Straume: "MSĢ handbolistus nedrīkst raustīt pa vairākām komandām, jāspēlē tikai Murjāņos"

MSĢ/LAT-98 galvenā trenera amatā esi jau vairāk kā divus gadus. Kā vērtē šo laiku?
Šis nav bijis vienkāršs periods, jo praktiski visu laiku bijusi problēma ar sporta zāli, kas tika rekonstruēta. Treniņprocess bijis diezgan saraustīts, laiks treniņiem Sējā - diezgan ierobežots. Savas mājas spēles pagājušajā sezonā aizvadījām Salaspilī, šosezon visas spēlējam pretinieku laukumā. Uzskatu, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc nespēlējam labāk visos spēles aspektos, un attīstībā esam diezgan daudz pazaudējuši. Taču no otras puses – tagad mums būs laba zāle, kurā trenēties un radīti visi nepieciešamie apstākļi, lai ar nākamo mācību gadu sāktu kārtīgi strādāt. Ir savi plusi un mīnusi, piemēram, esam varējuši attīstīt fizisko bāzi.

Fiziskā sagatavotība vairāk tikusi attīstīta tieši pēdējā laikā kopš trenera fiziskās sagatavotības trenera Ērika Visocka piesaistes?
Jā, Ēriks mums ir ļoti daudz palīdzējis šajā īsajā laikā. Daudz strādājam, kontaktējamies, rodam jaunas idejas, kā un ko darīt labāk. Ērika uzraudzībā ar nākamo mācību gadu jauniešu fiziskajai sagatavotībai un veselībai pievērsīsim vēl lielāku uzmanību. Viņa piesaiste Latvijas handbolam noteikti ir liels ieguvums.

Droši vien arī pats esi pamanījis, kā pa šiem gadiem attīstījušies tevis trenētie spēlētāji?
Man kā trenerim gribas vienmēr labāk. Gan man, gan spēlētājiem ir labas un sliktas lietas. Divi gadi trenera darbā nav daudz un vēl ir kur augt. Laika gaitā uzskati mainās. Kad tikko atnācu uz Murjāņiem, šķita, ka viss būs ļoti vienkārši, taču, jo tu vairāk strādā, jo saproti, ka maz zini. Sākumā domāju, ka atnākšu, pateikšu pāris vārdus un puiši sāks spēlēt.

Pāris skarbākus vārdus?
Vienalga, skarbāku vai nē. Domāju, ka mazliet patrenēsimies un lieta aizies. Realitāte ir pavisam cita. Process ir sarežģīts – daudz jāstrādā, jāattīstās, jāmācās kā trenerim.

Ar kādām problēmām saskāries?
Pirmkārt, jāsaprot, ko tu gribi darīt. Otrkārt, jāapzinās, ka tiek strādāts ar bērniem un jauniešiem, kuri informāciju varbūt neuztver uzreiz. Agrāk šķita, ka pāris treniņos paveikšu kādas taktiskas vai tehniskas lietas, taču tas ir ilgstošs darbs, kas prasa pacietību. Neko nevar paveikt nedēļas vai divu nedēļu vai pat mēnešu laikā.

Viena no problēmām varētu būt arī tā, ka MSĢ spēlētāji bijuši daudz noslogoti arī SynotTip Virslīgas vai 1. līgas komandās...
Jā, tieši tā. Esmu kategoriski pret, ka MSĢ audzēkņi tiek raustīti pa vairākām komandām, viņiem ir par daudz spēļu. Ja viņi spēlē divās vai trijās komandās, tas ietekmē treniņprocesu. Protams, Virslīgas spēļu pieredze palīdz, bet to nedrīkst būt tik daudz. Spēlētājam jābūt vienam trenerim, un, ja viņš mācās MSĢ, tad tos piecus gadus velta Murjāņu labā, tai skaitā pārstāvot MSĢ komandu. Ja viņi spēlē Virslīgā vai 1. līgā, tad pārstāv tikai Murjāņus, un, protams, Latvijas jaunatnes čempionātā – savu novadu komandas. Ceru, ka tuvākajā laikā mēs spēsim šo ieceri realizēt.

