Indrašis: "Iešana un bremzēšana sagādā sāpes, bet visu var paciest"

"Aizkavējos ar nomainīšanos," smejoties par uzvaras vārtu guvumu stāstīja Latvijas izlases uzbrucējs Miks Indrašis, kurš pēdējo reizi spēlēja 19. februārī, kad olimpisko spēļu ceturtdaļfinālā pret Kanādu lauza papēdi. "Mani partneri jau bija nomainījušies, bet Juris [Štāls] laukuma vidū tika pie ripas. Sanāca pretuzbrukums trijatā pret diviem, viņam piespēlēja Burbulis [Roberts Lipsbergs]. Kad tiku pie ripas un aizsargs paspēra soli pretī, iedevu piespēli atpakaļ Jurim, kurš izdarīja visu kā nākas."

"Pirms pārbaudes spēlēm pret Krieviju prasīja, vai neesmu gatavs atgriezties laukumā. Teicu, ka pirmajā mačā uzreiz negribu lēkt iekšā, bet otro gan varēšu. Treneri piekrita," notikumu scenāriju restaurēja Indrašis, kurš aizvadījis tikai četrus treniņus (no pirmdienas līdz ceturtdienai). "Ja savainots papēdis, tad par to nedomā. Būtu lauzta roka, varbūt negribētos līst uz vārtiem, lai vēlreiz neiesit. Pēc trešdaļām un arī pēc spēles varu just, ka kāja ir sagurusi un tā jāatpūtina. Bremzēšana sagādā sāpes, tāpat arī iešana. Bet, izkāpjot uz ledus, vairs neko nejūti, visu var paciest."

"Fiziski vislabāk jutos noslēdzošajā trešdaļā, kad biju iegājis ritmā. Taču otrās 20 minūtes bija vistrakākās: pēc katras maiņas gāju malā un trīs minūtes gribēju atpūsties. Nevarēju atelpoties no iepriekšējā izgājiena, kad laukumā bija jādodas nākamajā maiņā. Tomēr uzskatu, ka pirmajai spēlei bija labi. Jā, pazaudēju daudz ripu un reizēm neizdevās tas, ko vēlējos, bet vismaz uzvarējām. Vienmēr ir patīkami izcīnīt panākumu, neskatoties uz pretinieku. Protams, Krievijai nebija labākais sastāvs, taču lielākā daļa spēlētāju tāpat ir vadošajās lomās savās komandās."

Ja Indrašim tā bija 47. spēle un 19. rezultativitātes punkts Latvijas izlasē, tad debijā pie pirmā punkta tika 19 gadus vecais uzbrucējs Roberts Lipsbergs, kurš Amerikas junioru komandas Sietlas "Thunderbirds" rindās otro sezonu pēc kārtas sasniedza 30 gūto vārtu atzīmi.

"Protams, pirms pirmās spēles bija neliels uztraukums, taču tiku galā. Trenera uzdevumu zināju, atlika tikai doties laukumā un spēlēt," atzina Lipsbergs, kurš par uzaicinājumu uz pieaugušo izlasi atcerējās ar patīkamām emocijām. "Prieks, ka uzaicināja, prieks spēlēt par komandu, liels gods. Kad uzaicināja, bija patīkams uztraukums, kas mijās ar prieku. Jau iepriekš biju pieminēts izlases sakarā, tāpēc nebija liels pārsteigums, drīzāk 50 pret 50."

"Pusi komandas zināju iepriekš, bet čaļi ir draudzīgi, viss ir kārtībā. Kad ģērbtuvēs iegāju pirmoreiz, skatījos uz visiem ar lielām acīm. Liels gods sēdēt viņiem blakus," neslēpa 1994. gadā dzimušais uzbrucējs, kurš bija labākais Latvijas U20 izlases snaiperis aizvadītajā pasaules čempionātā, piecos mačos izceļoties sešas reizes.

"Ziemeļamerikā ir garāka aizsardzības zona, līdz ar to grūtāk dabūt ripu ārā. Eiropā vairāk jāskrien, jo laukums ir platāks, ir vairāk brīvas vietas. Pierast var diezgan ātri, lai gan sākums allaž ir smags. Tāpat Ziemeļamerikā vieglāk uztaisīt spēka paņēmienu, jo visi pretinieki ir rokas stiepiena attālumā," ikdienu ar šā brīža apstākļiem salīdzināja uzbrucējs. "Nedrīkst zaudēt ripu uz pretinieku zilās līnijas, jo no trenera dabūsi pa ribām. Drīkst apspēlēt, ja esi pārliecināts, bet citās situācijās ripa jāmet iekšā zonā."

"Amerikā izlien no stūra un uzreiz met pa vārtiem. Tas man patīk vislabāk," atzina Lipsbergs, kurš plānus sakarā ar pasaules čempionātu vēl nekaļ. "Eju laukumā un spēlēju tik labi, cik varu. Tad jau redzēsim, ko treneris lems."