Daugaviņš: "Neoficiāli uz Otavu tiku izsaukts"

Brīdī, kad Kasparam un „Senators” komandai treneri iedevuši pāris brīvu dienu pirms AHL finālsērijas, portāls Sportacentrs.com lūkoja sazināties ar hokejistu un noskaidrot, kā latvietis vērtē šo sezonu, ko domā darīt nākamajā un vai pastāv iespēja, ka spēlētājs varētu pievienoties Rīgas „Dinamo” klubam. Tāpat noskaidrojām, kā radusies ideja par iespaidīgo tetovējumu, „play-off” ūsām un vēl šo to.

Apsveicu ar iekļūšanu Kaldera kausa izcīņas finālā. Kādas sajūtas?
Sajūtas ir ļoti labas. No trīsdesmit komandām, kas startē AHL, šobrīd palikušas divas un es spēlēju vienā no tām. Sezona ir bijusi interesanta un pietiekami veiksmīga, nevaru sūdzēties. Ir sperts vēl viens solis uz priekšu un esmu drošs, ka arī fināls būs interesants. Nekad neesmu bijis šādā pozīcijā – veiksmīgs „play-off” turnīrs un iekļūšana finālā. Prieks, ka komandā valda tik laba atmosfēra, arī pilsēta dzīvo līdzi. Šī ir pirmā reize komandas vēsturē, kad tai ir izdevies aizspēlēties līdz finālam, arī tas nav mazsvarīgi.

Pirms sezonas un tās gaitā gaidīji ko tādu?
Komandai pirmais uzdevums bija iekļūt izslēgšanas spēlēs, viegli negāja. Bija momenti, kad uzvarējām astoņas spēles pēc kārtas, bet bija arī piecu, sešu spēļu zaudējumu sērijas. Nebija viegli, bet kā viena no pēdējām komandām tomēr pratām iekļūt „play-off”. Mērķis ar to bija izpildīts, bet komanda ar katru spēli spēlēja ar vien labāk. Gājām soli pa solim un nu esam finālā. Jau pirmajā kārtā mums neklājās viegli, atspēlējāmies no 1-3 un pratām uzvarēt sērijā. Domāju, ka tieši tā sērija mūs motivēja turpmākajām cīņām.

Kas ir komandas veiksmes sērijas pamatā?
Manuprāt, ļoti labs balanss starp jaunajiem un pieredzējušajiem spēlētājiem. Citās komandās arī ir labi jaunie spēlētāji, taču dažs vēl baidās spēlēt hokeju. Mums arī gados jaunie spēlē visai ievērojamu lomu. Nav vienas izteiktas pirmās maiņas, visas četras ir gatavas spēlēt sakarīgu spēli. Arī ceturtā var iemest golus svarīgos brīžos. Otrs faktors – kolektīvā ir ļoti laba atmosfēra, visi esam darba zirgi. Nespēlējam skaisti, bet visi šancējam melnām mutēm.

Laikam arī par savu sniegumu visas sezonas garumā nevari sūdzēties…
Jā, sūdzēties nevaru, taču vienmēr gribās vairāk un labāk. Kā jau teicu, mums nav izteiktu līderu, tāpēc komandai svarīgos brīžos līdera loma dažkārt jāuzņemas arī man. Dažās spēlēs ir izdevies izvilkt komandu, patīkami. Treneri man uzticas, tas ir ļoti liels pluss, līdz ar to arī par savu spēles laiku nevaru sūdzēties.

Vienubrīd tu spēlēji pat pa 30 minūtēm spēlē.
Jā tas bija, apmēram, mēnesi pirms regulārā turnīra beigām. Komandai bija nepieciešami punkti, un tobrīd pieci vai pat seši spēlētāji tika izsaukti uz Otavu, bija arī savainojumi… Liels spēles laiks, nebija viegli, bet citu variantu nebija. Dažbrīd jau ķermenis sāka atteikt, bet es nesūdzējos.

Pie lielām slodzēm parasti gadās savainojumi…
Nelieli savainojumi ir bijuši visas sezonas garumā, taču nekas tāds, lai nāktos izlaist spēles. Pat izslēgšanas spēļu turnīrā gadījās iedzīvoties savainojumā pilnīgi nevainīgā brīdī. Nokritu uz līdzenas vietas un ielauzu īkšķi, vairākas spēles pat aizvadīju ar pretsāpju līdzekļu palīdzību.

Laikam šobrīd runājam par epizodi, kuru kādā no nākamajiem treniņiem bija atcerējušies arī tavi komandas biedri un nesa tevi cauri.
Jā, treniņā taisījām vienkāršu iesildīšanās vingrinājumu un es saskrējos ar vienu no komandas biedriem… Pēc tam mani nedaudz pavilka uz zoba, jā! Kā jau teicu, komandā valda ļoti laba atmosfēra. Kad strādājam treniņos, visi ir nopietni un darbojās ar pilnu atdevi, bet tiklīdz kā ir brīvs brīdis tiek plēsti joki. Pirmo reizi spēlēju komandā, kurā visi ir tik draudzīgi.

Ko vari teikt par savām ūsām? Tās ir „play-off” ūsas?
Visi te audzē bārdas, es izdomāju, ka vajag ūsas. Tā ir jautrāk (smejas).

