Raitums: ''Anglijā sievu uz veikalu laidu ar bažām''

Mārtiņš Raitums no Latvijas aizbrauca 2009. gadā un kopš tā laika savu meistarību slīpējis ārzemju komandās. Pēc vairākām pavadītām sezonām Kazahstānā un Anglijā vārtsargs ir atgriezies mājās un pieņēmis piedāvājumu sargāt „Kurbada” vārtus. Abas puses pie galda sēdās pavasarī, un, lai arī Mārtiņam bija piedāvājumi braukt atpakaļ uz Kazahstānu, viņš tomēr izvēlējās debitēt „Kurbadā”.

Mārtiņ, kad „Kurbads” tevi uzrunāja?
Kluba vadība ar mani runāja pavasarī un piedāvāja līgumu, bet tajā brīdī vēl domāju, ka došos spēlēt citur. Biju jau uzsācis pārrunas ar klubiem un vienojies, taču pēdējā mirklī situācija pamainījās. Ar sievu kopā izlēmām, ka paliksim Latvijā. Pēdējos gados no Latvijas komandām piedāvājumu nebija, bet tagad tāds sekoja.

Iespējams, viens no iemesliem kāpēc piekriti arī ir tas, ka ilgu laiku esi bijis prom no mājām?
Nē, tas nebija iemesls, lai atgrieztos Latvijā, bet īsto iemeslu neatklāšu (smejas).

Aizvadītajā sezonā spēlēji Anglijā, tiesa gan, ne augstākajā līgā. Ko vari teikt par aizvadīto gadu „Hull Pirates” komandā?
Iespējams, tā bija lielākā kļūda, ka devos uz turieni spēlēt. Es jau reiz šajā komandā spēlēju, bet citā hallē un citā līgā, taču toreiz klubam bija citi īpašnieki. Bet šogad… Teikšu kā ir – tas nebija augstākā līmeņa hokejs.

Sezonas vidū bija iespēja doties prom?
Varēju, bet es parasti cenšos palikt līdz beigām un nelēkāju no kluba uz klubu. Bet tā nebija mana labākā izvēle. Komanda bija gados jauna, trenerim pirmais gads pie stūres un organizācijā valdīja diezgan liels bardaks. Anglijas augstākajā līgā spēlē ārzemnieki, kuri izmēģinājuši spēkus AHL un ieguvuši Ziemeļamerikas hokeja rūdījumu, taču šeit klubos vairāk par diviem leģionāriem nebija. Gados jaunie spēlētāji bija vietējie angļi, kuri centās tikt augstākajā līgā vai arī tika nosūtīti no tās uz leju.

Tu arī ievērojami pabojāji savu statistiku.
Es teiktu, ka ļoti (smejas). Bet manos spēkos nebija ko mainīt.

Komandā noteikti bija arī tādi, kuri ārpus hokeja ikdienā strādāja?
Jā, kā nu kurš. Daži bija tikai pieredzējuši spēlētāji, bet mums nebija variantu aizķerties, ja kādu uzvarējām, tas jau bija liels notikums klubam. Vienā no mačiem uz maniem vārtiem tika izdarīti 75 metieni, kas laikam ir rekords. Nepārtraukti tiku apšaudīts.

No Latvijas prom aizbrauci 2009. gadā. Pa šo laiku nav bijusi vēlēšanās atgriezties Latvijā? Četras sezonas aizvadīji Kazahstānā, divas Anglijā, tāpat pabiji arī īsu brīdi Rumānijā un Austrijā.
Kazahstānā viss bija OK un man tur patika, es aizvadīju labas sezonas, bet varbūt tikai pēdējā gadā gribējās kaut ko pamainīt. Taču no otras puses Kazahstānā var labi nopelnīt. Arī šovasar runāju ar trīs kazahu klubiem un ar vienu gandrīz jau vienojos, taču pēdējā brīdi viņi izdomāja, ka leģionārus tomēr neņems. Mums ar Andreju Smirnovu bija identiska situācija – klubs lūdza atsūtīt dokumentus, bet vakarā jau pasaka, ka tomēr līgums netiks parakstīts.

Droši vien šo četru gadu laikā spēji iedzīvoties Kazahstānā?
Jā, problēmu nebija, bet katrā pilsētā ir citādāk – viena skaistāka, cita bīstamāka utt. Temirtava, kurā spēlēju pēdējo gadu, ir bīstamāka, bet Atirava ir OK. Bet, piemēram, Anglijā jutāmies nedrošāk, sievu uz veikalu ar bažām laidu, jo visādi tipi staigāja pa ielām, taču Atiravā viss ir mierīgi. Mums Kazahstānā palika daudz draugu un uzturam kontaktus, sazvanāmies. Pirmajā gadā bija neierasti, jo domāju, kāpēc viņi dara vai dzīvo citādāk, bet ar laiku viņus saproti un pieņem. Katram tomēr sava kultūra un ieradumi.

Kuru sezonu no Kazahstānā pavadītajām tu izceltu?
Pirmie divi gadi bija labi, īpaši otrais. Daudz spēlēju, ap 50 spēlēm sezonā un sakrāju 18 „sausos” mačus. Tas bija iespaidīgi. Gan komanda, gan atmosfēra bija super.

