Hārtlijs: Milzīga vilšanās, ja hokejists pēc treniņa skrien prom no laukuma

Jūsuprāt, hokejā galvenais mērķis ir gūt vairāk vai ielaist mazāk vārtus nekā pretinieks?
Ticu, ka jābūt kombinācijai no abiem. Vienmēr saku, ka jāspēlē abās ripas pusēs – gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Paskatījos, kā Latvijai veicies iepriekšējos pasaules čempionātos, un nonācu pie secinājuma, ka vārtu gūšana nāk grūti. Tas nozīmē, ka ir liels spiediens uz visu komandu, uz aizsardzību, nedrīkst ielaist pārāk daudz. Vari iet uzbrukumā, bet, ja ielaid piecus, pretī jāiemet seši. Esmu treneris, kurš atbalsta hokejistus, kuri iet uzbrukumā, tomēr jāpadara darbs arī aizsardzībā. Negribu, lai mūs pazītu kā aizsardzības komandu. Gribu, lai mūs zina kā komandu, kas labi spēlē visās trīs zonās.

Un jāprot arī pielāgoties rezultātam. Ja pēdējās minūtēs atrodamies zaudētājos, protams, ir jāiet uz priekšu vēl vairāk. Ja esam priekšā, tad nedrīkst rasties situācijas, kurās mūs noķer uz izbrīnu. Gribu, lai aizsargi pieslēdzas, lai aizsargi paņem ripu un dodas uz priekšu. Komanda ir piecu spēlētāju savienība. Es netrenēju trīs uzbrucējus un divus aizsargus. Uz ledus ir pieci spēlētāji. Jā, katram ir sava pozīcija, bet starp uzbrucējiem un aizsargiem nedrīkst būt žogs.

Pastāv uzskats, ka tuvākajos gados hokejs mainīsies – vairs nebūs trīs uzbrucēji un divi aizsargi, bet gan pieci spēlētāji, un visi pratīs visu.
Tā vajadzētu būt. Hokejistiem jāprot nolasīt partneru domas un pielāgoties. Arī tagad saku spēlētājiem, ka pozīcijas ir domātas iemetieniem, bet pēc tam hokejs kļūst par spēli, kurā jāmaina pozīcijas, lai atgūtu ripu. Sāki kā kreisais uzbrucējs, taču, atgriežoties aizsardzības zonā, esi labais malējais vai centra uzbrucējs. Tā notiek, tā ir hokeja izpratne. Jāspēj mainīties vietām, jāspēj komunicēt. Jo vairāk runāsi, jo vairāk sapratīsi partnerus un būsiet labāka komanda.

Piekrītat tam, ka iemācīt spēlēt aizsardzībā ir vieglāk, nekā iemācīt spēlēt uzbrukumā?
Ne gluži. Tā tam vajadzētu būt, tomēr parasti spēlētāji, kuri ir vārtu guvēji, domā, ka viņi nevēlas spēlēt aizsardzībā. Jā, tam vajadzētu būt vieglāk, jo hokejā grūtākais uzdevums ir gūt vārtus. Vārtsargi kļūst arvien labāki, vārtu priekšā jācīnās par katru centimetru, jātiek pie atlēkušajām ripām. Iemācīties spēlēt aizsardzībā vajadzētu būt vieglāk, taču lielākais prieks ir pēc gūtajiem vārtiem. Ir hokejisti, kuri iemet divus vārtus, bet neuztraucas par to, cik komanda ir ielaidusi. Visu izšķir tava personība. Ja esi savtīgs, tad gribi iemest, neskatoties uz to, vai uzvari vai zaudē. Ja esi labs cilvēks, gribi gūt vārtus, vienlaikus nevēloties, lai tavas vainas dēļ tie tiktu zaudēti.

Kurš ir labākais uzbrucējs, kuru esat trenējis?
[Nesagaidot jautājuma beigas – aut.] Džo Sakiks. Ļoti viegla atbilde.

