Ģenerālis:Dzīve tikai sākās..

Bija daudz spēļu, kurās uzvarētāji noskaidrojas pēdējās sekundēs, daudz negaidītu rezultātu. Īstas rozīnītes. Mūsu grupā līdz priekšpēdējai spēlei bija tik daudz variantu - tas aizrauj līdzjutējus, sagādā intrigu. Labi, ka katrai komandai ir iespēja aizvadīt piecas spēles. Ir iespēja atgūties pēc pirmajām neveiksmēm, bet ir arī iespēja iztērēt visu pirmajās dienās iegūto.

Patīkamie atklājumi – Ukraina, Somija, Beļģija un arī Latvija. Katrai komandai ir savs stāsts. Īpašs pārsteigums man ir Ukrainas izlase. Iepriekš Ukrainā bijuši daudzi labi basketbolisti, taču šajā paaudzē nav ļoti spilgtu zvaigžņu. Ir Kravcovs, kurš NBA vairāk sēž uz soliņa. Ir Gladirs, kurš spēlējis kopā ar Kristapu, bet tikai kā otrā vijole. Bet komanda – spēlē! Jūtama NBA trenera Maika Fratello roka, turklāt viņam palīdz vēl astoņi amerikāņi!! Acīmredzot mans cīņu biedrs Aleksandrs Volkovs nežēlo naudu, lai komanda cienīgi sagatavotos 2015gada Eiropas čempionātam, kas notiks Ukrainā.

Somijas komanda ļoti racionāli izmanto savus resursus, treneris Henriks Detmans prot spēlētājus salikt pa vietām. Beļģijas izlase vēl jāpapēta tuvāk. Komandā ir arī pieredzējuši Eirolīgas spēlētāji, tomēr iepriekš tā nav spīdējusi .
Ir arī neveiksminieki. Pat Krievijas izlasi komentāri lieki. Var jau sūdzēties, ka trūkst daudzu spēlētāju, bet, ja krievus joprojām trenēt Deivids Blats, viņi arī šādā sastāvā spēlētu ceturtdaļfinālā. Tagad ir haotiska spēle, sistēmu nevarēja redzēt,. Bet viss sākās ar revolūciju Krievijas Basketbola federācijā, kuras dēļ Vasiliju Karasjovu būtūbā pameta zem ātrvilciena.

Pasaules vicečempione Turcijas izlase ar trim NBA spēlētājiem grupā palika pēdējā! Zināms, ka ir nopietns konflikts starp treneri, federācijas vadību un komandu.

Maķedonija pārsteidza iepriekšējā čempionātā, bet šoreiz ir citi varoņi. Maķedonieši šoreiz nospēlēja savu spēli pret Serbijas izlasi, taču seši līderi ne uz ko vairāk nebija spējīgi . Plus viņiem vēl atņēma uzvaru pirmajā dienā. Beigās Makalebs knapi kājas vilka, bet rezervju nebija.

Kopumā pirmajā posmā izcēlās tās otrā plāna komandas, kuras bija vienotākas un saliedētākas. Saspēlētība bija vērtīgāka par atsevišķām zvaigznēm. Milzīga nozīme ir fiziskajai sagatavotībai un rezervistu soliņa garumam – sešās dienās piecas spēles ar vienu pamatpiecnieku nospēlēt nav iespējams.

Par Latvijas izlasi. Pēc izlozes domāju, ka grupa ļoti sarežģīta, bet praksē izrādījās savādāk. Bijušās Dienvidslāvijas valstīm un komandām ir sava attiecību vēsture, savi rēķini. Tos kārtojot, viņi „noasiņoja”. Melnkalnei, Maķedonijai galvenās spēles bija ar Serbiju, bet Latviju neviens neņēma vērā. Visi atcerējās piecus zaudējumus 2011.gadā. Bet – ja nebūtu to zaudējumu, nebūtu arī tagad izcīnīto uzvaru.

