panākumiem, starp citu), tad jau pēc 2012./2013. gada lokauta komandas izvēlas citu ceļu un tagad uzsvaru liek uz sabalansēta un vienlīdzīga sastāva izveidi. Protams, ka pašreizējie laiki nav paši pateicīgākie izteiktiem ledus dūru cīņu profesionāļiem, taču pienāks laiks un šī situācija pamainīsies.
Trešais punkts, kas norāda policistu darba nepieciešamību ir zemākās līgas. Lai vai kādas izmaiņas notiktu NHL, zemākajās līgās kaujas un kaujas daudz. Labākie kaušļi vienalga dabū iespēju NHL un arī tur viņi cenšas aizķerties un palikt atmiņā ar to, ko viņi prot darīt vislabāk – ar dūru cīņām. AHL pēdējos 20 gados ne reizi nav bijis mazāk kā 0.82 kautiņi ik spēli (pagājušsezon - 0.88), bet ECHL pēdējo 15 sezonu laikā kaujas vidēji ne mazāk kā 0.7 reizes.
Šis punkts labi sasaucas ar iepriekšējo, proti. Kautiņi un kaušļi nekur nepazūd, zemāko līgu kautiņu skaita izmaiņu dinamika parāda, ka tie ir aptuveni vienādā daudzumā jau daudzu gadu garumā. Tā kā gan AHL, gan ECHL komandas ir iesaistītas NHL sistēmā, tad nevar arī teikt, ka NHL ir atteikusies no šīs specializācijas hokejistiem. Tieši otrādi, pēc tādiem pieprasījums ir nemainīgs, cita lieta, ka, mainoties modei, ne vienmēr viņi tiek pasaukti uz NHL.
Jā, protams, pašlaik lielie "begemotu" tipa smagsvari pašlaik nav lielā cieņā, jo reti kurš no tādas komplekcijas "prasmju pozīcijas" spēlētājiem ir apveltīts ar labām ātruma īpašībām vai izcilām hokeja tehnikas prasmēm, bet, kā mēs zinām, mūsdienu NHL bez tām nav ko darīt. Tomēr, kā rāda komandu algu saraksti, tad vienības ne tikai nevēlas šķirties no saviem "drošībniekiem", bet arī dod tiem salīdzinoši labus līgumus. Par to liecina tas fakts, ka no pagājušās sezonas 20 labākajiem kaušļiem (visiem bija aizvadīti vismaz 11 kautiņi), tikai trīs uz šo brīdi ir bez līgumiem. No TOP 10 tikai viens - Kriss Bārčs.
Savukārt piektais, papildus, punkts, kas skaidro esošo situāciju ir – drošība. Nacionālā hokeja līga, tāpat kā Nacionālā futbola līga, kā arī hokejs un futbols kopumā, pašlaik pārdzīvo ne tos labākos laikus, jo sabiedrība apsūdz līgu un sporta veidu vadītājus par to, ka viņi pārāk maz dara, lai uzlabotu spēlētāju drošību uz laukuma.
Hokeja gadījumā, protams, pats redzamākais nedrošības faktors ir kautiņi (lai gan tajos savainojumi, kuru dēļ būtu jāizlaiž spēles, tiek gūti salīdzinoši reti), līdz ar to, lai saglabātu skatītājus un potenciālos jaunos hokejistu, komandas vairāk piedomā pie šī jautājuma. Junioru līgās pēdējo gadu laikā ir novērojams straujš kautiņu skaita kritums, NHL – svārstības, bez to pieauguma. Kas tiek panākts? Sabiedrībai, izslēdzot ne to traumatiskāko, taču redzamāko "bīstamo" faktoru, tiek dota ilūzija, ka sports ir kļuvis "miermīlīgāks", lai gan patiesībā spēles laikā gūto savainojumu skaits nemazinās, bet atsevišķu savainojumu, piemēram, smadzeņu satricinājumu, skaits tikai pieaug.