Kāpēc?
Viņš bija neticams profesionālis. Smagi trenējās, lietoja pareizu uzturu, vienmēr bija gatavs palīdzēt. Viņam bija spēks un talants. Sakiku varēja salikt vienā maiņā ar jebkuru, un viņš partnerus padarīja labākus. Tikmēr citi koncentrējas tikai savam sniegumam. Saliku kopā viņu ar diviem jaunajiem – Aleksu Tangeju un Milanu Hejduku. Hejduks tajā sezonā tika atzīts par otro labāko debitantu. Nākamajā sezonā ieguvām Stenlija kausu, un viņi bija mūsu vadošā maiņa. Sakiks varēja gūt vārtus, uzvarēt iemetienos, spēlēt aizsardzībā, mazākumā, vairākumā. Viņš darīja visu. Un visu viņš vienmēr darīja, cik vien labi varēja.

Kad izcīnījāt Stenlija kausu, komandā bija ne tikai jaunie un talantīgie, bet arī viens pieredzējis un ļoti īpašs hokejists – aizsargs Rejs Burks. Kādas sajūtas pārņēma, redzot viņu ar virs galvas paceltu kausu?
Tas ir labākais mirklis manā trenera karjerā. Pārliecinoši. Lielisks cilvēks. 22 gadi NHL. Un tas parāda, cik grūti ir izcīnīt Stenlija kausu. Viņš to ieguva karjeras pēdējā spēlē. Slavas zāles iemītnieks, pasaules klases spēlētājs, un viņam bija jāgaida līdz pēdējai spēlei. Iegūt Stenlija kausu ir ļoti grūti.

Kas nepieciešams, lai izcīnītu Stenlija kausu? Ko tas prasa no komandas, ko tas prasa no katra individuāli?
Ir jāuzņemas saistības. Ir jābūt gatavam ciešanām. Play-off sākas aprīļa pirmajā vai otrajā nedēļā, Stenlija kausa uzvarētāju parasti apbalvo ap 12. jūniju. Astoņas nedēļas neticamu sacensību. Esmu redzējis hokejistus, kuri spēlē ar lauztiem pirkstiem, lauztiem kauliem. NHL spēlētāji ir skarbi. Ir jācieš, lai uzvarētu. Uzvaras nenāk tāpat vien. Plus šis laika posms ir kā amerikāņu kalniņi. Uzvari – esi augšā. Zaudē – esi lejā. Ir jābūt psiholoģiski gatavam.

Sērijā ir septiņas spēles. Nākamajā rītā jāpieceļas un sev jāpasaka, ka viss sākas no jauna. Ir tik daudz reižu, kad vieglāk būtu padoties, ļaut otrai komandai uzvarēt. Taču, ja ir pareizais domu gājiens, ja ir čempiona prāts, tad vienmēr gribēsi izcīnīt Stenlija kausu. Tā ir labākā trofeja pasaulē. Bērnībā spēlē ielu hokeju, un uzvarētājs iegūst Stenlija kausu. Uzvari, pacel mazo kausu virs galvas, ir milzīgs prieks. Kad patiešām nonāc tur… Bildes, šampanietis, ģimene un draugi, cilvēki, kuri palīdzēja tur nonākt. Tā ir neticama sajūta.

Iemācīt domāt kā čempionam – tas vispār ir iespējams?
Jā, taču apkārt ir nepieciešami pareizie cilvēki un pareizā komanda. Ir nepieciešams līderis, bet arī viņam apkārt jābūt pareizajai komandai. Kad ienāk jaunie spēlētāji, viņiem ir jāiemāca pareizi trenēties, pareizi attiekties pret darbu. Jaunieši ir pieraduši būt savas komandas zvaigznes, bet nākamajā līmenī tava loma ir mazāka. Samazinās laukumā pavadītais laiks, punkti. Ir jābūt tam gatavam. Daudzi jaunie spēlētāji nespēj iejusties, prasa, lai viņus aizmaina uz citu komandu. Viņi ir neapmierināti, nedroši un divu trīs gadu laikā pazūd no NHL. Pakāpe ir jānopelna. Ir jāklausās veterānos. Būt profesionālim – tā ir atslēga, lai kļūtu par uzvarētāju.

