Larionovs: "Nespēju noticēt, ka mani tādā brīdī izlaida noturēt rezultātu"

Tika paziņots, ka šosezon savainojuma dēļ vairs laukumā doties nevarēsi, taču - paguvi palīdzēt HK “Rīga” astoņās noslēdzošajās spēlēs.
Sākumā man pateica, ka pleca traumas dēļ sezona ir galā. Pēc tam uztaisījām vēl vienu pārbaudi, un izrādījās, ka viss nav tik slikti, cik domājām sākumā. Sāku veseļoties, paralēli runāju ar treneru korpusu, un viņiem pietrūka spēlētāju, jo daudzi bija savainoti. Tāpēc gāju laukumā, neizveseļojies līdz galam.

Komanda jau bija zaudējusi visas iespējas kvalificēties izslēgšanas spēlēm. Nepastāvēja risks, ka šajos mačos vari atsvaidzināt traumu vai pat padarīt to smagāku?
Pirms atgriešanās spēles tikai vienu treniņu aizvadīju ar kontaktu, pārējos slidoju bez sadursmēm, tāpēc pirmās divas spēles bija tādas… Pēc tam jau sapratu, ka viss ir kārtībā.

Galvā nesēdēja domas par neseno savainojumu? Divcīņās varēji doties ar pilnu atdevi?
Protams, ka vajadzēja domāt līdzi. Nedrīkstēju atslābināties, kaut kur vajadzēja izvairīties no spēka paņēmieniem, lai man kāds neiedotu iekšā un es ar to pašu plecu neielidotu bortā. Centos spēlēt gudri un nelīst tur, kur nevajag. Centos spēlēt drošāk.

Daņila Larionovs: Trīs gadus esmu spēlējis Amerikā, Latvijas himnu tur nedzirdēju vispār. Tas man ir prieks - pirms katras spēles dzirdēt savu himnu, un tāpēc arī to dziedu. 🇱🇻 pic.twitter.com/FsAXQykZW9

— Dinamo Riga (@hcDINAMORIGA) January 12, 2021

Pavelkam svītru sezonai. Vasarā pievienojies jaunai komandai, tiki pie iespējas debitēt Rīgas “Dinamo” un nopelnīji pirmo punktu, biji starp HK “Rīga” līderiem. Kādi secinājumi rodas, atskatoties uz piedzīvoto?
Bija kritieni uz leju un kāpumi augšup, sezona kā pa viļņiem. Sākums bija diezgan labs, tad piektajā spēlē dabūju traumu. Atgriezos, viss bija labi, pēc tam arī debitēju KHL. Par to vasaras sākumā vispār pat nevarēju iedomāties. Bija patīkami MHL spēlēt līdera lomu, sajutu treneru uzticību, un tas bija ļoti patīkami. Diezgan ilgi - trīs gadus - nebiju spēlējis mājās, un šajā ziņā vajadzēja mazliet pārslēgties, jo rutīna tomēr atšķiras. Sezona bija ar pozitīvu zīmi, diezgan daudz jauna varēju iemācīties. Tā pati trauma - man iepriekš nav bijusi pieredze, ka jāiet laukumā un jāspēlē par spīti savainojumam. Man personīgi šī bija pozitīva sezona.

Par to, ka esi atgriezies Latvijā, pirmo reizi uzzināju, ieraugot Rīgas “Dinamo” sastāvu pārbaudes spēlēm Somijā. Domāju, daudziem tas bija pārsteigums.
Man pašam arī tas bija pārsteigums! Pēc sezonas atgriezos no Amerikas, un tad tika paziņots, ka mana komanda pandēmijas dēļ ir bankrotējusi. Tāpat nebija skaidrs, vai vispār būs iespējams tikt uz Ameriku. Sāku domāt, ko darīt. HK “Rīga” tajā laikā arī bija zem jautājuma zīmes. Trīs mēnešus vienkārši trenējos un gaidīju, kas notiks. Kad uzzināju, ka komanda būs, sazvanījos ar treneri Valēriju Kuļibabu un pievienojos. Kādu nedēļu bijām trenējušies, kad saņēmu zvanu, ka man jāpievienojas “Dinamo” uz pārbaudes spēli pret “Liepāju”. Šoks! Vispār negaidīju. Pēc tās spēles man arī pateica, ka ņems līdzi uz Somiju.

