Šremps par atgriešanos hokejā un Latvijā, "Dinamo" laiku un Keina trenēšanu

Pirms pievienošanās “Mogo/LSPA” izlaidi divas pilnas sezonas. Kāda bija tava motivācija atgriezties laukumā un kā sākās sarunas ar tavu jauno klubu?
Jā, jau biju beidzis karjeru. Mana sieva ir latviete, un nesen atgriezāmies Latvijā. Parādījās vēlme atgriezties hokejā. Prom gan neesmu pazudis, jo internetā trenēju citus spēlētājus. “Mogo” man deva iespēju atkal atgriezties hokeja atmosfērā, ģērbtuvēs, uzturēt sevi formā, jo treniņi notiek katru dienu. Redzēju, ka Oskars Bārtulis trenējas kopā ar citiem, kuri turpina meklēt līgumus. Tur satikāmies, viņš man prasīja, ko grasos darīt, un tad piedāvāja uzspēlēt “Mogo”.

Kādi ir pirmie iespaidi par komandu un par spēlētāju līmeni?
Manuprāt, līmenis ir labs - perfekti piemērots tam, ko vēlējos. Negrasos vairs kāpt pa karjeras kāpnēm, negrasos spēlēt augstākā līmenī. Gribēju hokeju, kas man līmeņa ziņā būtu piemērots un gana augsts. Gribēju spēlēt, lai mana hokeja domāšana būtu līmenī. Mums bijuši labi treniņi, esmu ļoti labi iejuties komandā.

Godīgi sakot, par to, ka esi atgriezies Latvijā, pirmo reizi dzirdēju podkāsta “Spittin’ Chiclets” intervijā. Biju diezgan pārsteigts. Cik sen atpakaļ tas notika?
Pārcēlāmies maijā. Taču arī pirms tam apciemojām Latviju - vienmēr vasarās apciemojām sievas ģimeni. Šoreiz izlēmām, ka paliksim uz ilgāku laiku - vismaz vienu gadu. Latvija pašlaik ir viena no drošākajām vietām pasaulē, ņemot vērā apkārt notiekošo. Mūsu meitai tagad blakus ir vecvecāki, un tas ir pamatīgs atbalsts.

Pirms tam dzīvojāt ASV?
Kopš brīža, kad beidzu karjeru, dzīvojām Floridā. Jau karjeras laikā tur atpūtos pēc katras sezonas. Pēc beigšanas pieņēmām lēmumu tur apmesties uz dzīvi, un Floridā pavadījām pēdējos divus gadus. Taču tagad mums blakus ir ģimene, kas mūs atbalsta, un tās ir labas pārmaiņas. Viņiem Skultē ir māja, varam pavadīt laiku pie dabas un pie jūras. Patīkama vide, kurā relaksēties. Izbaudām katru dienu Latvijā.

Tu izveidoji savu kompāniju “44 Vision”. Pētot mājaslapu ar pieejamajiem treneriem, viens vārds man īpaši iekrita acīs - Kreigs Kaninghems. AHL komandas kapteinis, kurš 2016. gada beigās saļima uz ledus. Viņa dzīvību izdevās glābt, taču nācās amputēt kāju. Viņš nepadevās un tāpat izveidoja sev veiksmīgu karjeru. Kā Kreigs pievienojās tavai komandai un kāda ir viņa loma?
Pēc intervijas “Spittin’ Chiclets” brends kļuvis ievērojami lielāks. Mani un Kreigu vieno kopīgi draugi, ar viņu palīdzību sākās dialogs mūsu starpā. Pastāstīju, ko darām un kādi ir mūsu mērķi, un viņš gribēja pievienoties. Karjeras laikā spēlēju pret Kreigu, un viņam ir, ar ko padalīties. Viņam ir liela pieredzes bagāža, līdz ar to viņš var palīdzēt gados jaunākiem hokejistiem. Pēc nelaimes viņš nepameta hokeju, bet pievienojās Arizonas “Coyotes” kā meistarības attīstības treneris. Viņam patika “44 Vision” platforma - ka vari trenēt spēlētājus jebkur pasaulē, pats atrodoties savās mājās. Tā ir unikāla iespēja. Kreigam tas patika, un viņam tas viss padodas. Viņš mūsu komandai pievienojās pirms kāda mēneša, bet jau salasījis 15 klientus.