Šajā pavasarī no jums daudz esam dzirdējuši divus vārdus – hokeja kultūra. Kas ar to ir domāts? Kāds ir jūsu plāns?
Hokeja kultūra – tas ir saprast, ko nozīmē uzvarēt, saprast, kādi soļi jāpaveic, lai uzvarētu. Kultūru nav iespējams sākt ar spēlētājiem 20 gadu vecumā. Pārāk vēlu. Skatos uz šo komandu: mums ir daudz talantīgu spēlētāju, bet fiziski viņi nav spēcīgi. Kāpēc tā? Kāds neizdarīja savu darbu. Ja gribi kļūt par labu hokejistu, vispirms ir jākļūst par labu atlētu. Nepieciešama muskuļu masa. Pirms pieciem gadiem biju Šveicē, un mani patīkami pārsteidza tur redzētais. Visi bērni jebkurā vecumā vienu stundu pirms treniņa pavadīja trenažieru zālē. Tur nevari kļūt par labāku hokejistu, taču par labāku sportistu gan. Un labākam sportistam ir labākas cerības kļūt par labu hokejistu. Esi pārliecināts par saviem spēkiem, vari cīnīties un nebaidīties no sadursmēm. Jūti, ka vari dominēt, nevis pēc desmit spēka paņēmieniem pēc kārtas nonāc uz ledus.

Es vienmēr atgriežos pie latviešu boksera. Katra raunda beigās viņš atgriežas savā stūrī. Dabūja pa ribām, dabūja pa degunu, sitiena laikā savainoja plaukstas locītavu. Taču viņš nedrīkst izrādīt vājuma pazīmes. Kad treneris jautās, taču neteiksi, ka viss sāp. Tā ir boksera mentalitāte, jo viņš ir viens pats. Mums ikvienā mazajā hokejistā ir jāieliek boksera mentalitāte. Vai mums tas izdosies ar visiem? Nē. Taču jāsāk strādāt jau piecu, sešu gadu vecumā.

Manuprāt, LHF ir trīs galvenie uzdevumi. Hokejs ir komandas sports – ir jāiemāca vērtības un respekts. Nedrīkst aizbraukt uz citu halli un atstāt netīru ģērbtuvi. Svarīgas ir ne tikai uzvaras un zaudējumi, bet arī tas, ko pārstāvi, kas esi. Neko nesalauz. Ir jāizveido labi cilvēki, kuri būs nākamie pieaugušie. Hokejam ir jāiemāca vērtības. Otrais – jāizveido veseli un spēcīgi cilvēki, kuri zina par sportošanu, par uzturu, par kaitīgajām vielām. Trešais – hokeja pamati. Jāiemāca izbaudīt spēle. Jāgūst prieks no hokeja.

Latvija nekad izmēros nebūs lielāka, kāda tā ir šobrīd. Taču, kad ejam laukumā pret Krieviju, Kanādu vai ASV, laukumā ir 20 mūsējo un 20 pretinieku. Tas vairs nav izmēra jautājums. Runa ir par ticību sev, par vēlmi uzvarēt. Solis pa solim. Skatos uz šo komandu, un mums ir liels potenciāls, taču arī daudz detaļu, kas trūkst.

