Podziņš: "Man ir trīs lieli mērķi"
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64
"Izbraukuma spēlēs jaunajiem ir jānes gan komandas medicīnas ekipējums, gan kopējais ekipējums, arī ripas pēc treniņiem jāvāc," intervijā portālam Sportacentrs.com atzīst gados jaunais Rīgas "Dinamo" uzbrucējs Ainārs Podziņš. Pēc sarunas vienojamies, ka nākamo interviju Ainārs jau sniegs latviešu valodā.
Tiekamies Japāņu restorānā vai tas nozīmē, ka Austrumu virtuve tev ir īpaši tuva?
Jā, man garšo. Šis restorāns arī man ļoti patīk.
Hokeja sezona noslēgusies, ar ko šobrīd nodarbojies?
Vēl trenējos kopā ar HK „Rīga”. Šobrīd ir vairāk brīvo brīžu un ir vairāk laika pievērsties lietām, kurām neatliek laika sezonas laikā. Aktīvi apgūstu latviešu valodu, eju pie privātskolotājas. Tāpat man ir plāns šovasar iegūt autovadītāja apliecību. Ļoti ceru, ka jau nākamajā sezonā pa Rīgu pārvietošos ar mašīnu. Visi uzmanieties! Ceļu policija mani var neapturēt, naudas man nav, man ir „Dinamo” hokejistu kartiņas, ar kurām centīšos tikt cauri. Man ir arī Sanda Ozoliņa kartiņa, tā man ir pati dārgākā (atver savu naudas maku, no tā izņemot, apmēram, desmit dažādu „Dinamo” hokejistu kartiņas ar viņu autogrāfiem - autors).
Ja mācies latviešu valodu, tad tagad varam pariet uz latviešu valodu.
Nē, nedaudz par ātru (smejas). Vēl neesmu tam gatavs, valoda nav grūta, bet man neklājas viegli.
Ko vari teikt atskatoties uz sezonu?
Sezona man bija ļoti interesanta. Uzreiz iekļuvu lielajā komandā un izpelnījos daudz komplimentu no treneriem, arī komandas biedriem. Šeit nejutos kā jaunais, mani labi uzņēma gan pieredzējušie, gan visi jaunie „Dinamo” kluba sistēmas spēlētāji. Šis pirmais gads man paliks ļoti labā atmiņā. Žēl, ka mums neizdevās pārvarēt „play off” otro kārtu, nekas jāstrādā un jāturpina spēlēt. Ticu, ka ar „Dinamo” varam sasniegt daudz. Arī ar savu sniegumu varu būt apmierināts, treneri daudz palīdzēja noticēt saviem spēkiem un bieži kopā ar viņiem strādājām pie manām vājajām vietām. Palīdzēja gan Šuplers, gan Ābols ar Ignatjevu, pat Sergejs Naumovs. Patīkami, ka sezonas beigās treneri man uzticējās ar vien vairāk. Tas man ir milzīgs avanss, nākamajā sezonā man nāksies to visu atstrādāt un pierādīt, ka tas nav bijis lieki.
Pirms sezonas biji cerējis, ka lielajā komandā varētu spēlēt vēl vairāk?
Nē, šajā ziņā noteikti nevaru sūdzēties. Es nebraucu uz šejieni ar savām prasībām – ja man nebūs divdesmit spēles minūtes, neesmu gatavs te spēlēt. Tā nebija, esmu pateicīgs Normundam Sējējam, ka viņš man uzticējās. Atbraucu, strādāju un izkaroju savu vietu sastāvā.
Kā sezonas sākumā tevi uzņēma komandā? Ripas pēc treniņiem joprojām vāc?
