...te nav nekāds ūdenspumpja čempionāts! Aleksandru Klinšovu pieminot

Tā bija PSRS kausa izcīņas spēle “Daugavas” stadiona mākslīgā ledus slidotavā ar augstākās grupas komandu Elektrostaļas Kristal”. Rīdzinieki uzvarēja ar 7:4, bet viņu pirmajā maiņā spēlēja Klinšovs, Novikovs un Gunārs Krastiņš. No Maskavas “Spartak” uzaicinātais labās malas uzbrucējs Aleksandrs Klinšovs divdesmit gadu vecumā jau bija aizvadījis divas spēles augstākajā līgā, kopā ar PSRS jauniešu izlasi uzvarējis Eiropas čempionātā (1967.), labi spēlēja futbolu, un sporta speciālisti viņam “Spartak” vienībā pareģoja lielas lietas, jauneklis pat tika salīdzināts ar brāļiem Majoroviem. Augot labs uzbrucējs. Taču tad lielākā daļa virslīgas klubu spēlēja ar trim maiņām un uzbrucēju vietu bija tikai deviņas. Divu sezonu laikā Kļins “Spartak” komandā aizvadīja pa vienai spēlei… Toties Rīgā Tihonovs solīja gan spēles laiku, gan vietu… trešās līgas komandas sastāvā. Un Aleksandrs šo piedāvājumu pieņēma, deviņu sezonu (1968.-1977.) laikā vairāk nekā 300 reižu velkot mugurā Rīgas “Dinamo” kreklu. No tām četras sezonas un 119 maču PSRS augstākajā līgā (14 vārti).

“Saša bija īsts komandas spēlētājs – tās motors,” atceras Mihails Vasiļonoks. “Kad tikām augstākajā līgā, viņa uzdevums nebija mest golus, bet neitralizēt pretinieku labākos spēlētājus, viņu pirmās maiņas, kā Harlamovu, Petrovu, Mihailovu. Un mūsu ceturtā maiņa ar to labi tika galā. Pēc tam Kļins pabeidza Augstāko treneru skolu Maskavā un bija labs treneris. Arī 2000. gadā, kad pirmo reizi pasaules čempionātā uzvarējām Krieviju. Visu cieņu viņam kā cilvēkam un hokejistam. Varbūt sirdsdraugi mēs gluži nebijām, taču, satiekoties hokejā vai ārpus tā, Saša vienmēr sirsnīgi aprunājās. Mums kopā vienmēr bija interesanti un jautri.”

Piecos pasaules čempionātos Klinšovs bija Latvijas U-18 izlases galvenais treneris, bet 2000. gadā Pēterburgā un vēl pēc gada Ķelnē un Nirnbergā viņš kopā ar Vjačeslavu Nazarovu bija Haralda Vasiļjeva palīgi nacionālajā izlasē. Ārēji varbūt skarbs, bet ar ļoti labu humora izjūtu. Ja kādreiz kāds jauneklis laukumā bija slinkāks, tad sekoja Kļina maskaviešu jociņi, ka te nav nekāds ūdenspumpja čempionāts, bet gan nopietns turnīrs un visiem ir jāspēlē ar pilnu atdevi. Kā spēlējis bija viņš pats. Mazākuma monstrs kopā Haraldu Vasiļjevu.

Hokeja treneris savā mūžā var izaudzināt divas, trīs komandas. Klinšovam tās bija “Dinamo-78” (Romanovskis, Galuzo), BHS-85 (Dārziņš, Karsums), BHS-94 (Bļugers, Kulda). Un man liekas, ka godkārīgs gan viņš nebija. Pavasarī, kad rakstīju par Bļugera izaugsmi, treneris Klinšovs lika obligāti pieminēt, ka ne jau viņš viens strādājis, bet kopā ar Anatoliju Jemeļjaņenko un Jāni Astratovu.

Valentīns Bļugers, bijušais hokejists, LHF valdes loceklis: “Treneris Aleksandrs Klinšovs bija ļoti augstas klases speciālists, mācījies pie Tarasova. Viņš ļoti labi zināja, kas katrā vecumā bērniem jādara un kas jātrenē. Kad vecāki BHS skolā sāka ņurdēt, cik ilgi gan puikas var slidot apkārt riepām, treneris Klinšovs strikti atbildēja, ka tikmēr, kamēr iemācīsies slidot. Un nebija tā, ka desmit gadu vecumā puikas jau mācījās vairākuma izspēli. Viss nāca ar laiku un visam bija savs laiks. Atceros, ka pirmajā spēlē Liepāja mūsu BHS-94 uzvarēja ar 15:0, bet Klinšovs teica, ka vajagot pacietību. Nākamreiz jau bija 1:7, bet tad jau arī 4:3. Sākām uzvarēt. Sistēmas un darba dēļ. Viņš iekšēji arī juta spēlētājus, kurš var spēlēt hokeju, bet kurš nevar. Vienmēr teica, ka Teodors spēlēs. Un Kulda, Jeļisejevs. Tikai nevajagot skriet lokomotīvei pa priekšu. Ja būs darbs, tad būs arī rezultāts. Un Klinšovam no katras treniņgrupas izauga pa pārim, trim labiem spēlētājiem. Kas Latvijas apstākļos ir ļoti labi. Jā, viņš brīžiem bija ass, bet ar savu galvu un izjūtu. Zināja, ko un kāpēc dara. Zināja, kas ir jāiemāca jaunajiem spēlētājiem un to arī iemācīja. Tāda kalibra trenera aziešana Latvijas hokejam ir liels zaudējums.”

Pēdējos gados mēs ar Sašu bijām kļuvuši gandrīz vai kaimiņi, itin bieži saskrienoties Bieriņu “Maximā”. Un viņš nekad nepagāga garām, vismaz nepasmejoties, ko tad es atkal darot viņa veikalā.

Klinšova darba “māja” bija Rīgas Sporta pils, bet kopš 2007. gada viņš bija treneris “Prizmā/Pārdaugava”, šī bija pirmā sezona, kad viņš oficiāli vairs nestrādāja, taču “Volvo” hallē tāpat bija katru dienu. Ja juties sliktāk, tad zālē griest riteni un pacilāt dzelžus nav gājis. Tad atbraucis pie kolēģiem tāpat vien, iedzert kafiju, parunāties. Arī 5. novembra rītā viņš bija ceļā uz halli, paliekot pusceļā starp “Zelta rasas” mājas durvīm un auto…

Atvadīšanās no Aleksandra Klinšova sestdien, 9. novembrī plkst.12 Rīgā, Jēkabpils ielā 28.