Kā strādā “44 Vision” - ko jūs piedāvājat, kāds no tā labums hokejistiem, kuri grib izmantot tavus vai kāda cita trenera pakalpojumus?
Mēs individuāli trenējam spēlētājus, izmantojot maču ierakstus. Paņemam maču un sākam analizēt. Protams, katram trenerim ir savs skatījums - piemēram, es domāju citādi nekā Kreigs, uz situācijām skatāmies dažādi. Izpētām video un dodam padomus, kā situācijas izmantot labāk, kur bija kļūdas. Strādājam, lai hokejisti kļūtu individuāli spēcīgāki. Tādējādi viņi kļūst par labākiem spēlētājiem komandā, un individuālais sniegums palīdz komandai uzlabot rezultātus. Mūsu pieredze un zināšanas palīdz citiem kļūt par labākiem hokejistiem. No visiem mūsu treneriem tikai trīs nav bijuši profesionāli hokejisti, un šie trīs vismaz 15 vai 20 gadus strādājuši par treneriem, palīdzot hokejistiem tikt draftētiem NHL, tikt pie NCAA stipendijām.

Katram trenerim ir savs klientu loks vai jūs mēdzat rotēt trenerus, lai hokejists iegūtu daudzpusīgāku informāciju?
Klients ieiet mājaslapā un pats izvēlas treneri, ar kuru grib strādāt. Tā sākas sadarbība. Treneris sagriež video materiālus, izmeklē epizodes un strādā ar saviem klientiem. Nevis skaidro, kas tika izdarīts nepareizi, bet skaidro, ko varētu izdarīt labāk. Ir jāspēj parādīt un iemācīt, kā nākamreiz rīkoties labāk.

Kā tev radās šāda īdeja?
Sāku izmantot trenēšanas platformu, sāku strādāt ar vairākiem augsta kalibra spēlētājiem, un viņu atsauksmes bija ļoti labas. Tās ir NHL zvaigznes - Korijs Perijs, Drū Dautijs, Patriks Keins. Pastāstīju viņiem savu viedokli par video redzēto, un viņi teica, ka tas palīdzot. Ieguvu pārliecību, ka kas tāds varētu aiziet. Labākais ir tas, ka platformu var izmantot jebkurš hokejists pasaulē, ja vien tev ir pieejams spēles ieraksts. Aizdomājies - jā, katrai komandai ir treneris, bet viņam jādomā par 20 hokejistiem reizē. Nav laika strādāt individuāli. Mēs sniedzam šādu iespēju.

Perijs un Keins ir uzbrucēji. Dautijs ir aizsargs - tā ir pozīcija, kurā nekad mūžā neesi spēlējis. Ko tu viņam stāsti, ko tu viņam māci?
Nekad neesmu izlicies un teicis, ka esmu uzbrucējs, kurš labi spēlēja aizsardzībā. Ja pie manis vēršas klients un prasa par aizsardzības zonu, uzreiz pasaku - tā nebija mana loma, tas nebija mans hokejs, mums ir treneri, kuri ir ar šādu pieredzi - Kreigs un arī Glens Metropolits karjeras laikā daudz spēlēja trešajā un ceturtajā maiņā, bija spēles jaucēji, viņi par aizsardzību zina daudz vairāk. Aizsardzība bija mana vājākā vieta. Aizdomājos - ja manā laikā būtu šāda platforma, labprāt paskatītos, kā varu uzlabot savu lielāko mīnusu, labprāt uzklausītu viedokļus. Aizsargiem varu iemācīt, kā spēlēt labāk uzbrukumā - kā atvērt piespēļu un metienu līnijas, kā veidot saspēli. Uzbrukuma zonā ir jāspēlē ne tikai uzbrucējiem. Ja es gribēju saprast, kā labāk gūt vārtus, es vienmēr runāju ar vārtsargiem. Vārtsargs nekad nav spēlējis uzbrukumā, bet vislabāk saprot, kā tiek gūti vārti. Aizsargi vairāk tendēti uz savu zonu, bet es varu sniegt citu perspektīvu. Izstāstīt, ka šī darbība pavērs šo iespēju, šī kustība - citu iespēju. Kā skatīties uz uzbrukumu veidošanu radošāk. Runāju ar saviem klientiem, kuri ir aizsargi, un viņu atsauksmes ir ļoti labas. Viņi redz pienesumu, viņu sniegums uzbrukumā kļūst labāks, un tas man liek domāt, ka darām pareizi.