NHL "policisti" bija, ir un būs, ja vien nenotiks kaut kas ārkārtējs un kautiņi hokejā netiks sodīti ar lielām diskvalifikācijām. Pašlaik, protams, ir izmainījies "ideālā policista" tēls, kā arī ir daudz lielāks prasmju saraksts, kādām ir jābūt mūsdienu NHL līmeņa kauslim, taču tā visa ir "pievienotā vērtība" līdz tam brīdim, kad ir jānomet cimdi. Šajā momentā viss ir pa vecam.
Runājot par traumām, tad nu mūsu pašu Ivanāns ir ļoti labs piemērs, ka kautiņi mēdz būt ļoti traumatiski. Arī Paross guva nopietnu traumu.
Nepārspīlē, kur ir emocijas, tur būs arī klopes. Vienmēr!
Ja salīdzina spēles laikā gūtās traumas un kautiņu laikā gūtos savainojumus, tad tās ir nesalīdzināmas lietas. Protams, ka kaujoties gadās pa kādam tricinājumam, lūzumam vai izsistai acij, bet tie ir daži gadījumi sezonā (nopietnie), kamēr hokeja spēlē kā tādā, itkā ikdienišķās situācijās nopietnas traumas tiek gūtas DAUDZ biežāk.
Cita lieta, ka tagad Ziemeļamerikas sabiedrība daudz citādāk sākusi skatīties uz šīm problēmām un lielai daļai tas ir pārsteigums, ka, redz, viņi dzīvo arī pēc karjeras beigām, ir tādi paši cilvēki, taču dēļ sportā gūtajiem savainojumiem, ar tādām veselības problēmām, kādas "normālo cilvēku" vidē uzskatāmas par invaliditāti.
Kā rezultātā vecāki daudz negribīgāk bērnus sūta uz hokeju un amfutbolu.
Starp citu, pašlaik daudz lielāku popularitāti ZAmerikā gūs tā sauktās bezkontakta hokeja un futbola līgas.
Nezinu cik tas ir izdevīgi sportam, taču kā bērnu nodarbināšana varētu būt ok.
Taču piekritīsi, kautiņos traumas (ja tā drīkst izteikties) nodara speciāli. Neviens taču nedod pa purnu, nedomājot, ka tik pretiniekam nesāpētu, neuzsistu zilumu utt. Taču traumas guvums pie, piem, neveiksmīga spēka paņēmiena ir "neveiksmīga apstākļu sakritība".
Vismaz tā tas tiek uztverts.
Labi vēl viens piemērs atkal jau no Ivanāna karjeras. Noteikti atcerēsies. Hara viņam salauza vaigu kaulu (pirmajā kautiņā Monreālas sastāvā). Visi sašuta. Kings sastāvā viņam atkal tika salauzts vaigu kauls - ripa trāpīja pa seju. Diez vai cilvēki vainoja to spēlētāju, kurš meta ar ripu. Tas bija negadījums.
Bet rezultāts kāds? Abos gadījumos vaigu kauls lauzts.
Gribēju teikt, ka neskatoties uz to, ka tafgaji paliks mazāk, tāpat būs kautiņi, citreiz vairāk, citreiz mazāk.
Tieši par to jau arī stāsts - cilvēki redz, ka ir kautiņš un ir lauzts vaigs... tātad, ir kautiņi ir jāaizliedz, tai pašā laikā ir metiens pa vārtiem (Ivanāna gadījumā metējs bija Robs Bleiks), trāpījums pa seju, kauls lauzts, bet to uztver mierīgi. No kopējiem hokeja spēles laikā gūtajiem savainojumiem kautiņu savainojumi ir tikai ļoti neliela daļa.
Tā saukto nopietno savainojumu statistikā (kuru dēļ spēlētājs nevar spēlēt, teiksim, mēnesi) - vispār reti kad parādās kāds savainojums, kas gūts kautiņa laikā.
