Jānim Ķuzulim – 85!

Jāņa Ķuzuļa vārds rokasbumbas tiesāšanā nesaraujami saistīts ar Andri Vītolu. “Pirmais pāris” - tā savulaik nosaucu rakstu pa viņiem grāmatā, kas tika izdota pirms Latvijas handbola 50. gadadienas (grāmata, starp citu, bija Jāņa ideja un viņš pats arī veica lielu darbu tās tapšanā). Abi viņi savulaik diezgan labi spēlēja rokasbumbu. Jānis piedalījās divos PSRS čempionātos (pirmo reizi, būdams dienestā, Maskavas kara apgabala komandā), spēlēja “Daugavas” meistarkomandā. Savukārt Andris divreiz bija Latvijas čempions RPI sastāvā. Viņi bija labi spēlētāji, taču nebija abi apveltīti ar tādām dotībām, lai kaut ko lielu sasniegtu kā spēlētāji, toties abiem bija lieliska spēles izpratne un – kā jau tas nereti sportā notiek – abi izvēlējās smago tiesneša arodu, lai paliktu sev iecienītajā rokasbumbā. Andris, kā gados vecākais, sāka tiesāt agrāk (viņš tiesāja, bet Jānis vēl spēlēja), bet tad viņam sekoja Jānis.

Kas ir rokasbumba – par to Rīgas celtniecības tehnikuma studentam Jānim Ķuzulim nebija priekšstata. Tieši tāpat, kā pārējiem studentiem, taču no sporta biedrības “Daugava” pienāca nolikums par rokasbumbas 7:7 Rīgas atklāto čempionātu. Tas bija 1958. gada maijā. Sporta skolotājs Neimanis ieteica izveidot komandu. Jānis spēlēja basketbolu un basketbolisti arī izveidoja komandu, paši izveidoja laukumu, dabūja spēles noteikumus, laukuma zīmējumu un izveidoja arī laukumu. Arī vārtus dabūja. Tehnikuma komanda Rīgas atklātajā čempionātā ieņēma otro vietu. Iepazīšanās ar rokasbumbu jeb handbolu bija notikusi.

Spēles Jānis tiesāja vēl armijā, tad arī Latvijas čempionātā, taču tā vēl nebija nopietna pievēršanās tiesāšanai. Nopietni to sākt darīt ieteica Nils Grasis. No Latvijas vajadzēja vienu tiesnesi PSRS čempionāta II grupas spēlēs Šahtu pilsētā (Rostovas apgabals) un Jānis Ķuzulis turp arī devās. Toreiz handbolā tiesāja pa vienam, bet vēl pa vienam tiesnesim ar karodziņu bija pie vārtiem un tie tikai sekoja vārtu guvumam, kā arī sekoja tam, vai spēlētājs ir vai nav uzkāpis 6 m aizsardzības zonas līnijai. Pāri sāka tiesāt 1968. gadā un Ķuzulis ar Vītolu ātri kļuva par vienu no labākajiem tiesnešu pāriem PSRS. Viņi būtu, visticamāk, tikuši jau uz 1972. gada olimpiskajām spēlēm Minhenē, kur rokasbumba 7:7 pirmo reizi tika iekļauta olimpiskajā programmā, taču nedaudz par vēlu saņēma starptautisko tiesnešu kategoriju. Daudzi treneri ir atklāti teikuši: „Ja tiesā Ķuzulis un Vītols, tad esmu mierīgs. Tad man atliek uztraukties tikai par paša komandu un pretinieku nevis par tiesāšanu.” Pats to savulaik PSRS čempionātā tā saukto sabraukuma spēļu laikā ne reizi vien esmu dzirdējis. PSRS čempionātos viņi tiesāja visus tā sauktos „asinsmačus”, bet uz ārzemēm kādu laiku vēl brauca vecie tiesneši, jo viss notika „pēc izdienes”. Liepājas apkaimē dzimušais un vēlāk uz Lietuvu pārbraukušais Jānis Grīnbergs Starptautiskajā handbola federācijā (IHF) nodarbojās ar tiesnešu skološanu un nozīmēšanu un viņš sāka veidot un gatavot jaunus tiesnešu pārus un tieši viņu – Jāni Grīnbergu – Ķuzulis uzskata par savu treneri un lielāko skolotāju.

