Dārziņš: "Izlases spēks Sočos bija vēlme uzvarēt"

Kā jūties pēc atgriešanās no Sočiem? Kāds ir tavs emocionālais un fiziskais stāvoklis?
Noskaņojums ir labs. Domāju, ka man piekritīs ikviens – ja esi ielicis darbu, visu savu sirdi, sasniedzis rezultātu, tad noskaņojums nemaz nevar būt slikts. Šobrīd ir dubults entuziasms un pašatdeve darboties un strādāt, lai sasniegtu vēl vairāk. Ir patīkami atrasties treniņā, uz ledus, ģērbtuvē, komandā, gatavojoties jau nākamajām spēlēm, kas būs ne mazāk svarīgas.

Kas ir spilgtākās atmiņas no šīm olimpiskajām spēlēm? Kuri bija svarīgākie brīži turnīrā?
Domāju, ka varu runāt arī visas komandas vārdā, un noteikti nebūs melots, ja teikšu, ka spilgtākais moments bija uzvara pār Šveici. Jā, arī pārējās spēles bija saturīgas, bet parasti komandas vērtē pēc sasniegtā rezultāta. Turnīra svarīgākajā spēlē pratām uzvarēt, tas ir pats galvenais. Līdz uzvarai pār Šveici mēs nonācām, uzlabojot savu jau tā pietiekami saturīgo spēli un sniegumu turnīra gaitā. Pēc četrām spēlēm sapratām, ka neko daudz nav jāmaina, bija jāturpina skaldīt tajā pašā virzienā. Maču pret Kanādu arī nospēlējām labi, taču nedaudz pietrūka. Uzreiz pēc spēles bija neliels rūgtums, ka neizdevās, bet ja skatās uz turnīru kopumā, tad, manuprāt, nav jākaunas.

Kas notika ģērbtuvē pēc uzvaras pār Šveici? Telefons pilns ar īsziņām, neatbildētiem zvaniem, apsveikumi, emocijas?
Svinības diezgan labi pavilkām garumā, jo pēc katra mača ir tā sauktā „mikszona”, kur sniedzam intervijas un runājam ar žurnālistiem. Dažam labam parasti jāsniedz pat trīs vai četras intervijas, bet pārējā spēlētāju grupiņa tikmēr jau ir ģērbtuvē. Pēc katra nākamā spēlētāja, kurš ir beidzis sniegt intervijas un ienāk ģērbtuvē, pārējie pamatīgi uzgavilēja, tādejādi svinības ieilga. Tas viss process ievilkās uz kādām 40 minūtēm, kamēr ģērbtuvē beidzot bijām visi. Patīkami tagad to visu atcerēties patiesībā. Gribējām, lai katrs izbauda ienākšanu ģērbtuvē, tāpēc nelielas svinības bija pēc katra nākamā spēlētāja ienākšanas ģērbtuvē. Šīs pozitīvās emocijas patiesībā ir tas, kas tevi uzlādē nākamajām spēlēm. Pēc panākuma skaļums ģērbtuvē bija atbilstošs parādītajam sniegumam laukumā un sasniegtajam rezultātam, šaubu nav.

Priekšnojautas taču ir vienmēr. Ko pirms olimpiādes teica tava intuīcija?
Jau Rīgā, jutu, ka būs labi, es to sajutu jau pēc pirmajiem treniņiem. Visi bijām veseli, bez nopietniem savainojumiem, turklāt olimpiāde notiek hokejam pateicīgā laikā, brīdī, kad visi ir sasnieguši labu sportisko formu, atrodas labā spēļu ritmā. Mūsu komandas kopējais rokraksts ir veidojies jau pāris gadus, tāpēc pārslēgties no klubiem uz izlasi nav nemaz tik grūti. Bija jūtams, ka spēlētāji uzreiz saprata virzienu, kurā dosimies. Tobrīd vajadzēja domāt tikai par sevis noskaņošanu un tehnisko izpildījumu, pārliecība bija.