Tas pats ar smadzeņu satricinājumiem. Visi atceras kā Ivanānu sadauzīja, taču maz kurš atceras kādu citu tricinājumu, kas bija tai sezonā, lai gan tādu ir DAAAUDZ vairāk.
Tagad mēģina samazināt kautiņu skaitu, lai sabiedrība spēli kopumā uztvertu mierīgāk, lai gan savainojumu risks ir tāds pats.
Bet paskaties vispārīgi uz šo situāciju ar kautiņiem. Ņemsim par piemēru KHL. Rīgā viena no apmeklētākajām komandām uz kuru nāca bija Vitjaz (tepat sportacentrā bija statistika). Diez vai tauta gribēja redzēt, kā Vitjaz (ne) spēlē hokeju, tauta nāca jo zināja, ka būs "šovs".
Fanu reakcija Arēnās, kad notiek kautiņi, vienmēr ir sajūsmas pilni, it īpaši ja vēl savējais uzvar.
Ir jāsaprot, kāda aura ir hokejam. Kas ir hokejs? Tas ir brutālu veču kapiņš, kur skatītāji arī gaida attiecīgu anturāžu, kā saka. Hokejs bez kautiņiem nevienam nav interesants. Nu un, ka, teiksim, Kolorado piesita Detroitu? Tā ir tikai spēle. A kur īstā spēka parādīšana, kur "ziņas nodošana" uz nākamajām spēlēm, kur emocijas, asinis?
Skaistais hokejs ātri piegriezīsies, jo tā burvība ir tajā, ka tas nav visu laiku. Arī, ja sāksi katru dienu ēst ikrus un dzert dārgu viskiju, pēc kāda laika tas vairs neliksies nekas īpašs.
Savukārt kautiņi skatītājos modina tās pirmatnējās sajūtas, asinskāri un agresiju. Tādas sajūtas neapnīk nekad, jo ir balstītas uz instinktiem un zemapziņu.
Mēs visi esam plēsēji un kā redzam svaigas asinis, tā dodamies uz turieni.
NHL pašlaik ir mode tēlot rūpes par spēlētājiem un inscinēt cīņu ar kautiņiem, jo sabiedrībā ir viedoklis, ka hokejs un am.futbols ir kļuvis pārāk rupjš (lai gan, kā viens tā otrs sporta veids pats pa sevi, savā būtībā, paredz zināmu rupjību un agresiju, turklāt, statistiski, tagad nemaz nav tie rupjākie laiki).
KHL, kad aktuāla bija Čehovas brigāde, visi itkā nevarēja viņus ciest, bet šausmīgi gribēja redzēt... tas ir tas, par ko te jau ir minēts - cilvēki vēl aizvien grib maizi un izrādes. Vēlams - asiņainas izrādes ar uzvarētāju un zaudētāju... gluži kā gladiatoru laikos.
Gan jau ka NHLā atgriezīsies atpakaļ "policistu" laiki. Visticamāk, ka tie nebūs vairs tādi, kā 80./90.ajos, bet būs.
Tiklīdz, kā kāds rupeklis sāks sist laukā NHL zvaigznes, tā "policisti" būs atpakaļ.
KHL mazliet pieķersimies,man leikas ka KHL sāk pieaugt kautiņi.
VHL, šai pašā laika periodā, šis rādītājs ir 0.06-0.11 kautiņi vid. spēlē robežās.
MHL un MHL-B šie kautiņu rādītāji ir aptuveni tādās pat robežās.
Līdz ar to, nav nekāda pamata domāt, ka KHL sistēmā un "lielajā līgā" atsevišķi pēkšņi sāktu pieaugt kautiņi. Iespējams, ka būs nedaudz vairāk, taču tās ir tādas svārstības normas robežās.
ZA tomēr lielākoties kautiņi notika, tikai tāpēc, ka jāizkaujas, bieži pat spēli sāk policisti un uzreiz pēc sākuma signāla izplūcas...