Cik ļoti tava karjera būtu citāda, ja šāda platforma eksistētu jau pirms 15 gadiem?
Tieši ar šādu domu to radīju. Aizdomājos - kā es mainītu savu karjeru, ko darītu citādi. Komanda video analīzē pievērš uzmanību taktikai, sistēmai. Tas ir ļoti svarīgi, jo trenera uzdevums ir panākt, lai viņa rīcībā esošie 20 spēlētāji uzvarētu. Viņš domā par komandas taktiku, bet ne par spēlētājiem individuāli. Tikmēr mēs palīdzam caur individuālo darbu katram pašam kļūt par labāku hokejistu. Ir presings, izdodas iegūt ripu - tas ir trenera taktikas nopelns. Līdz ar to ripa pēkšņi ir pie uzbrucēja labā pozīcijā, un šeit sākas mūsu darbs - kā izmantot momentu, uz ko skatīties, kā izvērtēt situāciju. Citi treneri gluži vienkārši nekad nav bijuši tie, kuri veido rezultātu. Viņiem nav šādas perspektīvas, viņi uz hokeju skatās citādi. Tikmēr pie mums ir uzbrukuma speciālisti un aizsardzības speciālisti. Mums ir arī olimpisko spēļu medaļnieces sieviešu hokejā, un tas arī ir unikāls skatījums uz lietām.

Trenerim arī nav starpības, vai šodien spēlē Džons, Mets vai kāds cits. Viņa darbs ir domāt tikai par rezultātu.
Jā, tā ir. Cik daudz laika, darba un pūļu pats ieguldi savā spēlē - tieši tas palīdzēs tavai karjerai progresēt. Ja visu atstāsi tikai trenera rokās… Viņš domā par taktiku un par uzvaras izcīnīšanu. Viņš nedomā par tevi, viņam ir vēl citi hokejisti, un visiem nekad nepietiks laiks. Tev kā spēlētājam pašam jādomā par savu spēli un kā to uzlabot.

Cilvēkiem nepatīk domāt par nožēlotajām lietām, bet patīk par tām runāt. Vai ir kas tāds, kas tev nāk prātā saistībā ar savu karjeru?
Smags jautājums. Man nav daudz lietu, ko nožēlotu. Nav nekas tāds, kas uzreiz ienāktu prātā. Es biju centra uzbrucējs, un tagad apzinos - vajadzēja aprunāties ar kādu, kurš savu karjeru veidoja, pateicoties sniegumam aizsardzībā. Būtu daudz iemācījies. Spēle aizsardzībā vienmēr bija mans lielākais mīnuss. Ja būtu to uzlabojis, diezgan droši, ka mana NHL karjera būtu ilgāka.

Secinājums - runājiet ar cilvēkiem, kuri uz lietām skatās citādi un kuriem ir citāda pieredze. Ne tikai hokejā, bet arī dzīvē.
Tieši tā. Vari mācīties no ikviena cilvēka. Ja runāsi tikai ar tiem, kuri prot vai domā tāpat, kā tu, tad attīstīsi tikai prasmes, kas tev jau ir. Ir citas prasmes, ir citi veidi, kā sasniegt galapunktu. Biznesā, hokejā, dzīvē.

Nevaram paiet garām tavai pieredzei ar Rīgas “Dinamo”. 2012. gadā parakstīji līgumu uz divām sezonām, bet komandā aizvadīji tikai 21 maču. Iegāji vēsturē kā vienīgais ziemeļamerikānis, kurš aizsūtīts un spēlējis fārmklubā Liepājā. Pagājuši astoņi gadi. Kā atceries šo karjeras posmu?
Aizsūtīšana uz Liepāju tika izmantoti kā draudi - ja nepiekritīsi šim te, tad brauksi uz fārmklubu. Atbildēju - nu tad sūtiet. Kāds būtu pieņēmis citu lēmumu, bet man bija vienalga - tikai gribēju tikt pie spēles laika. Šķiet, ka Liepājā biju divas nedēļas. Tā sezona bija nepatīkama - neesmu zaudēšanas fans, bet mēs to vien darījām, kā zaudējām. Bija nepatīkami. Centos būt daļa no pārmaiņām… Ir pagājis ilgs laiks, jau sen esmu ticis pāri visām šīm domām. Smaga sezona. KHL tosezon bija laba līga, jo NHL bija lokauts, tāpēc daudzas krievu zvaigznes spēlēja šeit. Mums neklājās labi.

