Sestito: "Skaitās arī nesmuki vārti, tāpēc jācīnās par atlēkušajām ripām"

Spēle nevienādos sastāvos kļuva par izšķirošo - ja Zagrebas "Medveščak" trīs vairākumu laikā iemeta abas ripas, tad Rīgas "Dinamo" neizmantoja nevienu no sešām iespējām. "Vairākums un mazākums pievīla, jo neizmantot nevienu no sešām iespējām ir nepieņemami. Pat pieci pret pieciem mums bija labāki momenti! Jāatgriežas pie tāfeles," sacīja Tims Sestito, kurš ar laukumā pavadītajām 23 minūtēm un 54 sekundēm bija pārliecinošs līderis laukuma saimnieku uzbrucēju vidū - neviens cits pat nepietuvojās 20 minūšu atzīmei.

Pēc amerikāņa domām, risinājumi ir pavisam vienkārši - skaistumam nav nozīmes, tāpēc pie pirmās iespējas jāizdara metieni, bet pēcāk jācīnās vārtu priekšā par atlēkušajām ripām. "Arī nesmuki vārti skaitās," norādīja komandas labākais snaiperis, kurš pret Zagrebas "Medveščak" iemeta piektos vārtus sezonā. "Pat nevaru izstāstīt, kas notika, jo uz mirkli pazuda filma. Gribēju mest uzreiz, bet redzēju, ka aizsargs grib bloķēt metienu. Apslidoju viņu un izdarīju kaut kādu metienu, galvenais bija ripu dabūt līdz vārtiem. Biju priecīgs, kad redzēju, ka tā izspraukusies starp kājsargiem."

"Jā, vairākumā esmu spēlējis pusbortu. Izmainīja virknējumus, nācās rotēt, bet vairākumā labi jūtos gan tur, gan vārtu priekšā. Galvenais uzdevums ir nogādāt ripu spēlētājiem, kuriem ir labāks metiens nekā man," savas lomas nozīmi centās mazināt Sestito. Viņš galotnē atrada Stīvenu Saigo, bet netraucētais kanādiešu aizsargs meta secen. "Viņu mazākums bija agresīvs, bet reizēm tā pat ir labāk, jo pretinieki zaudē pozīciju. Mēs vairāk neizdarījām nekā viņi izdarīja."

Protams, Sestito notikumu centrā atradās arī brīdī, kad laukumā virsroku ņēma emocijas. Viņš norādīja, ka abas komandas vēlējušās uzvarēt, tāpēc iznākums bija likumsakarīgs. "Mēs labāk spēlējam tad, kad laukumā ir asumi, tāpēc jābūt agresīviem arī pirmajā trešdaļā, nevis tikai pēdējās minūtēs," pauda centra uzbrucējs. Viss sākās pēc Mika Indraša reida, un Sestito partneri tikai uzslavēja. "Tieši tā jāspēlē hokejs - ņem ripu un traucies uz vārtiem. Un nedomāju, ka tas bija speciāli. Loģiski, ka viņiem tas nepatika - ja mēs atrastos mainītās lomās, arī man tas nepatiktu."

"Tikai mēģināju palīdzēt komandas biedram, tas arī viss. Un tobrīd nemaz neinteresēja, kas stājas pretī," norādīja Sestito. Uz piebildi, ka Tomass Larkins bija vismaz galvas tiesu garāks, viņš reaģēja ar smiekliem: "Viņi visi ir lielāki par mani. Laukumā esmu pats mazākais! Lielākam kauslim ir garākas rokas, un reizēm tas mēdz nospēlēt pret viņu. Visbiežāk gan ne."

"Ziemeļamerikā pilnīgi visi lien kauties, šeit ir pavisam citādi. Bet man patīk aizstāvēt komandas biedrus un sevi, tā ir spēles sastāvdaļa," noslēdza centrs, kuram iemetienos šoreiz veicās pagalam vāji - tikai septiņas uzvaras 20 piegājienos.

Bičevskis: "Nebija galīgi slikti un nebija galīgi labi"

Vēl sliktāk gāja tikai Mārim Bičevskim, kurš uzvarēja vienu reizi, bet zaudēja piecos gadījumos. Pirmajā spēlē sezonā viņš laukumā pavadīja deviņas minūtes un desmit sekundes un bija apmierināts ar sniegumu: "Ņemot vērā, ka pusgada laikā tas bija pirmais mačs, uzskatu, ka nospēlēju normāli. Vienmēr gribas daudz labāk un ir, kur pielikt un strādāt, bet šķita, ka ir normāli. Nebija galīgi slikti un nebija galīgi labi. Daudz vieglāk ir tad, kad ieej ritmā. Šobrīd esmu gatavs spēlēt, savainojums vairs netraucē un neatgādina par sevi. Jāiet un jāsitas par vietu sastāvā, jāgūst spēļu prakse."

Noskaņojumu gan sabojājusi komandas neveiksme: "Protams, ka pēc zaudētas spēles nekad nav labs noskaņojums. It sevišķi, ja zaudēts komandai no savas konferences. Vienmēr gribam uzvarēt, un šie mači ir vērti vairāk par trim punktiem. Jāstrādā pie metieniem, līšanas uz vārtiem un vairākuma, tās šobrīd ir lielākās problēmas."

Lai atveseļotos no muguras savainojuma, paveikts smags darbs, turklāt grūtākais bijis sākums, norādīja Bičevskis. "Protams, bija grūti, kad čaļi brauca uz nometni, bet tu paliec mājās un nedrīksti trenēties. Tajā pat laikā jāsaprot, ka nedrīkst sasteigt, jo tas neko labu nedos. Tā arī sevi noskaņoju: ka jāizārstē līdz galam un tad jācīnās par vietu sastāvā," pauda uzbrucējs. "Pašā sākumā, gandrīz mēnesi, nedrīkstēju darīt neko - vai nu guli, vai staigā, pat sēdēt nevarēju. Tad sākās intensīva vingrošana, rehabilitācija. Un tad lēnām likām virsū slodzi, trenējos, gāju uz ledus. Tagad jau kādu laiku darbojos kopā ar komandu, daru visu to pašu, ko pārējie."

Bičevskis atklāja, ka savainojumā iedzīvojies pašās pagājušās sezonas beigās: "Kaut kas sāka sāpēt, kājas augšdaļa. Tad aizsūtīja uz "Liepāju", un tas turpinājās. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Domāju, ka muskulis, bet pēc magnētiskās rezonanses kļuva skaidrs, ka nevis kāja, bet viss nāk no muguras. Cerēju, ka iztiksim bez operācijas, bet beigās sapratām, ka jātaisa operācija. Kas jādara, tas jādara. Pēc tam jau noskaņo sevi, ka būs grūti, bet tam ir jāiziet cauri."