Atrodies Rīgas “Dinamo” ģērbtuvēs, kaut pirms pāris dienām šādu scenāriju vēl nevarēji iedomāties. Emocijas neplūda pāri malām?
Braucu uz HK “Rīgas” treniņu, kad man piezvanīja un pateica. Man šķiet, treniņš bija paredzēts trīs stundas pirms spēles pret “Liepāju”. Tad nu aizgāju uz ģērbtuvēm un sēdēju. Pat neatceros, ko es tur domāju - bija tāds uztraukums! Diezgan nervozēju. Nevarēju pat iedomāties, ka ģērbtuvēs sēdēšu blakus spēlētājiem, kuriem esmu sekojis līdzi kopš brīža, kad bērnībā uzkāpu uz ledus. Ģērbtuves, pirmās maiņas - pat nevaru izteikt, kādas bija emocijas. Bet aizvadīju labu spēli, iespēju izmantoju labi.

Ja atceramies “Dinamo” gatavošanos un pārbaudes mačus Somijā, kādas ir tavas spilgtākās atmiņas?
Uzreiz ievēroju lietas, kas man jāuzlabo, lai varētu spēlēt profesionālo hokeju. Ir jābūt pārliecinātākam par saviem spēkiem un jāspēlē pareizi. Tā bija laba pārbaude man personīgi, lika pamainīt domas. Sezonas laikā tā pārbaudes spēļu pieredze man ļoti noderēja.

Gada laikā cik ļoti esi izmainījies kā hokejists?
Uzskatu, ka esmu iemācījies labāk spēlēt aizsardzībā. Karjeras laikā man ļoti daudzi bija teikuši, ka jāiemācās labāk spēlēt bez ripas un jāpievērš lielāka uzmanība tieši aizsardzības zonai. Tāpat jāmāk izmantot savus gabarītus. Hokejā bez tā visa nevar izdzīvot. Gan pirmssezonā, gan sezonā pie tā daudz strādājām, un uzskatu, ka es pieliku.

Pēc teiktā izklausās, ka esi kļuvis daudzpusīgāks.
Tā ir. HK “Rīga” spēlēju vairākumā, biju uzbrūkošais spēlētājs, bet Rīgas “Dinamo” spēlēju mazākumā, biju situācijās, kad vienkārši ripa jāizved laukā no savas zonas, lai nomainītos un dotu iespēju līderiem uzbrukt. Bija labi pamainīt lomu komandā, lai iemācītos spēlēt gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.

Nav šaubu - no desmit Rīgas “Dinamo” rindās aizvadītajām spēlēm spilgtākā atmiņa noteikti ir rezultatīvā piespēle Andrim Džeriņam un pirmais punkts KHL. Ir saglabājušās arī citas atmiņas, citi atslēgas momenti?
Protams, piespēle bija spilgtākais. Vēl viens - man šķiet, ka tā bija mana trešā spēle KHL, izbraukumā cīnījāmies pret Minskas “Dinamo”. Es biju 13. uzbrucējs, pa spēli aizvadīju labi ja piecas vai sešas nomaiņas. Bet pašās beigās - minūti līdz beigām - mani izlaida mazākumā. Rezultāts bija 2:2. Izgāju uz laukuma un neticēju, ka esmu uz ledus, lai tādā brīdī noturētu rezultātu. Viss bija kārtībā, un pēc tam Skudra mani personīgi paslavēja. Tas bija patīkams moments, sajutu uzticību.

Daņila Larionovs - nedēļas labākais uzbrucējs @MHL_rus pic.twitter.com/6CBqEIvkx2

— HK Rīga (@hk_riga) November 30, 2020

MHL spēle ir haotiskāka, bet KHL atļauties liekas kļūdas nedrīkst. Apgriezienu un domāšanas pārslēgšana padevās viegli?
Vajadzēja mazliet pierast. Pirmajās spēlēs centos visu izdarīt pareizi, nepazaudēt ripu. Atšķirību var redzēt visos elementos. Eju atņemt ripu pretiniekam, bet viņš to uzreiz piesedz ar augumu - to nevar salīdzināt ar junioriem. Spēlētāji ir krietni pieredzējušāki. Laukumā ir mazāka skraidīšana. Spēle ir gudrāka, kamēr junioros ir emocijas, jo visi grib sevi pierādīt, lai tiktu tālāk.