Pirms spēles ar kanādiešiem atpūta bija īsa. Vai izdevās atjaunoties, vai arī tas, iespējams, ietekmēja spēles iznākumu? Smagums kājās bija jūtams?
Funkcionāli jutāmies diezgan labi. Gan Rīgā, gan vēlāk Sočos bijām aizvadījuši labus treniņus, to var teikt ne tikai par taktisko sagatavotību, bet arī fizisko. Turnīram kopumā bijām sagatavojušies tiešām labi. Pirms spēles ar Kanādu pat nebija laika domāt par nogurumu. Tās bija olimpiskās spēles, ceturtdaļfināls, tajā brīdī viss pārējais aizmirstas. Nebija laika aizdomāties: „Eu! Veči, mēs tagad cīnāmies par iekļūšanu pusfinālā, ko nu?!” Viss notika vienā elpas vilcienā, ļoti ātri un bez lielām pauzēm. Domāju, ka tobrīd tas pat nebija slikti. Zinājām, ka kanādieši mūsu spēli ir izpētījuši, jo viņu komandas personāls bija iespaidīgs. Bija jārēķinās, ka spēli viņi sāks aktīvi, ātri, ar daudz metieniem, cenšoties mūs nospiest jau pašā mača sākumā. Prieks, ka viņiem tas neizdevās.

Bija jūtams, ka esat kārtīgi izskautoti?
Jā, mums tobrīd bija otrais labākais vairākums turnīrā, taču pret Kanādu vārtus gūt vairākumā nespējām. Spēlēt pret viņiem nebija viegli pat vairākumā. Viņi apgrūtināja gan mūsu ieiešanu zonā, zinot kā mēs to esam darījuši iepriekš, gan arī lasīja mūsu kombinācijas.

Tu esi pēdējais, kurš guvis vārtus pret šī brīža olimpiskajiem čempioniem. Pastāsti par to epizodi, jo šķiet, ka tā ir jūsu iestrādne vēl no laikiem, kad izlasi vadīja Oļegs Znaroks.
Es šo izspēli atceros vēl no Kanādas junioru laikiem, bet jā arī Znaroka laikā tā darījām. Šoreiz televīzijā nemaz īsti to visu nevarēja redzēt, taču šo izspēli reti izmanto brīžos, kad iemetiens ir vidējā zonā. Tajā brīdī viss salikās ļoti veiksmīgi… Gan tas kā Jānis (Sprukts)uzvarēja iemetienā, gan tas, ko pēcāk paveica pārējie, tās ir nianses. Arča (Kulda) lieliski pievērsa uzmanību tikai un vienīgi sev, arī pārējie visu darīja pareizi – nevienas liekas kustības. Tas viss notika ļoti tuvu Kanādas soliņam, bet pat beņķis, šķiet, nokavēja šo visu. No soliņa Kanādas treneri un spēlētāji saviem partneriem laukumā bļāva tikai brīdī, kad es jau biju gandrīz pie vārtiem. Šo kombināciju esam izspēlējuši ļoti bieži arī iepriekš, taču parasti tas tiek darīts brīžos, kad centies glābt spēli, šoreiz treneru lēmums bija šāds. Šajā izspēlē nav tik svarīgi, cik visu pareizi izdaru es, bet gan arī pārējie. Ir jāatver šis koridors, lai piespēle nonāktu līdz uzbrucējam, pārējais jau ir tehnikas jautājums.

Kas bija šīs komandas panākuma atslēga?
Uz šo jautājumu jau nācies atbildēt vairākkārt, tāpēc negribētos atkārtoties (smejas).

Mēģini… Pieļauju, ka tas nebūs viegli, bet vēlu veiksmi!
Tā bija vēlme uzvarēt. Brīžos, kad tā ir, tev izdodas saglabāt vēsu galvu un kontrolēt emocijas.

Izlases rindās tu esi aizvadījis ļoti labus pēdējos divus turnīrus – vispirms pagājušajā gadā pasaules čempionātu, bet tagad arī olimpiādi. Tev pašam ir izskaidrojums, kāpēc viss salicies tik veiksmīgi?
Mēs katrs individuāli attīstāmies kā spēlētāji, kļūstam vecāki, pieredzējušāki, viens otru labi pazīstam, kas hokejā ir ļoti svarīgi. Nevar visu vērtēt tikai pēc mana snieguma, gūtajiem vārtiem, rezultatīvajām piespēlēm. Tas viss ir komandas darbs, tiklīdz kā viens izkrīt, pazūd arī pārējie. Ar Jāni un Miķeli spēlēt kopā vienmēr bijis patīkami. Pret augsta līmeņa komandām lēmumi ir jāpieņem ļoti ātri, tāpēc es noteikti gribētu uzteikt visas komandas sniegumu, kas man palīdzējis gūt vārtus pēdējos turnīros.