1976. gadā Ķuzulis un Vītols tiesāja Monreālas olimpisko spēļu turnīrā, turklāt viņiem tika uzticēts vadīt piecas spēles, kas ir daudz. Handbola tiesnešu pāris no Latvijas bija viens no labākajiem pasaulē, to cienīja un augstu vērtēja ārzemēs, bet tas ne vienmēr patika PSRS handbola vadītājiem. Kāpēc? Kaut kādi pārāk godīgi viņi... Nekāda labuma mums no viņiem... Pirmais nopietnais „uzbrauciens” notika 1978. gada pasaules čempionātā Dānijā, kurā mūsu pārim vajadzēja tiesāt spēli par 3. vietu starp Dāniju un VDR. Finālā spēlēja PSRS un VFR izlases un PSRS handbola vadoņi – sev raksturīgā stilā un atbilstoši savai domāšanai – mēģināja „uzspiest” uz Jāni un Andri, lai tie palīdz uzvarēt dāņiem, jo tad finālā no dāņu tiesnešiem būšot labvēlīgāka attieksme pret PSRS izlasi. Jau pēc Monreālas olimpiskajām spēlēm toreizējais PSRS sieviešu izlases galvenais treneris slavenais Igors Turčins savā atskaitē bija rakstījis, ka Vītols un Ķuzulis nestrādā ar saviem kolēģiem, neko nedara, lai tie būtu labvēlīgi noskaņoti (proti – tiesātu par labu) PSRS izlasei u.tt. Tas bija tikai trenera viedoklis, kurš nespēja saprast, ka tiesnesis jebkurā turnīrā ir tiesnesis nevis savas valsts izlases pārstāvis ar svilpi mutē, taču pēc diviem gadiem Dānijā jau bija tiešs mēģinājums ietekmēt – PSRS vīriešu izlases galvenais treneris Anatolijs Jevtušenko telefonsarunā nepārprotami lika saprast, ka jāpalīdz dāņiem, jo tad dāņu tiesneši, kuri tiesās finālu, būs labvēlīgāk noskaņoti pret PSRS izlasi. Jānis un Andris izlikās, ka sapratuši to kā joku. Savukārt īsi pirms spēles toreizējais PSRS handbola federācijas prezidents Vladimirs Krivcovs tualetē (!) sāka „potēt” atkal un, protams, ka tika arī apsolīts, ka „dzimtene šādu rīcību pratīs novērtēt”. Ķuzulis un Vītols tiesāja godīgi, VDR izlase bija objektīvi nedaudz spēcīgāka un uzvarēja ar 19:15. Finālā VFR izlase pārspēja PSRS ar 20:19 un padomju izlases treneris Jevtušenko nosauca mūsu tiesnešus par fašistiem, jo viņu, raug, esot izdarījuši visu, lai uzvar vācieši... Paši spēlētāji gan neko nepārmeta. Mājupceļā lidmašīnā vadoņi abus tiesnešus nemaz neievēroja, viņi taču tagad bija ienaidnieki. Vēl vairāk – pēc nedēļas abiem vajadzēja ierasties pie PSRS Sporta komitejas vadības un tur Jānis ar Andri saņēma lielāko, viņuprāt, komplimentu, kādu vien nācies saņemt – proti, komitejas priekšsēdētāja vietnieks Valentīns Sičs viņiem teica: „Daudzas reizes esmu bijis hokeja pasaules čempionātos delegācijas vadītājs un pārliecinājos, ka godīgu tiesnešu nav. Kāpēc jums jābūt pirmajiem?” Tiesnešu lapā, ko katrs valsts federācija sūta uz IHF, pāris no Latvijas bija minēts tikai kā trešais starp PSRS pāriem, taču iejaucās IHF – vai nu tiesās Ķuzulis ar Vītolu, vai netiesās neviens. Tiesnešu godīguma dēļ pieteikt karu Starptautiskajai federācijai Maskavas vīri nobijās. Tad bija Maskavas olimpiskās spēles un būtu bijušas arī Losandželosas olimpiskās spēles, ja vien PSRS turp būtu aizbraukusi... Olimpisko spēļu vietā VDR pilsētā Magdeburgā risinājās tām alternatīvs turnīrs „Družba” un tiesneši sacensību norises vietu asprātīgi nodēvēja par „Losmagdeburgos”. Par Jāņa Ķuzuļa un Andra Vītola tiesnešu gaitām varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu (un Andžils Remess tādu ir arī uzrakstījis!), taču šīs dažas epizodes spilgti parāda, kādi tiesneši viņi bija. Stingri un godīgi, bet tajā pašā laikā saprotoši un spējīgi atzīt savas kļūdas. Viņi spēles noteikumus izprata un juta nianses nevis tikai tos ļoti labi zināja.

Andris, kā gados vecākais, ātrāk sāka tiesāt un ātrāk beidza, bet Jānis pēc tam PSRS čempionātos tiesāja kopā ar Viesturu Strautnieku, savukārt starptautiskajās spēlēs ar Taranuhinu, Maļausku un Daneliju. Gan Vītols, gan Ķuzulis bija EHF delegāti izlašu kvalifikācijas spēlēs un Eiropas kausu spēlēs. Jānis – līdz 2009. gadam ieskaitot. Savulaik IHF darba valoda bija vācu valoda un Jānos to 8 mēnešos pašmācības ceļā iemācījās tik labi, ka nereti pat izpalīdzēja kolēģiem un treneriem tulka lomā.

Celtniecības tehnikumā gūtās zināšanās tika liktas lietā pēc dienesta – toreizējā “Sarkanā zvaigzne” piedāvāja vietu kopmītnē un Jānis desmit gadus bija celtniecības meistars, bet tad bija remontceltniecības ceha vadītājs. Plus spēlēja un vēlāk tiesāja rokasbumbu. Gunārs Priede uzaicināja Jāni strādāt Rakstnieku savienībā, kur viņš nostrādāja 30 gadus. “Man ir tikai divas darba vietas,” saka Jānis Ķuzulis. Rokasbumbu par trešo Jāņa darba vietu nosaukt neceļas roka, jo tas bija un ir kaut kas daudz vairāk. Rokasbumbā aizvadīts 51 gads, Jānis Ķuzulis ir bijis spēlētājs, tiesnesis, spēļu inspektors, Latvijas handbola federācijas loceklis un četrus gadus arī federācijas prezidents. 1991. gada 17. novembrī Berlīnē tika dibināta Eiropas handbola federācija un Latviju tajā pārstāvēja Jānis Ķuzulis.
Pašreiz Jānis Ķuzulis kopā ar dzīvesbiedri Māru Zālīti dzīvo Tukuma novada Sēmes pagastā.
Lai laba veselība un jautra jubileja kopā ar vistuvākajiem cilvēkiem!