Indrašis: "Sajūtas saka, ka šosezon tiksim tālu"

Tev pašam ir izskaidrojums, kāpēc šogad komandai iet tik labi?
Sastāvs ir nedaudz pamainījies, arī spēle uzlabojusies. Ir krietni vairāk uzvaru, tāpēc visi ir krietni smaidīgāki, un arī kopējā atmosfēra komandā ir labāka. Grūti pateikt, kas ir mainījies, taču viens no iemesliem ir savstarpējā uzticība, viens otram uzticamies krietni vairāk. Šķiet, ka šogad viens par otru sitamies krietni vairāk. Nekas jau īsti vēl nav noticis. Komandai iet labi, arī pats jūtos labi, lai gan gribētos vēl labāk. Treneri no manis prasa to pašu, ko no pārējiem. Ir labi gūt vārtus, atdot piespēles, taču tas nav galvenais, primārais ir komandas uzvaras un punkti turnīra tabulā.

Treneri ļoti bieži maina maiņu virknējumus. Tas nedaudz netraucē?
Skaidrs, ka gribētos vairāk saspēlēties ar vieniem vai otriem, bet tāds ir treneru lēmums. Kamēr uzvaram un punkti krājās, tikmēr viss ir kārtībā.

Tev pašam ir kādi ērtie partneri, ar kuriem labprāt kopā spēlētu vairāk?
Ir jāmāk spēlēt kopā ar visiem, nedrīkst būt tā, ka ar vienu tev iet labi, bet ar kādu citu ne tik labi, jāmāk spēlēt kopā ar visiem. Treneri jau tās maiņas nemaina aiz laba prāta, tiek meklēts labākais risinājums. Kopā ar Hosu un Vilsonu kopā ir uzspēlējuši daudzi – es, Bukijs (Roberts Bukarts), arī Pavlovs.

Daudz spēļu šosezon uzvarēts ar vienu vārtu pārsvaru, ar ko tu to skaidro?
Neteiktu, ka tā ir veiksme. Paveikties var vienā, divās vai trīs spēlēs, bet ne visu laiku. Viens no iemesliem noteikti ir vārtsarga Telkvista labā spēle, viņš pagaidām demonstrē fantastisku sniegumu. Lielāko daļu šo spēļu esam uzvarējuši tieši pateicoties viņam. Arī mūsu otrais vārtsargs Sedlāčeks vajadzības gadījumā ir labs palīgs.

Katram spēlētājam ir tā sauktie „viņa treneri”. Vai Arti Ābolu tu vari saukt par savu treneri?
Grūti teikt, nezinu… Tiešām nezinu.

Atskatoties uz tavu karjeru, viens no tādiem noteikti ir treneris Teds Nolans, kurš tevi savulaik paņēma izlasē.
Jā, tas, ka tiku paņemts izlasē uz pasaules čempionātu Stokholmā, līdz šim laikam ir tas negaidītākais pavērsiens manā karjerā. Pārējais ritējis savu gaitu. Negribētos teikt, ka Nolans ir mans treneris, es neesmu neviena mīlulis… Negribu arī teikt, ka visu esmu sasniedzis tikai un vienīgi ar darbu treniņos, ir arī protams veiksmes un treneru faktors, bet profesionālajā sportā veiksmei ir jābūt. Tas, ka Nolans mani paņēma uz pasaules čempionātu, bija tas brīdis, kad paveicās man. Es uz to gāju, taču līdz pat pēdējam brīdim neticēju, ka tur nokļūšu.

Pagājušajā vasarā tu biji arī otrpus okeāna. Ko tas tev deva?
Tā bija jauno spēlētāju nometne, kurā kluba treneri un vadība vēroja mūsu darbu treniņos, vēlāk lemjot, kurus paturēt, bet kurus nē. Tā bija laba iespēja novērtēt, kā es izskatos nedaudz citā vidē.

Kā tu izskatījies uz tā fona?
Manuprāt, no kopējās bildes ārā nekritu. Ja salīdzinu citiem tur esošajiem, tad domāju, ka spēlētu pirmajās divās maiņās. Nekādā gadījumā nesaku, ka man būtu jāspēlē NHL, bet starp nometnes dalībniekiem izskatījos neslikti. Nesaku, ka biju baigi labs bet noteikti arī ne pēdējais. Lielāka uzmanība tur tika pievērsta kluba draftētajiem spēlētājiem, kas arī saprotams. Tie ir organizācijas spēlētāji – kluba jaunā maiņa un nākotne.

