Irbe. Liels cilvēks no mazas valsts.

Ja 90. gadu sākumā puika vārdā Arturs spēlēja hokeju, viņš tūlīt saņēma iesauku Irbe. Latviešu PSRS izlases vārtsarga vārdu zināja visi puiki, un visi arī gribēja spēlēt tikpat labi kā viņš. PSRS izlases spēlētāji atzinās, ka treniņos esot priecājušies kā mazi bērni, ja izdevās iemest Irbem kaut vienu ripu.

Strādīgais maza auguma puisis no mazās, nevienam nezināmās Latvijas kļuva par vienu no svarīgākajiem spēlētājiem jaunās Sanhozē komandas grūtajā tapšanas periodā, kad no tās neviens neko sevišķu negaidīja. Visu cieņu Jevgēņijam Nabokovam, bet Sanhozē līdjutēju sirdīs vārtsargs numur viens joprojām ir Arturs Irbe. Viņš spēlēja arī Vankūverā, Karolīnā un Dalasā. Atbilstoši numuram uz krekla, viņš vienmēr bija pirmais numurs, rēķinot ieguldījumu komandas panākumos (nu, nu - tulk. piez.).

Sponsoriem Irbe bija visnepateicīgākais vārtsargs. Viņa baltie kājsargi, bļins un ķeramais vienmēr bija melni no ripām un izskatījās drausmīgi. Vienos un tajos pašos kājsargos vārtsargs no mazās, bet lepnās Latvijas spēlēja vairākas sezonas pēc kārtas. Pie šī modeļa Arturs Irbe pierada jau karjeras sākumā, 80. gadu vidū. Vienmēr viņam līdzi bija adatas un diegi, un pārlidojumu laikā viņš pats lāpīja savu ekipējumu.

Sponsori regulāri viņam piedāvāja jaunu, modernu ekipējumu. Vienreiz viņš pat piekrita pamēģināt jaunu kājsargu modeli. Četras spēles viņš mocījās un pie sevis klusiņām latviski lādēja sponsorus. Neievalkātajos kājsargos viņš jutās ļoti neērti un nevarēja normāli atsist ripu. Piektajā spēlē viņš atkal uzvilka vecos "matračus", un jaunus kājsargus neviens Irbem nekad vairs neredzēja.

Pāris reižu karjerā, kad kājsargi pavisam juka ārā, viņš tos nosūtīja ekipējuma ražotājiem, lai izgatavotu kopiju. Kompānijas Eagle kantoros vēl tagad glabājas vecie Irbes kājsargi. Tie ir melni no netīrumiem, nodrāzti un saplēsti. Pildījums izskatās pēc materiāla, ko bāž iekšā dīvāna spilvenos. Kad Irbe saņēma jaunos kājsargus, viņš tos nolika uz asfalta mājas priekšā un braukāja pāri ar mašīnu.

Papildus dīvainajai aizrautībai spēlēt vecos kājsargos, visu karjeru viņš izmantoja tikai Jofa firmas ķiveri ar restīti. Tas bija laukuma spēlētājiem domāts 80. gadu modelis ar plakanu kvadrātveida augšu. Pat uz galvas ķivere izskatījās kā miskaste ar vāciņu. Jautāts, kāpēc viņš nespēlē modernajās vārtsargu maskās, viņš paskaidroja, ka vārtos seko spēlei ne tikai ar acīm. Viņam bija ļoti svarīgi dzirdēt, kas notiek uz laukuma - nūju sitieni pa ledu, slidošanas skaņas, spēlētāju balsis. Viņš teica, ka modernajās ķiverēs neko nevarot dzirdēt, un arī uz aizsargiem daudz vieglāk bļaut vecajā ķiverē.

2000. gadu sākumā viņam ievajadzējās remontēt veco ķiveri un sameklēt rezerves daļas. Ražotājs atbildēja, ka rezerves daļas šim modelim neražojot jau daudzus gadus, tāpēc Irbem nācās likt sludinājumu Kanādas galvaspilsētas avīzē.

Dīvaina bija arī viņa pirmsspēlēs iesildīšanās. Droši vien, izpaudās mierīgais baltieša raksturs. Tā vietā, lai staipītos un vingrotu, Irbe mierīgi sēdēja, liekot kopā puzzle. Viņš pats teica, ka arī prātam esot vajadzīga iesildīšanās.

Kā katram kārtīgam NHL vārtsargam, arī Irbem bija iesaukas: "Latvijas Mūris", "Arčijs", "Mazais Latvietis". Visneparastāko iesauku viņam deva Sanhozē komandā. Kad viņš izgāja uz ledus baltā, apaļā ķiverē un biezos, mīkstos, baltos kājsargos vienos ielāpos, ar redzamām ripu pēdām, viņš izskatījās tik līdzīgs pazīstamā riepu ražotāja logotipam, ka komandā viņu iesauca par "Michelin".

Gandrīz visas NHL karjeras laikā Irbes nūjas tehniku uzskatīja par vienu no sliktākajām līgā. Daudziem tā tā arī palika mīkla - labs, pieredzējis vārtsargs, bet tik neveikli darbojas ar nūju. Ne visi zināja, kādu traumu Irbe bija guvis mājās, Rīgā, un vēl mazāk zināja visas šī traģiskā stāsta detaļas.

Likteņa ironija, ka visnopietākās traumas vārtsargi gūst ārpus ledus laukuma. Tretjaks lauza kāju, izkāpjot no autobusa, Glens Hols ģērbtuvē sastiepa muguru. Irbem rokā iekoda paša suns. Ne vienkārši iekoda. Kā dažus gadus vēlāk stāstīja Jānis Ģīlis, ķirurgs, kas operēja slavenā vārtsarga roku, locītavas un skrimšļi bija tik stipri savainoti, ka nācās domāt par pirkstu amputēšanu. Ķirurgs savainoto roku operēja visu nakti, un viņam izdevās saglābt visus pirkstus. Uzreiz pēc operācijas kolēģi viņu esot kritizējuši, sakot, ka pirksti atmiršot cits pēc cita.

Arturam Irbem stipri paveicās. Pateicoties plastiskā ķirurga meistarībai, kurš saprata, ko jaunam profesionālam sportistam nozīmē kļūt par invalīdu, un veica riskantu operāciju, Irbem izdevās saglabāt roku un pirkstu funkcionalitāti. Tikai ar nūju gan viņš diemžēl vairs nespēja apieties pietiekami veikli, tāpēc ieguva vārtsarga ar vissliktāko nūjas tehniku slavu.

Dzimtajā Latvijā viņu uzskata par nacionālo lepnumu. Daudzi Krievijas hokeja līdzjutēji skatījās Latvijas izlases spēles tikai, lai atkal ieraudzītu Irbi vārtos. Latviešu zēniem, kas spēlē hokeju, ir savs elks. Viņu sauc Arturs Irbe.

Хоккей на AllHockey.Ru - Артур Ирбе....