Atceros, ka jau pēc pirmajiem zaudējumiem tiki pazemināts līdz ceturtajai maiņai. Pats teici, ka aizsardzība nekad nav bijusi tava stiprākā puse, bet tad tevi ieliek ceturtajā maiņā.
Nācās pieņemt situāciju. Lēmums nebija manās rokās, tāpēc bija jāspēlē tur, kur treneris man liek spēlēt. Man pēc tam teica, ka ir divas iespējas - vai nu es pats laužu līgumu, vai nu man būs jābrauc uz Liepāju un jāspēlē Baltkrievijas čempionātā. Izvēlējos otro variantu. Gribēju būt daļa no problēmu risinājuma, bet, spēlējot ceturtajā maiņā, tas nav iespējams. Nenožēloju neko - paveicu labāko, ņemot vērā man dotās iespējas. Neko nevarēju mainīt. Ceturtā maiņa, dažas minūtes, bez vairākuma. Nav godīgi, ka man pēc tam prasa, kāpēc es nemetu vārtus.

“Dinamo” ir vienīgā KHL komanda, kurā esi spēlējis. Taču tev ir bijis līgums ar vēl vienu komandu - Novokuzņeckas “Metallurg”. Daudz izskanējis, ka šī bija pati sliktākā KHL pilsēta, kurā dzīvot. Kas tur notika - kāpēc komandā neaizvadīji nevienu spēli?
Tas nebija labākais laiks manā dzīvē, jo bija problēmas ģimenē. Negribēju doties prom, pamest savus tuviniekus grūtā situācijā. Es nevarēju. Mans prāts atrastos citur, tā es nepalīdzētu komandai. Neviens no tā nebūtu ieguvējs - ne mana ģimene, ne komanda, jo es nespētu parādīt labāko sniegumu. Sapratu, ka labāk ir lauzt līgumu uzreiz, nevis pēc diviem mēnešiem paziņot, ka nevaru un ka vēlos doties mājās. Ģimene ir svarīgāka par hokeju. Saprotu, ka “Metallurg” nepriecājās par manu izvēli, bet reizēm jāpieņem arī šādi lēmumi.

Par karjeras beigām paziņoji pēc 2017./18. gada sezonas, kad Austrijas līgā 36 spēlēs sakrāji 47 punktus. Daudziem Austrijas izlases uzbrucējiem bija mazāk punktu. Lasīju vienu tavu interviju, kurā teici, ka karjeras beigas pienākušas depresijas dēļ. Un ka tas nav bijis tavs lēmums - komandas nav vēlējušās parakstīt līgumu ar kādu, kurš lieto zāles. Vai būtu pareizi teikt, ka tevi piespieda beigt karjeru?
Karjeru beidzu, jo pats to vēlējos, bet situācija bija pagalam nesakarīga un dusmas raisoša. Hokejs parādīja to medaļas pusi, ko nekad nespēju iedomāties. Es ziedoju daudz komandas un spēles labā, bet pretī dabūju cirtienu pa seju… Ja es ieguldu tik daudz, bet pretī dabūju ko tādu… Sapratu, ka ir pienācis laiks pielikt punktu hokeja karjerai. Varu darīt ko citu, veidot karjeru ārpus hokeja, varu pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Es varēju vēl spēlēt, bet izlēmu, ka ir pienācis laiks likt punktu. Joprojām varu spēlēt. Protams, neesmu labākajā formā, bet hokeja izpratnes un roku ziņā joprojām esmu līmenī. Bija vajadzīgas pāris nedēļas, lai ieskrietos, bet vēl varu spēlēt.

Tu esi laimīgs cilvēks?
Tagad esmu daudz laimīgāks nekā pirms pāris gadiem. Redzu, kā aug mana meita, visu laiku esmu klāt. Vairs nav jādzīvo stresā, kas nāk līdzi hokejista karjerai. Man bija nepieciešams laiks prom no hokeja, jo tas mani dzina arvien dziļākā un dziļākā bedrē. Pēc “Dinamo” bija varbūt divas veiksmīgas sezonas, ko spēju izbaudīt. Bija daudz stresa. Man nepatīk zaudēt, man nepatīk būt neveiksmīgam. Tas viss man jaucās galvā. Bija pienācis laiks saprast, ka pirmām kārtām esmu cilvēks.