Klau, tu esi tāda individuālā stila spēlētājs, kurš rada daudz momentu, bet dažbrīd šķiet arī pārcenties. Piekritīsi?
Jā, tā ir. Kad viss sanāk, tad ir labi, bet, kad pārcenšos, tad tieku dušīts. Arī ar treneriem par to esam runājuši, tāpēc tagad cenšos nedaudz piebremzēt. Pēdējās spēlēs cenšos darboties vairāk komandas interesēs, neaizraujoties ar individuālo spēli. Jāiemācās sajust to robežu, kur varu uzriskēt, bet kur nevajadzētu.

Tikko aizvadīji divas spēles izlases kreklā. Ko vari teikt atskatoties uz tām?
Treneris jau teica, ka zināmus secinājumus ir izdarījis. Jāņem vēl vērā, ka izlase nebija savā labākajā sastāvā. Tie, kuri bija uzaicināti, tie cīnījās. Piemēram, Karsums, manuprāt, ir starp braucējiem uz Sočiem, bet nebija tā, ka viņš izgāja uz ledus paslidināties. Sev doto spēles laiku viņš aizadīja ļoti augstā līmenī – iemeta, piespēlēja. Tāpat arī citi, arī es neesmu drošs par vietu sastāvā, lai gan citi mani jau ir ielikuši olimpiskajā komandā. Es dzīvoju ar domu, ka man par vietu vēl ir jācīnās. Mani nepārliecina mammas, tēta vai kāda cita cilvēka viedoklis, ka braukšu uz Sočiem, man vajag, lai to apstiprina treneris, tikai tad to uztveršu nopietni.

Sezona šobrīd ir vidū, taču jautāšu vienalga, cik tālu aizies „Dinamo”?
Cik tālu? Iekšējās sajūtas saka, ka šogad tiksim tālu, taču šobrīd tās ir tikai sajūtas. Viss vēl priekšā, regulārajā čempionātā vēl jāspēlē ļoti daudz. Ja laukumā rādīsim to sniegumu, kuru no mums prasa treneri, tad varam tikt tālu. Jāturpina tādā pat garā, kā līdz šim, nedrīkst iekrist eiforijā vai domāt, ka viss jau padarīts. Ir ļoti daudz nianses, kuras izšķirs. Tagad ir daudz savainoto, arī tas nav mazsvarīgs faktors.

Runā, ka treniņnometne pirms šīs sezonas esot bijusi krietni smagāka.
Jā, bija grūtāk, nekā citus gadus. Skrējām krietni vairāk, trīs kilometru skriešana bija smaga. Ledus treniņi bija tādi paši, bet sausie stadionā bija traki. Man skriešana sagādā milzīgas problēmas. Ir čaļi, kuriem patīk, bet es neesmu starp tiem.

Pēc uzradītā laika tu biji astes galā?
Nē, pēdējais nebiju. Noskrēju nepilnās vienpadsmit minūtēs - 10:58. Uzrādīju savu personisko rekordu.

Kurš bija ātrākais?
Liekas, ka Bičevskis, arī Ginča (Gints Meija) skrien labi, arī Skvorcovs. Liepājas laikos atceros bija tāds Raivis Kurņigins, tas skrēja zem desmit minūtēm. Tas bija gatavais kenijietis (smejas).

Vai kājas šobrīd ir vieglākas, šobrīd jūt to ielikto darbu?
Šobrīd īsti nē, sezonas sākumā tas bija jūtams. Izturības ziņā, iespējams, ir neliela atšķirība. Tagad izlašu pauzē arī mums bija sausie treniņi – interesanti, bet ne mazāk grūti kā pirmssezonas nometnē. Pirms spēlēm izlasē kājas nebūt nebija tās vieglākās. Bijām noskrējuši tā sauktos atspoles skrējienus, pakaļa sāpēja.

Visapkārt tiek runāts par Ozoliņa lomu komandā. Varbūt tu pastāstīsi, kas ir tās lietas, ko stāsta vai dara ģērbtuvē, ka šosezon atkal spēlējat tik labi.
Nav pat tā, ka viņš teiktu vai darītu ko īpašu, viņš ir viņš. Ja ģērbtuvē runātu es vai kāds cits, lielākā daļa smietos, bet viņā ieklausās. Viņš šo cieņu un respektu pret sevi ir ieguvis ar gadiem, ar paveikto laukumā, dzīvē. Šobrīd man ir ļoti grūti pateikt, kurš viņu spētu aizstāt. Izlases pārbaudes spēlēs pret Krieviju kapteiņa lomu pildīja Bārtulis, Sotnieks. Nav tā, ka viņos neieklausās, bet tas ir citādāk.