Vai sirdī tomēr nav rūgtums, ka šosezon tā arī netiki izsaukts uz „Senators” lielo komandu?
Protams, neesmu par to priecīgs, bet laikam jāskatās no gaišās puses – es te aizvadīju labu sezonu. Cerības ir un paliek, tagad arī „play-off” spēles esmu aizvadījis labā līmenī un pierādījies, ka varu spēlēt un palīdzēt. Ceru, ka mani pamanīs nākamajā sezonā. Protams, ir sāpīgi, bet es uzskatu, ka tas man nav solis atpakaļ. Galvenais ir ticēt! Sezonas laikā Otavas kluba vadība te nebija pārāk bieži viesi, šobrīd visi ir te.

Runas par tavu iespējamo došanos uz Otavu vismaz bija?
Neoficiāli reizi jau tiku izsaukts. Atnācu uz halli, soma jau bija sakrāmēta, vajadzēja braukt, bet es iepriekšējā spēlē biju dabūjis traumu. Brīdī, kad Otavai biju vajadzīgs, tā īsti pat patrenēties nevarēju.

Kā izskatās ar nākamo sezonu?
Šobrīd pāragri par to spriest. Parasti visas šīs sarunas sākas tikai pēc sezonas, kad notiek individuālās sarunas ar treneriem un kluba vadību. Vai es varētu doties spēlēt uz Eiropu, pagaidām nezinu. Atgriešanās Eiropā ir kā rezerves plāns, ja nebūs pilnīgi nekādu iespēju palikt te. Kamēr ir iespējas parādīt sevi šeit, mēģināšu pacīnīties. Mājās vienmēr varēs atgriezties, šobrīd mana prioritāte ir NHL. Līgums pēc šīs sezonas man būs beidzies un es kļūšu par ierobežotu brīvo aģentu, kas nozīmē, ka Otavai būs iespēja izteikt man piedāvājumu. Ja viņi izdara piedāvājumu, kas mani neapmierina, varu doties uz Eiropu, taču, ja tā nenotiek, tad varu parakstīt līgumu ar jebkuru citu NHL klubu, ja, protams, ir gribētāji.

Ja brauc uz Eiropu, tad skaties KHL virzienā, „Dinamo”…?
Ja braucu uz Eiropu, tad, visticamāk, KHL. 1. jūlijā sākās brīvo aģentu tirgus, tad redzēs, šobrīd nevēlos tajā visā iedziļināties.

Sarunas ar Rīgas „Dinamo” vadību ir bijušas?
Jā, Normundes Sējējs gan zvanīja, gan rakstīja, taču viņam es pateicu to pašu, ko tev.

Cik nopietni sanāca pasekot līdzi Latvijas izlases spēlēm pasaules čempionātā?
Dažas spēles redzēju. Pirmās divas spēles pret čehiem un somiem bija pat ļoti labas. Mūsējie cīnījās atzīstami. Arī pret dāņiem spēlēja neslikti, bullīšos nepaveicās un nācās spēlēt par palikšanu. Tās spēles nekad nav vieglas, tā ir liela atbildība un milzīgs spiediens. Prieks, ka puiši prata izkāpt no bedres, kuru paši sev bija izrakuši.

Kādas pašam bija izjūtas, skatoties spēles pašam esot Ziemeļamerikā?
Bija grūti, īpaši brīžos, kad komandai gāja grūti. Gribējās palīdzēt, taču centos par to nedomāt. Ja sezona šeit būtu beigusies ātrāk, uzreiz būtu devies palīgā.

Nevaru nepaprasīt par tavu iespaidīgo tetovējumu – īsts Latvijas patriota zīmogs. Kā radās tāda doma?
Tādu tetovējumu gribēju jau ļoti sen, taču līdz šim pietrūka apņēmības to uztaisīt. Manas komandas vārtsargs sezonas laikā bija uztetovējis vairākus tetovējumus un iepazīstināja arī mani ar vienu no labākajiem tetovētājiem Ņujorkas štatā. Saņēmos, aizgāju un divu stundu laikā uztaisīju.

Tikai divās stundās?!?
Jā, tas džeks ir baigais meistars. Laikam redzēja, cik ļoti man sāp – saņēmās un uztetovēja ļoti ātri (smejas).

Ko vari teikt par iespējamajiem pretiniekiem finālā?
Ar Hjūstonas komandu neesam spēlējuši nevienu reizi, tāpēc neko īpaši pateikt nevaru. Ar Hamiltonu ir spēlēts divas reizes un abās piedzīvoti zaudējumi. Viegli nebūs, tas ir skaidrs, iemeslam, kāpēc komanda ir aizkļuvusi līdz pusfinālam noteikti ir jābūt. Vai nu nenormāli darba rūķi, vai baigie špīleri. Šobrīd mums iedotas pāris brīvdienas, bet drīz jau nāksies atsākt treniņus.

Nu, ko tad novēlu tev izcīnīt kausu, lai vari to atvest uz Rīgu un atrādīt hokeja draugiem Latvijā!
Neesmu drošs, ka to varēs, bet čempionu gredzenu labprāt atvestu.