Kāds būtu jūsu vēstījums vecākiem, kuri domā, ka viņu bērns kādu dienu spēlēs NHL?
Palieciet pieticīgi. Daudzi vecāki redz savus bērnus kā superzvaigznes, bet aizmirst, ka viņi ir daļa no komandas. Ja gribi, lai tavs bērns ir superzvaigze, ej spēlēt tenisu, boksējies, piedalies individuālajos sporta veidos. Iemāciet bērnam hokeja nozīmi, jo tas ir komandas sports. Apkārtējie ir tavi brāļi, ikviens spēlētājs ir svarīgs. Jā, visi nav vienlīdz talantīgi, bet būtu jārūpējas par visiem. Iemeti divus vārtus un uzvarēji – esi laimīgs. Iemeti divus vārtus, bet zaudēji – gan komanda, gan tu varēji paveikt vairāk. Bērnu hokejā ir jāatalgo pūles, nevis rezultāts. Profesionāļu līmenī svarīgs ir tikai rezultāts, nekas cits. Uz to skatās bērnu treneri un ņem piemēru. Nepareizi. Profesionāļu hokejs ir bizness, bērnu hokejs ir izklaide. Viņi jāattīsta, jāmāca un jāatalgo par ieguldīto darbu.

Visi nekļūs par hokejistiem, bet visiem var iemācīt darbu. Vai gribi, lai ārsti strādātu smagi? Jā. Vai gribi, lai policisti strādātu smagi? Jā. Vai grib, lai ugunsdzēsēji strādāju smagi? Jā. Hokejs to var iemācīt, un arī vecāki to var iemācīt. Nekad nevajag padoties. Ja neuzvaram, tas nav pasaules gals. Nav iespējams vienmēr uzvarēt. No zaudējumiem arī var paņemt pozitīvo.

Latvijas basketbola izlases kapteinis Jānis Blūms, kuram ir 35 gadi, teica, ka treniņu pamet tikai pēc tam, kad realizējis 20 trīspunktniekus pēc kārtas. Ko vajadzētu izdarīt hokejistam, pirms pamest treniņu?
Teicu, ka Sakiks ir labākais uzbrucējs, kuru esmu trenējis, un viņam tobrīd bija virs 30 gadiem. Neskatoties uz to, viņš bija pirmais uz ledus, paņēma ripu maisu un meta, meta, meta. Pēc treniņa viņš bija pēdējais uz ledus un atkal meta. Hokejs ir mana kaislība. Ja tu mīli hokeju, nav labākas vietas, kur atrasties, kā uz ledus. Ir milzīga vilšanās, ja redzu hokejistu – slikti, ja pieredzējušu, vēl sliktāk, ja jaunu –, kurš pēc treniņa skrien prom no laukuma. Ja gribi būt hokejists, vai ir kāda labāka vieta par halli? Tomēr vajadzētu nodemonstrēt, ka hokejs ir arī tava kaislība…

Man bērnībā bija vārti gan pagalmā, gan pagrabā. Kad pirms skolas gaidīju autobusu, paņēmu tenisa bumbiņas un metu pa vārtiem. Kad ieraudzīju autobusu, aizskrēju pie mammas, iedevu buču un braucu. Kad atgriezos no skolas, pirms mājasdarbiem atkal metu pa vārtiem. Pēc mājasdarbiem gāju uz pagrabu un turpināju mest.

Savulaik trenēju Iļju Kovaļčuku. Un tad viņš man pastāstīja, ka uz treniņiem bērnībā bija jābrauc tālu. Katru dienu nebija iespējams tikt, tāpēc viņa tētis noslēdza vienošanos ar treneri, ka Iļjam katru dienu jāmet pa vārtiem. Viņš katru vakaru divas stundas pavadīja pagrabā. Un tagad atbildiet uz jautājumu: vai Kovaļčukam ir labs metiens? Viņš ir neticams. Tas parāda: ja kaut ko ieņem prātā, tev ir visas iespējas kļūt par labāko. Ja domā, ka veiksme un talants visu paveiks tavā vietā, tad tā nebūs. Esmu redzējis daudzus talantīgus jauniešus. 10 gados viņi bija zvaigznes, bet 20 gados – vairs nebija nekas. Varbūt tāpēc, ka vecāki teica, ka esi zvaigzne un lai pārējie strādā aizsardzībā. Tas ir sliktākais, ko vari pateikt. Darbs, darbs un darbs. Komandai svarīgākais ir rezultāts, ne individuālie sasniegumi.