Kopš 2006. gada tu esi izlaidis tikai vienu pasaules čempionātu. Tev pašam tas nav pārsteigums?
Jā, tā tas laikam ir. Prieks, ka man ir izdevies sasniegt tādu līmeni, lai būtu noderīgs komandai. Nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt, ka tas ir tāpat vien. Nepārtraukti cenšos sev atgādināt tās sajūtas, kad biju mazs un skatījos pasaules čempionātus… Tobrīd es cerēju, ka man tiks dota iespēja uzspēlēt kādā pasaules čempionātā, taču, ja toreiz man kāds teiktu, ka būšu regulārs izlases dalībnieks, es neticētu, taču noteikti būtu priecīgs. Latvijas izlasē spēlēt vienmēr bijis liels gods.

Aizvadītajā pasaules čempionātā tu pildīji arī kapteiņa pienākumus. Ko tas tev nozīmēja kā cilvēkam, hokejistam, personībai?
Skaidrs, ka nedaudz mainās uzvedība ģērbtuvē, nav tā, ka tas neuzliek papildus atbildību un neko nemaina. Es gan toreiz uzreiz čaļiem pateicu, ka šādas pieredzes pieaugušo komandās man nav bijis, tāpēc, ja kaut kur šauju greizi, tad katrs var celties kājās un izteikt savu viedokli. Vēlējos, lai ģērbtuve un soliņš būtu dzīvi. Tas, manuprāt, nostrādāja diezgan labi. Bija interesanti iejusties jaunā ampluā, ārpus manas komforta zonas. Patīkami, ka treneri man uzticēja šo lomu, un es varēju sevi apliecināt. Katra jauna pieredze ir interesanta un aizraujoša.

Kas ir tā spilgtākā atmiņa, kas paliks atmiņā no šīs olimpiādes ārpus hokeja? Ko vēl redzēji?
Jau pirms došanās uz Sočiem tikām brīdināti par pastiprināto drošību. Zinājām, ka visdrošākā vieta Sočos ir olimpiskais ciemats, tāpēc nekur daudz apkārt nestaigājām. Bijām uz ātrslidošanu, tāpat kalnos uz kamaniņbraukšanas sacensībām, nekad iepriekš nebiju bijis. Iespējams, skanēs bērnišķīgi, bet izbraucām ar gaisa tramvajiņu, apskatot visu no putnu lidojuma skatupunkta. Vankūverā drošības pasākumiem netika pievērsta tik liela uzmanība, varēja aizbraukt uz pilsētu, pastaigāt pa veikaliem, kādā restorānā paēst vakariņas, šeit – viss bija citādi.

Drošībnieki Sočos tiešām bija uz katra stūra?
Viss bija normas robežās. Nevar teikt, ka izjutām to visu pārspīlēti, taču jūtams tas viss bija ik uz soļa. Viss bija organizēt augstākajā līmenī, tiešām! Ja parasti mazo valstu komandām vienmēr tiek piešķirtas mazākas ģērbtuves, kuras vēl turklāt atrodas tālu no laukuma, tad te viss bija līmenī. Atceros, ka Vankūverā piemēram no ģērbtuves līdz ledum bija jāiet vairākas minūtes. Spēles pārtraukumos liela daļa laika pagāja staigājot no laukuma uz ģērbtuvi un atpakaļ, Sočos viss bija izplānots gandrīz perfekti, kompakti un pārdomāti.

Pēc vairākiem gadiem Krievijā nu esi atgriezies Rīgas „Dinamo” rindās. Kas sanāca un, kas nesanāca? Neslēpsi taču, ka biji gaidījis kaut ko vairāk.
Kā, lai pasaka… Biju aizvadījis trīs veiksmīgas sezonas Rīgā, un loģiski, ka tobrīd parādījās interese no citām komandām. Man bija vēlme attīstīties tālāk, lai gūtu jaunu pieredzi. Komandas, kuras izrādīja interesi, bija ar ļoti augstiem mērķiem, tikko izcīnījušas čempionu titulus, un man bija vēlme piedalīties citos procesos. Nevaru viennozīmīgi apgalvot, ka kaut kas būtu izdevies vai neizdevies. Es apliecināju sev, ka spēju iekļauties citā kolektīvā, izšķirt spēļu likteņus, taču žēl, ka tas viss nenotika ilgākā laika periodā. Guvu vairākus savainojumus, tas viss nedaudz aplauza man spārnus, un līdz ar to daudzas lietas neizdevās kā plānotas. Vienlaicīgi, guvu neatsveramu pieredzi, redzēju, kas un kā notiek citās komandās, bija iespēja salīdzināt dažādu klubu sistēmas.