Izbraukuma mačā pret “Neftekhimik” guvi ne tikai savu pirmo punktu KHL, bet arī jau pieminēto pleca savainojumu. Kas notika?
Trešajā periodā bijām savā zonā. Gājām ārā, un sanāca, ka ar Andri Džeriņu samainījāmies vietām - gāju kā centrs. Ar pretinieku spēlētāju gājām šķērsām, un viņš izlika kāju. Aizķēros un ieslīdējo ar plecu bortā. Pat nepaguvu sagrupēties.

Pamazām sāki nostiprināties “Dinamo” sastāvā, te pēkšņi - no zilām debesīm trauma… Sanāca liels emocionālais trieciens?
Bija diezgan grūts moments. Sēdēju viesnīcas numuriņā un domāju par pazaudēto iespēju spēlēt “Dinamo” līdz pat sezonas beigām. Neko darīt. Nav tā, ka pats būtu kļūdījies. Tā vienkārši notika. Bija grūti, bet vajadzēja tikt pāri.

Sezonas sākumā HK “Rīga” atradās starp visas līgas vadošajām komandām. Labi, viens no iemesliem - bija pateicīgs kalendārs, un pratāt pret apakšgala komandām savākt uzvaras. Kādas pašiem tobrīd bija sajūtas?
Man šķiet, ka pie tā, ka nenoturējāmies augšgalā, var vainot vairākus aspektus. Manuprāt, pandēmija mums uzbruka vairāk nekā MHL komandām. Krievijā bija citādi noteikumi. Ja mums saslima viens cilvēks, arī visiem pārējiem vajadzēja sēdēt karantīnā. Krievijā tā nav. Tāpēc diezgan bieži nācās spēlēt saīsinātā sastāvā, un tas mazliet pievīla, jo uz beigām pietrūka spēka. Jā, kalendārs arī - grandi nāca beigās. Sezonas sākumā mums bija laba komanda, bet tad vairākus spēlētājus sauca uz “Dinamo”, tad nāca atpakaļ, kāds saslima. Kolektīvs nebija kopā, kā tas bija pašā sākumā, un varbūt arī tas ietekmēja.

Biji viens no tiem hokejistiem, kuri devās laukumā pret Sanktpēterburgas “SKA-1946” un izcīnīja uzvaru, spēlējot tikai divos virknējumos. No malas izskatījās nudien ekstremāli.
Man šķiet, ka arī veselības ziņā tas pārāk nenāca par labu, jo katram spēles laiks bija pusstunda. Ļoti palīdzēja, ka mēs vēl dienu atpakaļ spēlējām KHL - bijām ieguvuši pārliecību. Pats galvenais: tiešām ticējām, ka varam uzvarēt. Interesanta pieredze.

Rūdolfs Polcs atnesa uzvaru pagarinājumā. Jā, nogurums noteikti bija milzīgs, bet gribas pajautāt: kas pēc tam darījās ģērbtuvēs?
Patiesībā pirmās minūtes papriecājāmies, bet pēc tam bija pilnīgs klusums, jo visi bija izspiesti kā citroni. Nevienam nebija spēka… Man šķiet, ka pat nepaēdām hallē, jo vispār negribējās. Iedeva mums brīvdienas, pavadījām laiku mājās. Tiešām enerģijas nebija.

Ja aizsargi vēl var sataupīt spēkus un nospēlēt tās 30 minūtes, tad uzbrucējiem tā ir neiespējamā misija.
Tā ir. Labi, ka treneris izvēlējās pareizo taktiku - nekur neskraidījām lieki, taupījām spēkus. Tas nostrādāja. Katrs katrā brīdī arī kļuva par aizsargu, jo mums uz spēli bija tikai divi aizsargi. Pāris nomaiņas nospēlēju aizsardzībā. Pilnīgi cita spēle, bet patērē mazāk enerģijas. Kad uzbrucēji dabū ripu, ir jāskrien uz priekšu un jāveido momenti. Aizsargi var iepauzēt, jo uzdevumi ir citādi. Tā arī bija laba pieredze. Varbūt kaut kad dzīvē tas noderēs.