Sports Illustrated pagājušajā gadā bija liels raksts par jūsu nometni. Uzbrucējs Džonijs Gudro, kurš nāk jums palīgā, teica, ka ziniet ikviena dalībnieka vārdu. Tā ir tiesa?
Jā, un nometnē piedalās 520 bērnu. Astoņus gadus strādāju rūpnīcā – no 18 līdz 26 gadiem. Strādāju ar mašīnām. Tās nekad nesmaida, tās nekad nav dusmīgas, tās nekad neatpūšanas. Taču mašīnas nav tavs draugs. Trenējot ir iespēja apsēsties un aprunāties. Kā iet tavai sievai? Kā iet taviem bērniem? Kā skola? Kā vecāki? Ko varu darīt, lai tev palīdzētu? Vari izmainīt cilvēkus, un tas mani motivē.

Manā nometnē reiz bija jauns latviešu puika – Nils Semjonovs no Liepājas. Tas varēja būt pirms kādiem desmit gadiem. Viņš brauca katru gadu, līdz sasniedza 16 gadu atzīmi. Redzēju, ka viņš ir talantīgs. Tagad viņš strādā pie manis, viņš strādā manā nometnē kā treneris. Pasaule ir maza. Kad LHF man piezvanīja, Nils bija pirmais, kuram taujāju pēc padoma. Braukt vai nebraukt? Viņš ir mans latviešu dēls.

Es mīlu savu nometni, jo bērniem varam sniegt daudz. Nometnē ir divi uzdevumi – palīdzēt kļūt par labiem cilvēkiem, ne tikai hokejistiem. Mājaslapā var apskatīt bildes, kā guļam. Visi guļam uz piepūšamajiem matračiem kopā vienā telpā. Visu dienu spēlējamies. Trīs reizes dienā ejam uz ledus. Lai padarītu viņus par labiem bērniem, ir jāzina katra vārds, lai ar katru varētu aprunāties. Čārlij, Billij, Nil, labi paveikts uzdevums! Tas viņus padara laimīgus. Reizē vari mācīt gan hokeju, gan dzīvi.

Uz nometni regulāri brauc jūsu bijušie spēlētāji – Gudro, Marks Džiordano, Šons Monahans. Cik tas ir svarīgi mazajiem dalībniekiem?
Tā ir papildus motivācija. Viņi ir lieliski paraugi. Spēlētāji, kurus vedu uz nometni, mīl gan hokeju, gan bērnus. Ir jāmīl bērni. Gribu dot viņiem labāko pieredzi. Vai ikviens no nometnes dalībniekiem spēlēs NHL? Nē. Taču mana nometne darbojas 20 gadus, tagad būs 21., un hokejisti, kuri nāca sākumā, tagad ir tēvi. Tagad viņiem 36 gadi, septiņus gadus veci bērni, kuri tiek vesti uz nometni. Un viņi saka: onkuli Bob, man nometnē bija tik interesanti, ka gribu, lai arī mani bērni to izbauda. Un man tā ir milzīga atlīdzība – apzināties, ka pēc 20 gadiem viņi atceras manu nometni. Tas parāda, ka darām pareizās lietas.