Latvijas komanda bija labi sagatavojusies čempionātam un pirmās uzvaras deva gan pārliecību, gan stabilas pozīcijas tabulā. Pēc tam bija divas interesantas, taču neveiksmīgas spēles, bet pēdējā mačā pretī bija Maķedonija, kurai benzīns gāja uz beigām. Mūsu komanda ļoti veiksmīgi izmantoja savas iespējas.

Tagad pavērušās jaunas - ir iespējas atkārtot 2001.gada panākumu un iekļūt pirmajā astoņniekā. Otro posmu sākam ar diviem zaudējumiem, tomēr nekas vēl nav zaudēts. Izšķirošā cīņa būs jau trešdien ar Ukrainu. Uzvara var pavērt ceļu uz ceturtdaļfinālu.

Lai to sasniegtu, komandai ir savas rezerves. Varam būt vēl stiprāki aizsargu pozīcijās. No četriem aizsargiem pagaidām tikai Dairis Bertāns nospēlējis līmenī – gan vadot saspēli, gan gūstot punktus. Ne Jānis Strēlnieks, ne Jānis Blūms, ne Armands Šķēle nav vislabākajā sportiskajā formā. Varbūt tā tuvojas. Īpaši Strēlniekam. Blūma spēlē izpaužas saraustītās sezona sekas, bet viņš ir komandas cilvēks, kurš var būt ļoti noderīgs arī tad, kad bumba grozā nekrīt.

Uzbrucēju posteņos absolūtais līderis ir Kristaps Janičenoks. Viņam gan jāgūst punktus, gan jāsedz pretinieku trešos numurus. Galvenais dzinējspēks. Rihards Kuksiks un Mareks Mejeris līdz šim palīdzējušie tikai epizodiski. Tiesa, Kuksiks labi darbojies ceturtā numura pozīcijā, ar nestandarta spēli sagādājot pretiniekiem lielas problēmas.
Par garajiem ir divējādas izjūtas. Ja pretinieki spēlē „caur centriem”, mums sākas problēmas. Bet patika, ka pret treneru sastāvs pamainīja taktiku, sāka spēlēt double team, ko NBA izmanto pret posta spēlētājiem. Protams, jābūt atstrādātai rotācijai un ir risks, ka pretiniekiem var aiziet metieni no distances. Bet pagaidām šis taktikas variants ir nostrādājis.

Kaspars Bērziņš atklājās tikai pēdējā spēlē – varbūt forma būs atgūta. Rolands Freimanis nospēlēja pirmo spēli, bet tad iegrima letarģiskā miegā. Arī viņš var palīdzēt, tikai būtu labi, ja pats un treneri zinātu, kad tas notiks. Mārtiņš Meiers ir ļoti efektīvs uzbrukumā. Gan apspēlē postā savu pretspēlētāju, gan labi atraujas, spēlējot pick’n’roll. Andrejam Šeļakovam bijušas labas epizodes, tomēr arsenāls, īpaši uzbrukumā, varētu būt plašāks.

Otrajā posmā Latvijas komandai ir labs spēļu kalendārs, izdevīgi pretinieki. Ir izredzes visās trijās spēlēs.
2001.gadā, kad Armanda Krauliņa vadībā Latvijas izlase iekļuva ceturtdaļfinālā, komanda uzreiz apstājās. Interesanti, kas notiks tagad? Jāpatur prātā, ka pirmās sešas komandas, neskaitot Spāniju, iegūst tiesības spēlēt pasaules čempionātā. Šādā turnīra situācijā tas ir reāli sasniedzams mērķis.

Komanda izskatās fiziski svaiga, tāpēc novēlēsim puišiem uzstādīt augstus mērķus, spēlēt ar maksimālu atdevi, un tad varbūt pēc gada brauksim uz Spāniju skatīties pasaules čempionāta spēles ar pavisam jaunām izjūtām.