Protams, tas pieder pie lietas. Izbraukuma spēlēs jaunajiem ir jānes gan komandas medicīnas ekipējums, gan komandas ekipējums, arī ripas pēc treniņiem jāvāc. Pusdienās jaunie vienmēr ierodas pēdējie, kad ir paveikti citi pienākumi. Arī Oskars Cibuļskis skaitās jaunais. Es te vienu dienu domāju – es būšu jaunais līdz pat līguma beigām. Viss, protams, atkarīgs no parādītās spēles laukumā. Nedomāju, ka Veins Greckis pēc treniņiem lasīja ripas (smejas). Kopumā komandā valda ļoti laba atmosfēra – nepārtraukti joki un viens otru regulāri nes cauri. Kad devos pirmajā izbraukumā kopā ar komandu, autobusā iekāpu viens no pēdējiem un daudz brīvu vietu vairs nebija atlicis. Tad nu Sandis (Ozoliņš) mani paaicināja blakus, aprunājāmies gan par hokeju, gan meitenēm… Tajā brīdī sajutos kā savējais.
Pats atceries savu pirmo vārtu guvumu „Dinamo” rindās?
Es guvu vārtus?
Protams! Neatceries?
(Skaļi smejas) Protams atceros. Lieliskas emocijas, arī ripu pēc spēles dabūju, nezinu, kur tā tagad ir. Kaut kur treneru istabā droši vien, komanda solīja, ka izgatavos rāmīti un atdos, pagaidām neesmu saņēmis.
Kas, tavuprāt, komandai pietrūka, lai „play-off” turnīrā tiktu vēl tālāk?
Grūts jautājums. Nedomāju, ka arī treneris Šuplers tā uzreiz atbildēt nespētu. Iespējams, pārāk daudz emociju bijām atstājuši pirmajā kārtā pret Maskavas „Dinamo”. Pirmo spēli pret Loko nenospēlējām slikti, bet zaudējām. Otro arī aizvadījām neslikti un uzvarējām. Pēc šīs spēles likās, ka varam cīnīties, bet Rīgā Loko salauza sēriju. Pieļāvām daudz savu kļūdu, tādas, kuras izslēgšanas spēlēs pieļaut nedrīkst.
Vai individuāli „Loko” hokejisti bija pārāki par Maskavas „Dinamo”?
Nedomāju! Izslēgšanas spēlēs nespēlē individuāli spēlētāji, tur spēlē komanda. Jā, viņiem bija laba pirmā maiņa, labs vairākuma realizācijas procents, bet nedomāju, ka tas bija izšķiroši. Man patīk kā spēlē „Lokomotiv”, bet nedomāju, ka tā ir spēcīgākā KHL komanda. Domāju, ka šogad uzvarēs Salavats. Man patika kā spēlēja „Avangard” (intervija notika pirms KHL pusfinālu sēriju sākuma).
Labi, nedaudz arī par HK „Rīga”. Regulārais čempionāts vairāk nekā veiksmīgs, bet „play-off” turnīrs beidzās jau pirmajā kārtā. Kas neizdevās?
Man daudz nesanāca uzspēlēt „Rīgā”. Tiešām nezinu, kas notika „play off”, regulārajā čempionātā komanda spēlēja neslikti. Domāju, ka vairāki spēlētāji jau nākamajā gadā varētu izmēģināt spēkus lielajā komandā – Mārtiņš Porejs, Mārtiņš Jakovļevs, Raimonds Vilkoits, arī Juris Upītis.
Vairākkārt esi paudis vēlmi spēlēt arī Latvijas izlasē. Vai pats zini, kas tev ir jāpaveic, lai tu būtu tiesīgs pārstāvēt Latviju?
Jā, man vēl viens gads jānospēlē kādā Latvijas komandām. Nekas sarežģīts, spēlēšana Latvijas izlasē ir viens no maniem mērķiem. Abi mani vecāki ir dzimuši Latvijā un nodzīvojuši te ilgu laiku. Latvijas pase man bijusi visu laiku. Esmu priecīgs, ka esmu atgriezies Latvijā. Man patīk tas miers, kas te valda. Jā, dažbrīd pietrūkst arī Maskavas lielā dzīvība. Šeit vakarā izej uz ielas un ir klusums, tu nespējat iedomāties, kas šajā laikā notiek Maskavā – dzīvība! Rīgā visi sūdzas par lieliem satiksmes sastrēgumiem, atbrauciet uz Maskavu. Savu nākotni saistu ar Latviju, man te patīk.
Kas ir tavs elks hokejā?