Iecere ir ļaut spēlētājam attīstīties Murjāņos, neraustot viņu vēl pa vairākām komandām Latvijas čempionātā vīriešiem?
Jā, jo uzskatu, ka tas nav pareizi. Spēļu ir par daudz, puišiem ir vairāk jātrenējas. Pirmkārt, tu nevari pakārtot treniņu procesu, kā gribi, otrkārt, rodas pārgurums un savainojumi. Šobrīd grūti savākt komandu vienkopus, dažiem puišiem spēles nedēļas vidū, citiem brīvdienās.

Daudzo spēļu dēļ vairākās komandās rodas problēmas attīstīt spēlētāju tieši treniņos?
Protams, un treniņprocess no tā cieš. Esmu kategoriski pret tik lielu spēļu skaitu. Ceturtdien sanāksmē parēķinājām, ka lielākajai daļai no līderiem sezonas laikā sanāk pat 70-80 spēļu. Tas ir krietni par daudz. Spēles ir svarīgas, taču pats galvenais šajā vecumā ir kvalitatīvs treniņprocess un attīstība. Mums galvenais ir sagatavot veselus spēlētājus, kuri pēc Murjāņu beigšanas var turpināt karjeru. Ja viņus rausta no vienas komandas uz otru, viņi pārgurst. Trenējoties un spēlējot tikai Murjāņos viņi būs ieguvēji - fiziskā, tehniskā un taktiskā sagatavotība būs augstākā līmenī.

Šobrīd tieši ir situācija, ka MSĢ/LAT-98 savainojumu un veselības likstu dēļ nevar būt optimālajā sastāvā.
Būtībā tas ir visu laiku, tas ir kā karuselis. Viens no iemesliem noteikti ir pārslodze ar daudzajām spēlēm un treniņu trūkums. Tam piekrīt arī Ēriks Visockis, ka spēlēm jābūt mazāk. Viņš ir augstas klases speciālists, kura vārdos noteikti ir vērts ieklausīties. Roku rokā ar viņu strādājam, gatavojam plānu nākamajam gadam. 2002. un 2003. gadā dzimušo fiziskā sagatavotība jau būs Ērika pakļautībā, un mūsu kopējā atbildībā. Jau šobrīd 1998. un 1999. gadi reizi nedēļā brauc pie viņa, Ēriks ar viņiem strādā individuāli. Pēc viņa teiktā – progress ir ļoti liels. Redzu, ka arī pušiem pašiem deg acis, viņus tas interesē. Varbūt arī tas ietekmē treniņprocesu, tomēr galvenais ir sakārtot spēlētāju veselību. Fiziskās sagatavotības treneris mūsdienās nepieciešams jebkurai komandai.

Pagājušā gada nogalē Rīgas domes kausā trīs tavas komandas spēlētāji Uvis Strazdiņš, Igors Ignatjevs un Raivis Gorbunovs debitēja nacionālajā valstsvienībā. Kā tas viņus ietekmējis?
Kā trenerim man par to ir liels prieks. Maniem puišiem pēc izlases spēlēm bija liels emocionālais pacēlums, viņi grib strādāt vēl vairāk. Skaidrs, ka šobrīd ar viņiem vēl nerēķinās kā ar stabiliem izlases spēlētājiem, taču, ja viņi 11. vai 12. klasē tikuši valstsvienības treneru redzeslokā, tas viennozīmīgi ir stimuls. Papildus motivācija tā ir arī pārējiem komandas biedriem, tas veicina veselīgu konkurenci. Kā atzina mūsu fiziskās sagatavotības treneris, tad jaunie spēlētāji pieaugušo izlasei būtu jāpiesaista jau ātrāk, vismaz treniņprocesā noteikti – patrenēties, paskatīties treniņus, aprunāties ar izlases spēlētājiem.

Tu redzi arī citus spēlētājus, kas tuvākajā nākotnē varētu klauvēt pie lielās izlases durvīm?
Tādi ir un būs. Domes kausā varēja spēlēt arī Emīls Kurzemnieks un Ņikita Pančenko, kuri ar Dobeles "Tenax" tajā laikā bija aizbraukuši uz turnīru Nīderlandē. Nacionālajai izlasei jābūt jauno handbolistu mērķim un man jāpalīdz viņiem sasniegt. Mums ir arī vairāki 2000. gadā dzimušie spēlētāji, kuri pēc gada varētu parādīties treneru redzeslokā. Uzvārdus negribu saukt, bet ir vismaz 2-3 handbolisti. Ir svarīgi dot spēlētājiem stimulu.