Pēc Atlantas "Thrashers" posma pievērsāties nevis hokejam, bet darbam medijos. Skatīties no malas un vērtēt bija dīvains uzdevums?
Nē, man tas patika. Man bija piedāvājumi no KHL, runāju ar NHL komandām, bet nebija pareizās situācijas. Nejutos komfortabli. Tad nāca piedāvājums no medijiem. Man patīk cilvēki, man patīk runāt par hokeju. Strādāju gan TV, gan radio, man bija sleja Monreālas laikrakstā. Tāpat dažādām kompānijām uzstājos ar motivācijas runām, centos iedvesmot. Esmu pozitīvs cilvēks – man nepatīk kritizēt spēlētājus. Vienmēr centos atrast pozitīvo šķautni. Joprojām no pirmdienas līdz ceturtdienai runāju radio. Manam draugam ir šovs, un tad es viņam palīdzu.

Esmu dzirdējis stāstu par to, kā kļuvāt par treneri. Ir pagājuši vairāki gadu desmiti. Kā to atcerieties jūs?
Kad biju mazāks, spēlēju beisbolu. Kad man bija 16 gadi, mans treneris kļuva par junioru hokeja komandas prezidentu. Vēlāk, kad kā bijušais vārtsargs trenēju vārtsargus, satiku viņu arēnā. Viņš teica: klau, gribēju tev piezvanīt, mums vajadzētu aprunāties. Man piedāvāja kļūt par komandas vārtsargu treneri. Teicu, ka man ir maza meita, tikko piedzimis dēls, taču varam vienoties. Vienošanās bija – par darbu nesaņemu atlīdzību, bet strādāšu divas nedēļas no trim. Tobrīd strādāju rūpnīcā, un darbs dalījās trīs maiņās – no pusnakts līdz astoņiem rītā, no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā un no četriem līdz pusnaktij. Komanda trenējās piecos vakarā, tāpēc vienu nedēļu nācās izlaist treniņus. Teicu, ka nevaru kavēt darbu, jo man jāpabaro ģimene un jāapmaksā rēķini. Viņš piekrita.

Sākās nometne, un nebija labi. Sezonu sākām ar četriem zaudējumiem četrās spēlēs, spēlējām slikti. Prezidents atnāca pie manis un teica, ka spēlētāji grib, lai es kļūstu par treneri. Nekad mūžā nebiju vadījis komandu. Pateicu, ka nevaru tā. Un uzreiz gāju runāt ar galveno treneri. Teicu, ka komandai ir jāpamostas, ka viņi grib tevi atlaist. Esmu lojāls cilvēks, un to novērtēju arī citos.

Zaudējām sesto spēli pēc kārtas, prezidents atkal nāca, bet atbildēju, ka nevēlos, ka man ir jauna ģimene un labs darbs rūpnīcā. Pēc astotā zaudējuma viņš man piezvanīja un pateica, ka atlaida treneri un ka nepieciešams pakalpojums no manis. Viņš teica, ka vienojies ar citu treneri, bet viņš ieradīsies pēc divām nedēļām. Vai es nevarētu uz divām nedēļām kļūt par pagaidu treneri. Labi, piekritu. Patiesībā nebija nekāda trenera, viņš man sameloja. Uzvarēju savā pirmajā spēlē. Pēc tam zaudējums, uzvara, zaudējums, uzvara. Mūsu komanda nebija pati labākā. Pagāja divas nedēļas, līdz prasīju, kur ir treneris. Prezidents atbildēja, ka viņš gribējis lielāku algu, ka darījums nobrucis. Lai vēl divas nedēļas pastrādājot, gan jau kaut ko atradīšot vietā. Atkal divas nedēļas…

Beigās iekļuvām izslēgšanas spēlēs. Uzvarējām tikai vienu maču, bet tieši tad noķēru trenera slimību. Pēc sezonas pats piezvanīju un pateicu: nezinu, cik tālu esi nākamā trenera meklējumos, bet es gribu vadīt komandu nākamajā sezonā. Viņš tobrīd iesmējās un atbildēja, ka ar nevienu citu treneri nekad nav runājis. Viņš mani labi pazina un zināja, ka esmu treneris, ka to varu. Tā arī viss sākās.