Veins Greckis, viņš ir vislabākais. Varētu teikt, ka zināmā mērā arī Ozoliņš un Balderis… Viņš ir apsteidzis laiku, viņš visās jomās bija labākais – precīzas piespēles, lieliska tehnika, labs metiens, labi redzēja laukumu.
Sestdien komandai Arēnā Rīga ir sezonas noslēguma pasākums. Vai pašam līdz šim ir nācies piedalīties šādos pasākumos? (intervija notika aizvadītajā nedēļā)
Nē, tā būs pirmā reize. Es trenējos un gatavojos tam (smejas). Nē, nav man pat nekādas skaidrības, kas un kādi konkursi tur varētu būt. Kaut ko interesantu izdomāšu.
Kas ir tavs mērķis hokejā?
Man ir trīs lieli mērķi – nostabilizēties „Dinamo” sastāvā, spēlēt Latvijas izlasē un kaut kad vēlāk arī NHL. Tas ir tas, ko vēlos sasniegt savas karjeras laikā.
Atvadoties Ainārs apsola, ka pēc nākamās sezonas interviju viņš būs gatavs sniegt latviski. Turu pie vārda!
Lai izdodas, katrā ziņā šeit viņa fanupulks toč papildināsies ja runās latviski, ļaužiem tas ir svarīgi
cepuri nost Aināra priekšā, puisis grib pārstāvēt Latviju un sava mērķa dēļ ir pat gatavs iemācīties latviešu valodu, nevis kā daži labi, kuri visu mūžu dzīvo te un ne vārda nemāk latviski.
Kursh otrs
no šī jaunieša mūsu izlases nodevēji.
Kad Ņiživijs kaut ko tādu izdvesīs?
ja nu ļoti vēlējies izcelties ar kaut kādu nebūt komentāru, tad vismaz jau nu hokejista uzvārdu - Sprukts - vajadzēja iemācīties...
Pašlaik viņam centība ir lielāka par varēšanu - kājas strādā ātrāk par galvu. Kad pēc pāris gadiem galva strādās tikpat ātri, tad būs pretiniekiem ļoti bīstams uzbrucējs! Nākošajā sezonā varbūt var iemēģināt vienā maiņā ar Spruktu un Karsumu, ja vien viņi spēlēs DR.
Tāpēc nesaprotu - kāds Podziņš, par ko. Par to, ka viņu "tālredzīgi" nopirkuši uz gadiem četriem un nevar atzīt, ka nav vēl nekas un diezi n vai būs.
Tam džekam jau 19 gadu un atceraties, ko tajā vecumā spēja Daugaviņš( vēl jaunāks) vai Sprukts( arī vēl 18 gados), kaut vai Dārziņš, Karsums , tāpat Bukarts. Podziņš - čalis spēlē, cenšas, bet tādu ir tūkstošiem , spēles likteni viņš neizškirs.
18 gados:
Daugaviņš - OHL, Sprukts, Dārziņš - Somijas junioru līgā, Karsums - QMJHL, Bukarts - ASV skolnieku līgā.
19 gados:
Daugaviņš - OHL, Sprukts - QMJHL, Dārziņš - Somijas junioru līgā/WHL, Karsums - QMJHL, Bukarts - Krievijas Augstākajā līgā (pēc spēka - otrā līga).
Ainars Podziņš spēlē KHL - pasaules 2. spēcīgākajā profesionālajā hokeja līgā.
Kad devos pirmajā izbraukumā kopā ar komandu, autobusā iekāpu viens no pēdējiem un daudz brīvu vietu vairs nebija atlicis. Tad nu Sandis (Ozoliņš) mani paaicināja blakus, aprunājāmies gan par hokeju, gan meitenēm… Tajā brīdī sajutos kā savējais.
LŪK, VĪRI, TAS IR KAPTEINIS! visu cieņu.
nu ir biški škrobe ka nespēlēsi izlasē, ir...
Nevis kā tagad - Krievijā netiek, atliek Latvija.
Bet runa nav par to - iepriekšminētie hokejisti, kas tagad ir izlases superstāri, šādā vecumā pa junioru (amatieru) līgām ņēmās, bet Podziņš [lai arī epizodiski, taču] spēlē KHL komandā.