Noteikti bija interesanti uzzināt, kā komandas gatavojas mačiem pret Rīgas „Dinamo”.
To, ka „Dinamo” labi spēlē savā laukumā uzsver nepārtraukti. „Arēna Rīga” ir vieta, uz kurieni komandas brauc ar zināmu piesardzību. Atmosfēra te vienmēr ir laba, „Dinamo” spēlē pašaizliedzīgi, turklāt liela vērība tiek pievērsta laika maiņām. Komandām, kuras uz Rīgu brauc no Krievijas vidienes, ar to ir lielas problēmas. Krievijā es uzzināju, ka „Dinamo” ir ļoti labs pretuzbrukums, esot šeit, es to tā nebiju izjutis (smejas).

Kas ir galvenais secinājums, kuru ieguvi spēlējot Krievijā? Apstiprinājās tas, ka mājās tomēr ir vislabāk?
Trakam jābūt, lai teiktu, ka tā nav. Šeit tu iegūsti sirdsmieru, apkārt ir daudz savējo. Jau agrāk, kad vēl nebija „Dinamo” komandas, es pie sevis domāju, cik labi būtu spēlēt mājās. Cenšoties attīstīties, es jau 16 gadu vecumā devos uz Somiju, Kanādu… Pēc tam sākās pieaugušo hokejs, kurā bija sevi jāapliecina no jauna. Ielēkt komandā jaunajam kā ārzemju spēlētājam ir divtik grūti, tev netiek dotas nekādas atlaides. Prieks, ka tagad jaunajai paaudzei ir uz ko tiekties.

Vai iespējas atgriezties Rīgā bija arī ātrāk?
Man bija spēkā esošs līgums, ko respektēju. Iekšēji emocijas dažbrīd uzvirmoja, gribējās atgriezties, taču tie bija tikai mirkļa vājumi. Nebija tā, ka būtu gāju pie kluba vadības un prasījos prom. Arī maiņa no Kazaņas uz Čeļabinsku nebija ietekmējama. Nebija tā, ka es zvanīju uz Čeļabinsku un teicu, ka nevēlos tur spēlēt, lai laiž mani uz Rīgu. „Traktor” komanda tobrīd bija līgas vicečempione, kas man atkal radīja jaunu izaicinājumu. Zināju, ka nebūs viegli, taču tagad varu secināt, ka arī tas bija lietderīgs un labs laiks man kā hokejistam un arī cilvēkam.

Vai šo gadu laikā par tevi interesi ir izrādījuši arī kādi Nacionālās Hokeja līgas klubi?
Interese ir bijusi, taču ne tik nopietna kā no KHL komandām. Ja man šobrīd būtu 20 gadi, nebūtu ģimenes, tad es varētu te visu pamest un doties pāri okeānam, taču šobrīd es vairs neesmu gatavs braukt un sisties no pašas apakšas. Kamēr man nepiedāvā konkrētu līgumu - vienvirziena, es uz to pusi tā nopietni neskatos. Šādu piedāvājumu nav bijis, tāpēc mana izvēle līdz šim bijusi visai vienkārša.

Ko nozīmē tevis parakstītais ilgtermiņa līgums ar „Dinamo”? Cik ļoti tas tev sasien rokas?
Nesasien itin nemaz. Tas bija tas, ko vēlējos es, un patīkami, ka to gribēja arī „Dinamo” klubs. Neslēpšu, ka pats vēlējos ilgtermiņa līgumu, un šobrīd nevaru sūdzēties.

Intuīcija pirms Sočiem tevi nepievīla. Ko tā saka šobrīd par „Dinamo” izredzēm izslēgšanas spēlēs?
Par to šobrīd laikam vēl pāragri domāt un runāt, intuīcija pagaidām vēl nesaka neko. Tiem spēlētājiem, kuri spēlēja izlasē šobrīd ir labs pacēlums, un varētu šķist, ka atrodamies tādā kā sniega bumbā, kas veļas no kalna lejup. Skaidrs, ka arī citas komandas gatavojas nopietni, un mums neviens ceļu negriezīs. Šobrīd vēl jānospēlē atlikušās regulārā čempionāta spēles. Pretinieki izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā pagaidām nav zināmi, jāskatās, kā būs ar savainojumiem, tas viss var ieviest zināmas korekcijas. Intuīcijā varēšu ieklausīties nedaudz vēlāk.