Klubu līmenī kazahiem veicas labi, bet izlase atkal izkrita no pasaules čempionāta Elites divīzijas.
Es skatījos tās spēles un domāju, ka viņi tomēr bija pelnījuši palikt spēcīgāko sabiedrībā. Kaut kur varbūt nepaveicās kazahiem. Ar pusi no tās izlases esmu spēlējis kopā vai pret viņiem.

Vārtsargam Kazahstānā ir iespēja progresēt un attīstīties?
Uzskatu, ka ir. Piemēram, kad spēlēju „Beibarys” komandā, ar mani kopā bija Pāvels Poļuestovs, kurš šogad bija Kazahstānas izlases otrais numurs pasaules čempionātā. Savukārt ar citu izlases vārtsargu Dmitriju Malginu mēs bijām čempionāta līderi „sausajās” minūtēs un cīnījāmies par to, kurš būs visilgāk savus vārtus nosargājis neskartus. Interesanti, ka kazahi savus vārtsargus aicina Astanas „Baris” rindās, bet Rīgas „Dinamo” to nedara.

Tu īsu laiku pabiji arī Austrijā, Lustenavā, spēlēdams 1. līgā. Esmu dzirdējis runas no citiem, ka tev pašam tur patika.
Tā tiešām bija un par pavadīto laiku Austrijā man ir pozitīvas atmiņas. Klubs atrodas mazā ciematā, bet uz spēlēm nāca daudz skatītāju. Klubs visu nodrošināja un tiku arī pie gandrīz jauna auto. Ja kaut kas bija nepieciešams, es varēju mierīgi aprunāties ar komandas pārstāvjiem un vadība bija saprotoša, bet attieksme – profesionāla. Blakus atrodas, piemēram, Šveice, un brīvdienās varēju aizbraukt ekskursijā vai doties uz netālu esošajiem Austrijas kalniem.

Tu ilgus gadus esi bijis prom no Latvijas, taču pieļauju, ka šeit notikušie pasākumi hokeja kontekstā tev ir pietiekoši labi zināmi. Kas mainījies Latvijas hokejā?
Protams, esmu sekojis līdzi notikumiem Latvijā un zinu, piemēram, kā risinājās pērnās sezonas finālsērija, kurā „Kurbads” tikās ar „Liepāju, taču, lai spriestu par virslīgas čempionātu, man jāaizvada vairākas spēles. Ar dažiem „Kurbada” spēlētājiem esmu labi pazīstams un varu teikt, ka mani pārņēmušas pozitīvas emocijas. Organizācija ir lieliska.

Ko tu atceries no pēdējās sezonas Latvijā?
Atceros, ka tas bija gads, kad tika izveidots Rīgas „Dinamo”, bet es pārstāvēju „ASK/Ogri” un mēs pusfinālā uzvarējām „Rīgu 2000”, kuras rindās spēlēja vairāki „Dinamo” hokejisti. Spēlējām arī Baltkrievijas atklātajā čempionātā, taču sezona mums neizvērtās sekmīgi. Pozitīvi bija tas, ka iekļuvām Latvijas finālā, diemžēl tajā zaudējām Liepājai.

Kāda tev ir informācija par „Kurbadu”?
Visnotaļ pozitīva. Runāju ar Renāru Valteru, kurš pozitīvi izteicās par komandu. Esmu dzirdējis tikai labus vārdus.

Tev ar Uldi Čalpu nāksies konkurēt par pirmā vārtsarga vietu komandā.
Tas ir forši (smejas). Viņš pērn nāca pie manis uz jogu un tur viņu trenēju.

Pagaidi, tu pasniedz jogu?!
Jā, čaļiem pasniedzu jogas nodarbības, nosauksim to par power-jogu, kura balstīta uz izturības vingrinājumiem. Tad arī ar Uldi iepazinos.

Kur tu apguvi jogas pasniedzēja kursus?
Manai sievai ir jogas pasniedzējas sertifikāts, bet man vēl nav, taču ceru drīzumā iegūt. Diezgan daudz no viņas esmu mācījies. Mums Cēsīs ir jogas studija, kur arī pats pasniedzu nodarbības.

Hokejistiem joga palīdz?
Es teiktu, ka jā. Joga palīdz savest kārtība savu ķermeni, tiek attīstīti mazie muskuļi.

Tātad – kad beigsi hokeju spēlēt, amats tev būs rokā…
Ideju ir daudz (smejas).

Mārtiņ, viens no mērķiem šosezon laikam ir virslīgas zelts?
Jā, tā ir taisnība. Zinu, ka klubs to nav ieguvis un tas arī man ir mērķis. Zinu, ka arī kluba vadība to vēlas, jo klubam šogad ir jubileja. Visi to apzinās un uz to arī iesim.

Cik Latvijas zeltu tev ir?
Man ir četri, bet vajag vēl piekto (smejas).

Un kas notiks pēc sezonas? Tu saprati manu jautājumu…
Negribu tagad kaut ko apsolīt, bet šogad esmu mājās. Ja būs piedāvājumi, izskatīšu tos, bet šosezon esmu te. Viss sakrita tā, ka man īstā vieta, kur šosezon spēlēt, ir „Kurbadā”.

Izmantotie resursi:
hkkurbads.lv