Kādu tu redzi Murjāņu komandu nākotni? Jau pieminētajā sanāksmē bija diezgan karstas diskusijas par šo tēmu...
Kā jau iepriekš teicu – ja MSĢ spēlēs 1. līgā vai SynotTip Virslīgā, tad šie puiši pārstāvēs tikai Murjāņus. Vēl viena lieta – MSĢ/LAT-98 šobrīd Latvijas čempionātā spēlē bez vietas izcīnīšanas tiesībām. Visu sezonu cīnāmies, bet neatkarīgi no izcīnītās vietas, izslēgšanas spēlēs nepiedalāmies. Šobrīd mēs reāli pretendētu uz play off, ja nolikums to pieļautu. Ja puiši pārstāvētu tikai MSĢ un mums būtu vietas izcīnīšanas tiesības, tad treniņprocess tiktu pakārtots konkrētajām spēlēm. Turklāt arī puišiem būtu lielāks stimuls censties, zinot, ka var iekļūt play off. Spēlējot vienā komandā mēs iegūtu objektīvāku redzējumu par komandas attīstību, bet pretendējot uz vietas izcīnīšanu, punkti būtu daudz svarīgāki nekā tagad. Tāda ir vīzija, bet jautājums, vai to izdosies realizēt. Murjāņiem jābūt savai komandai kuras spēlētāji spēlē tikai tajā, kā tas bija savulaik ar 1980., 1982. un 1984. gadā dzimušajiem. Man tas šķiet vispareizāk, un kā treneris mēģināšu panākt, lai sākot no 2002. un 2003. gadā dzimušajiem tieši tā arī būtu.

Tātad jau no šī gada septembra?
Jā. Uzņemšana būs jūnijā un jūlijā. Publicēsim arī informāciju Latvijas Handbola federācijas mājaslapā. Nākamajā mācību gadā varam uzņemt 9 līdz 11 cilvēkus, no kuriem divi mums jau ir noskatīti. Galvenais ir vēlēšanās spēlēt handbolu un tajā kaut ko sasniegt. Sevišķi meklējam kreiļus, taču ar fiziskās sagatavotības trenera palīdzību pārbaudīsim ikvienu, iespēja ir katram. Tiem obligāti nav jābūt tikai handbolistiem, jo piecu gadu laikā var izaugt par labu spēlētāju. Ļoti būtiski, ka no nākamā mācību gada Murjāņos visu laiku būs pieejams fizioterapeits, kas iepriekš nav bijis. MSĢ ir valsts iestāde, kur viss ir apmaksāts, atliek tikai trenēties.

Un tā ir laba iespēja, kā izsisties līdz Latvijas izlasei…
Jā, šobrīd, kad esam pilnveidojuši sadarbību ar nacionālo valstsvienību, ir ļoti liela iespēja, ka tu tiec pamanīts, un ar tevi strādās arī Latvijas izlases treneri. Kā jau minēju, uz uzņemšanu tiek gaidīti arī puiši, kas nav spēlējuši handbolu, jo mums ir piemēri, kad sākot trenēties 18 gados, vēlāk tiek sasniegta Latvijas izlase un Vācijas 1. Bundeslīga. Lai arī Latvijā handbols nav tik populārs kā Vācijā, Skandināvijā vai Balkānu valstīs, arī no šejienes var sasniegt pasaules līmeni – mums ir Dainis Krištopāns, kurš parakstījis līgumu ar vienu no Eiropas TOP komandām Skopjes Vardar", Aivis Jurdžs, Evars Klešniks un Ģirts Lilienfelds, kuri spēlē Vācijas Bundeslīgā, un ar to pelna sev iztiku. Izlases kapteinis Ingars Dude ar smagu darbu sasniedzis to līmeni, kurā tagad ir. Varbūt viņš nebija tik talantīgs kā citi, bet ar savu attieksmi, centību un gribasspēku panācis daudz. Iespējas sevi pierādīt ir visiem!

Izmantotie resursi:
Latvijas Handbola federācija - Handball.lv